Četras dienas Spānijā. Ceļojuma mērķis – apciemot interneta draudzeni, pasaules apceļotāju, rakstnieci Lindu Riņķi un, protams, pie viena apskatīt slaveno Dona Kihota, vīna un olīvu zemi, kas vilina ar savu temperamentu, dabu un vienu no vecākajām Eiropas kultūrām.
Plāns bija šāds: ceturtdienas pēcpusdienā ar lidmašīnu no Rīgas ierasties Madridē, pārlaist tur nakti hostelī, piektdienas priekšpusdienā iespēju robežās izstaigāt galvaspilsētas centru, tad sēsties vilcienā un doties uz Valdepeņām (Valdepeñas) Kastīlijas-Lamančas reģionā, kas jau kādu laiciņu ir Lindas un viņas vīra Serhio dzīvesvieta. Sestdiena tika ieplānota pastaigai kalnos, kas ir vēl aptuveni 60 kilometru uz dienvidiem, bet jau svētdien no rīta mani gaidīja atpakaļceļš uz Madridi, tālāk lidojums uz Rīgu un vēlreizēja pacelšanās debesīs, lai atgrieztos Liepājā. Taču Kosmosam acīmredzot bija savs plāns, tāpēc neiztikām arī bez starpgadījumiem, kas – gan ne visi – izvērtās par brīnišķīgiem piedzīvojumiem. Bet nu par visu pēc kārtas.
Trūkst tikai tarakānu
Madride mūs sagaidīja ar īstu dienvidu versmi. Lai gan esmu karstummīle, pat man šī suta aizsita elpu. Kā pie mums viskarstākajā vasarā pirms negaisa. Un negaiss naktī arī bija klāt.
Bet līdz tam pa ceļam uz naktsmājām paspēju novērtēt metropoles skaisto arhitektūru (jūgendstils nedaudz atgādina Rīgu), daudzās strūklakas un skulptūras un milzīgās, trokšņainās cilvēku masas (rinda pie Nacionālā mākslas muzeja stiepās vairāku desmitu metru garumā).
Naktsmājas, ko bijām rezervējušas vietnē www.booking.com, izrādījās pārsteidzoši tuvu centram, dažu māju attālumā no Madrides dzīvākās ielas Gran Via. Kāpēc nama saimniece par to prasa tik smieklīgu samaksu (23 eiro par istabiņu), sapratām, ieejot iekšā. Remonts tur, visticamāk, nebija veikts kopš ēkas uzcelšanas. Mums tika ierādīta telpa bez logiem, ar trim gultām un mazu izlietni. Piesmakusi un tumša. Arī melnie nokvēpumi elektroinstalācijas rozetēs nevairoja mājīgumu. Linda, kura ar stopiem apceļojusi puspasaules, atzina, ka briesmīgākā vietā diez vai jebkad ir nakšņojusi. Taču štrunts par to – meklējot guļvietu, pašas bijām vienojušās: mēs baudīsim apkārtni, nakšņošanai galvenais – lai ir, kur pakrist.
Atstājušas mantas hosteļa numuriņā, devāmies ielās. Gan pabiju metropoles galvenajā laukumā Plaza Mayor, kur spāņi sagaida Jauno gadu, bet senāk notikušas vēršu cīņas un pat publiskas nāvessoda izpildes, gan redzēju slaveno strūklaku La Fuente de Cibeles, kurā pēc uzvarām nopeldas Madrides “Real” futbolisti, gan no ārpuses aplūkoju iespaidīgo Palacio Real pili un Almudenas katedrāli, kuras bildi, starp citu, pirms aptuveni gada biju uzlikusi datora desktopam ar domu, ka sapņu piepildīšanai palīdz vizualizācijas.
Pasaku parks ar nāves smaku
Nakts briesmīgajās naktsmājās pagāja mierīgi, ja neskaita, ka virs galvas ducināja pērkons un pārāk agri koridorā sabļaustījās Latīņamerikas “cīruļi”, kuri acīmredzot vēl nebija pārslēgušies uz Eiropas laiku. Rīts galvaspilsētā mūs sagaidīja nemīlīgi vēss un ar pamatīgām lietavām. Tomēr – nav ļaunuma bez labuma. Ielas bija patukšas, un ar nelieliem pārskrējieniem, intensīvākās lietusgāzes pārlaižot zem jumtiņiem vai durvju ailās, devāmies uz dzelzceļa staciju nolikt smagās ceļa somas un laikus nopirkt vilciena biļeti uz Valdepeņām.
Vilcienu satiksme metropolē ir vairāku līmeņu. Ir maršruti, kas riņķo ap Madridi, dodoties uz dažādiem tās mikrorajoniem. Šie reisi ir visai pieņemamās cenās (ap 2–3 eiro) un kursē ik pēc pārdesmit minūtēm. Viena biļete izmantojama divu stundu laikā pēc nopirkšanas. Un ir vilcieni, kas dodas uz tuvākiem un tālākiem valsts nostūriem, – tiem biļetes pērk uz konkrētu atiešanas laiku un cenas svārstās atkarībā no distances garuma un mums nezināmas komponentes. Piemēram, biļete no Madrides Atočas stacijas līdz Valdepeņām (ap 200 km) dažu stundu laikā var mainīties pat 10 eiro robežās (optimālā cena šim maršrutam esot nedaudz virs 20 eiro). Mums nez kāpēc biļešu automāts noprasīja vien 18 eiro katrai.
Kad biļetes kabatā, devāmies uz netālo Buen Retiro parku, kur 140 hektāru platībā apskatāmas vairākas pilis un pat ezers, bet savā vaļā lidinās papagaiļi un ūdenskrātuvēs peldas melnie gulbji un bruņrupucīši. Kā jau lietainā dienā cilvēku nebija daudz – pie visiem objektiem varējām sabildēties bez neskaitāmu tūristu bara visriņķī.
Atgriežoties nedaudz laikā, pirms pastaigas Linda brīdināja, ka parkā smirdēs pēc kapiem. Tā kā mani kapsētas saista kopš bērnības, nebija nekādu pretenziju pret spēcīgo aromātu, ko, visticamāk, nodrošināja daudzie bukši un izlijusī zeme. Bet pavisam dzīvu kapu pieskaņu pastaigai piedeva izstāde Velaskēza pilī (Palacio de Velazquez), kur ieklīdām. Tajā kolumbiešu māksliniece Beatrise Gonsalesa (Beatriz González) mazās un gigantiska izmēra gleznās, zīmējumos un uz mēbelēm bija atainojusi nāves tēmu. Tēli – mirstošais Kristus un dažādu slaktiņu upuri drūmās krāsās. Patiešām depresīvi, un liek minēt, kāpēc gan kādam prasās izpausties tieši šādi.
Princese brīvsolī
Pēc pastaigas parkā ieturējām maltīti kādā kafejnīciņā. Jāteic, cenas tūrisma mekā nav maciņam draudzīgas. Šķiet, ka vienai personai, lai kārtīgi paēstu, vismaz desmitnieks jāatstāj. Taču labā ziņa knapinātājiem – teju visur, pasūtot dzērienu (izņemot tēju vai kafiju), līdzi nāk neliela uzkodiņa jeb tapa pildītas maizītes vai kāda cita nacionālā ēdiena izskatā.
Tiesājot kroketes un kartupeļu tortilju, apsvērām tālāko rīcības plānu, jo līdz braucienam uz Valdepeņām mums vēl bija pāris stundu, kad piepeši kaut kā nejauši piefiksējām, ka mūsu biļetēs pazudis Atočas vārds. Proti, automāts nez kāpēc biļeti uz Valdepeņām piešķīris no Aranhuesas (Aranjuez) – ciemata, kas atrodas vairāk nekā 40 kilometru no Madrides. Skaidrs, ka biļešu aparāts mums iekāpšanas karti nekādi nesamainīs, tāpēc pastāvēja visai liela iespēja, ka iztērētie padsmit eiro norakstāmi zaudējumos. Lai tā nenotiktu, pieņēmām lēmumu noķert savu ārpilsētas vilcienu Aranhuesā ar piepilsētas vilcienu. Ja jau reiz Kosmoss lēmis, ka šī vieta mums jāiekļauj maršrutā, uz priekšu! Laika gana.
Stacijā ar karaliskiem kroņlukturiem foajē nonācām pusotru stundu pirms sava tālākā reisa. Pa ceļam bijām “iegūglējušas”, ka ciemats slavens ar 18. gadsimta karaļa rezidenci, kuru apjož 200 hektāru liels parks. Tā kā Linda jutās sagurusi, to apskatīt devos viena. Un tur… un tur… un tur… tik pasakaini skaisti! Dažādu puķu un koku dārzi a la Rundāle, skulptūras, strūklakas, dzīvi gulbji, pīles un pat pāvi! Savā vaļā rokas stiepiena attālumā!
Lai paspētu apskatīt maksimāli daudz, pārvietojos teciņus. Un savā garajā, gaisīgajā kleitā, vējā plandošiem matiem sajutos kā princese, palaista brīvsolī. Ar bērnišķīgu sajūsmu skraidot no viena objekta pie nākamā, vienubrīd pat šķita, ka šī vide ir pazīstama – kā mājas. Visu laiku pie sevis nez kāpēc itāliski atkārtoju: “Què bello! (Cik skaisti!)” Tik nereāla sajūta! Varbūt kādā no citām dzīvēm esmu bijusi Spānijas galmā ieprecināta itāļu princese.
Ar maitu lijām virs galvas
Valdepeņas ir tuvu un tālu pazīstamas ar saviem vīniem un olīvām. Leģenda vēsta: agrāk valsts bijusi tik mežaina, ka vāvere varējusi to šķērsot no ziemeļiem līdz dienvidiem, pārlecot no zara uz zaru. Tagad, cik vien tālu vēršas skats pa vilciena logu, apkārt vīnogulāji un olīvkoku birzis, ne meži.
Toties meži ir kalnos, uz kuriem tad sestdien jau rīta agrumā trijatā (mums pievienojās Serhio) devāmies pa autobāni. Patiesību sakot, pie horizonta drīz vien redzamās virsotnes par kalniem nemaz neklājoties saukt – tādi pauguriņi vien. Bet Latvijas mērogam tie ir kalni.
Mūsu izvēlētā pastaigu taka vijās pa Valdeazores ieleju augšup smailē Collado de la Aviación (1000 m virs jūras līmeņa) – savulaik izlūki no tās vērojuši horizontu, lai laikus pamanītu tuvojošos bumbvedējus. Kāpiens samērā lēzens, jo izvēlējāmies garāko distanci – aptuveni septiņu kilometru garumā vienā virzienā. Protams, pie šādas slodzes nepieradušie kāju muskuļi par sevi sāka dot ziņu jau pēc pirmā kilometra, tomēr nekoķetējot varētu teikt, ka šo trasi mierīgi pievārētu pat bērni un seniori. Lēnu garu, nesteidzoties. Izbaudot dabas krāšņumu un varenību, daudzveidīgos putnu treļļus un uzjautrinoties par ķirzaciņām, kuras smieklīgiem palēcieniem ātros tempos pamet taku, kā arī vērojot citus kukainīšus un zvērus, piemēram, kalnu kazas, stirnas un lielās acainās ķirzakas. Un tie priežu čiekuri! Viens knapi satilpst plaukstā. Ar tādu dabūt pa galvu nav joka lieta!
Virsotni sasniedzām pēc aptuveni divām stundām. Apkārt “iedvesmojoši” laidelējās maitu lijas. Paldies dievam, cienīgā attālumā no mums! Skats no augšas – pasaka!
Klints kores malā, ko norobežo pamatīgas baļķu margas, notiesājām līdzpaņemtās pusdienas un, veroties pāri Andalūzijas pakalniem, uz teju trim stundām iegrimām katrs savā pārdomu meditācijā. Šajā vietā apstājās laiks.
Slava vīnam, Kihotam un…
Atgriezušies Valdepeņās, jau četratā (mums pievienojās Lindas un Serhio sunenīte Miro) izstaigājām pilsētiņu. Izrādās, suņus savā vaļā laist ir stingri aizliegts, bet sods par kaku nesavākšanu – 150 eiro.
Interesanta šķita tradīcija visus apļveida krustojumus izrotāt ar skulptūrām. Tajās lielākoties godināta vīna darīšana (Valdepeņās vien ir 28 vīna darītavas) un Migela de Servantesa romāna varonis Dons Kihots. Grāmata par slaveno bruņinieku sākas ar vārdiem “Lamančas ciematā, kura vārdu es negribu minēt, ne visai sen dzīvoja kāds idalgo…”, un Valdepeņu iedzīvotāji uzskatot, ka runa ir tieši par viņu dzīvesvietu. Tāpēc romāna tēlus viņi (un ne tikai viņi, bet viss Lamančas reģions) tiražē visdažādākajos veidos.
Tomēr ir kāds krustojums, kas stipri izceļas – tajā nav ne slavenā romāna varoņu, ne vīna darīšanas atribūtikas, bet gan… dibens. Mākslinieka iecere it kā esot atveidot no cūkas ādas darināto maišeli, ko dzēriena pārvadāšanai izmanto jātnieki, tomēr vietējie smejot, ka pilsētiņas mērs uzcēlis pieminekli savai orientācijai. (Rokās sadevušies vīrieši uz ielas Spānijā ir visai ierasta parādība.)
Sestdienas vakars Spānijā bija īpašs. Tovakar notika Eiropas Čempionu līgas fināls futbolā, kurā tikās Madrides “Real” un “Liverpool” no Anglijas. Noteikti dzirdēts, ka Spānijā futbols ir otra nacionālā reliģija aiz katolicisma. Spāņi jau tā ik vakaru iziet ielās, lai krogos un bāros baudītu radu un draugu kompāniju (ciemoties vienam pie otra mājās neesot sevišķi populāri, tāpēc Spānijā ēstuvju uz vienu iedzīvotāju ir krietni vairāk nekā jebkur citur Eiropā), bet tovakar, šķiet, ārpus mājas bija visi – kā jauni, tā veci – un bāru TV ekrānos sekoja līdzi uz zaļā laukuma Kijevā notiekošajam, ar skaļiem komentāriem mācot futbolistiem, kā jāspēlē. Izsaucieni, svilpieni, bungu rīboņa un petardes… Grūti iztēloties, kāds troksnis valda stadionos, ja jau tagad, atrodoties krodziņa āra terasē, ausis kutināja dievsvienzincik decibeli. Bail pat domāt, kas būtu noticis, ja “Real” būtu zaudējuši… Futbola svētku svinēšana turpinājās līdz vēlai naktij.
Darvas pile medus mucā
Cik mierīgi mans ceļojums iesākās, tik stresaini noslēdzās. Vispirms vienīgais vilciens, ar kuru svētdienā varēju paspēt uz Madridi, gatavojās nokavēties par 40 minūtēm, bet, paldies Dievam, pienāca laikā. Tad Francijas aviodispečeru streika dēļ lidmašīna no Rīgas ieradās ar pusotras stundas novēlošanos un atpakaļceļā uz Rīgu devās divas stundas pēc paredzētā laika. Tā kā pēc plāna starp abiem maniem reisiem (Madride–Rīga un Rīga–Liepāja) bija aptuveni pusotra stunda, pastāvēja liela varbūtība, ka Liepājas lidojumu nokavēsim. Stjuartes gan mierināja, ka lidosta par mums zina un, iespējams, lidmašīnu nedaudz aizkavēs, jo tā jau ir bijis. Taču tā nenotika.
Kad nolaidāmies Rīgā, Liepājas reiss vēl nebija pacēlies, tomēr, kad tikām līdz izlidošanas vārtiem, tie jau bija ciet un darbinieka tuvumā neviena. Skrējām uz klientu centru, bet tur priekšā rinda. Savus reisus līdz ar liepājniekiem bija nokavējuši pārdesmit pasažieri no Tallinas, Klaipēdas, Palangas un Almati. Daži ceļotāji zināja stāstīt, ka starptautiskajā praksē tiešām pieredzēti gadījumi, kad izlidojošo reisu aizkavē, līdz ierodas atlidojošais. Reiz tās bijušas pat 40 minūtes – mēs nokavējām vien piecas. Bardaks nacionālās lidkompānijas klientu centrā vedināja atcerēties teicienu “labā roka nezina, ko dara kreisā”, tādējādi daudziem lieki tika sagādātas raizes un stress, no kā varēja izvairīties. Labi, ka kompānija uzņēmās atbildību un uzsauca visiem taksi uz galamērķi. Zaudējām vien vērtīgo laiku (3,5 h), ko būtu varējuši atlicināt miegam pēc garās dienas.
Diendusiņa pie saimes galda
Lai apraksts nebūtu jānoslēdz uz vilšanās nots, pastāstīšu par vēl kādu notikumu, kas man diemžēl vai par laimi – kā uz to skatās – gāja gar degunu. Tās ir spāņu tradicionālās svētdienas pusdienas, ko viņi ietur visa dzimta kopā. Tā kā es atpakaļceļā devos jau priekšpusdienā, diemžēl nebija lemts šo savdabīgo pasācienu izbaudīt (par ko nožēlu pauda Serhio māmuļa). Kāpēc savdabīgo?
Kā zināms, spāņi ģimeni tur augstā godā. Tāpēc likumsakarīga ir arī tradīcija svētdienās (bieži vien pēc dievkalpojuma) sapulcēties visai saimei pie viena galda, lai kārtīgi pieēstos un turpat pie galda nosnaustos. Linda stāstīja, ka neesot pieļaujams šo rituālu ignorēt. Neieradīsies uz ģimenes pusdienām – pārējie aizvainosies teju uz mūžu. Tāpat arī piecelties no galda, pat ja esi paēdis, skaitās nepieklājīgi. Tāpēc vēlams turēt pie rokas kādu viedierīci, lai laikā, kamēr vairums sēdus snauduļo, klusiņām var izklaidēt sevi ar kādu spēlīti. Bezjēdzīga laika nosišana – tā par šo tradīciju domā nemiera gars Linda, kura daudz labprātāk “ietu vai dietu, vai skrietu”. Tāpēc varbūt pat labi, ka manis tur vairs nebija. Un tāpēc paldies Lindai par aktīvi rimto četru dienu maratonu pa Spānijas vidieni! Starp citu, labu laiku pirms ceļojuma un pat iepazīšanās ar Lindu man uzdāvināja vēsturiskus romānus par Kastīlijas Izabellu un viņas meitu Katalinu – tos lasot, es ne reizi vien iedomājos, ka būtu fantastiski pieminētās vietas kādreiz skatīt savām acīm… Tā ka – sapņi piepildās!
Uzziņai
◆ Pārbraukšanai no vienas vietas uz citu Madridē labāk izmantot vilcienus, jo tie ir lētāki nekā metro. Turklāt pašvaldība nesen metro ieviesusi ko līdzīgu e-taloniem, pie kuriem tūrists tik viegli nemaz nevar tikt.
◆ Ja esat vīna cienītājs, braucot uz Spāniju, ņemiet čemodānu nododamajai bagāžai! Piemēram, Valdepeņās tapušais “Pata Negra” Spānijā lielveikalā maksā 2,80 eiro, bet pie mums veikalā akcijas laikā – teju 11. Tikai vērtīgo pirkumu kārtīgi iepakojiet, lai nodrošinātos pret pudeļu saplīšanu – lidostu darbinieki somas mētā visai nesaudzīgi.
◆ Lai gan spāņi no dabas ir temperamentīgi, pēc attieksmes pret dzīvi viņus raksturo arī teiciens “vēsā angļu mierā”. Kavēties sabiedriskajam transportam vai uz tikšanos ierasties ar pamatīgu novēlošanos nav nekas liels. Bet tajā pašā laikā ģimenes skandāls var sanākt par nepareizā leņķī uz galda novietotu karotīti. Skaļā bļaustīšanās garāmgājējam raisa bažas, ka tūlīt sekos paziņojums par šķiršanos, tomēr jau pēc mirkļa vētra noplok, abi sabučojas un turpina sarunāties, it kā nekas nebūtu bijis.
