Šodien Rīgā, krematorijas Lielajā zālē, aizsaules ceļos pavada agrāko jelgavnieku izcilo ūdensmotosportistu, treneri un sporta laivu būvētāju Lotāru Milleru. Viņš gāja bojā sacensībās Eiropas čempionātā Vācijā. Latvijas Ūdens motosporta federācijā atzīst, ka ir zaudēts viens no visu laiku labākajiem Latvijas ūdensmotosportistiem, kurš visu enerģiju veltīja, lai saglabātu ūdensmotosporta tradīcijas un vairotu sasniegumus.
Pie laivas stūres no 14 gadiem
Lotārs dzimis Jelgavā 1964. gadā, audzis Pārlielupē, mācījies Jelgavas 4. vidusskolā. Jau četru gadu vecumā viņš sāka iet līdzi tēvam Jānim Milleram gan uz treniņiem, gan sacensībām. Jānis Millers bijis daudzkārtējs Latvijas čempions, kā arī starptautiskās klases sporta meistars ūdensmotosportā. Tādēļ nav brīnums, ka, sasniedzot 14 gadu vecumu, kad Lotāram bija atļauts ieņemt vietu pie sporta laivas stūres, viņš savā pirmajā sacensību sezonā kļuva par Latvijas čempionu un ieguva otro vietu tolaik vienīgajās Latvijas sportistiem pieejamās starptautiskās sacensībās – PSRS čempionātā. Tolaik tēvs un dēls Milleri pārstāvēja Jelgavas uzņēmuma “Lauktehnika” ūdensmotosporta sekciju.
80. gadu sākumā Jānis Millers pārcēlās uz Bausku, kur ar kopsaimniecības “Code” atbalstu Mēmeles krastā attīstīja gan ūdensmotosporta sekciju, gan arī sporta laivu darbnīcu, kurā tika eksperimentēts un tapa sporta laivas. Divtūkstošo gadu sākumā Lotārs pārcēlās uz Aizkraukli, kur Daugavas krastā pie Pļaviņu HES ūdenskrātuves 2016. gadā izveidoja ūdensmotosporta klubu “Motorsport 77”, bija tā vadītājs un galvenais attīstītājs. Sacensībās viņš vienmēr startēja ar 77. numuru.
No tēva dēls pārņēma arī trenera un laivu būvētāja amatu, kur viss ticis apgūts pieredzes un pašmācības ceļā. Jānis Millers stāsta, ka gliseri jeb ātrlaivas ar korpusā iebūvētu motoru “Formula R-1000” klasē bija Lotāra izvēle 90. gados, kad “beidzās laivas ar piekarināmajiem krievu motoriem” un bija iespēja tiekties uz ko ātrāku. R-1000 gliseri sacensībās attīstīta ātrumu 150–155 kilometri stundā. Salīdzinoši trūcīgajos Latvijas apstākļos pievilcīgs bijis R-1000 klases noteikums, ka laivās iebūvētie motori nedrīkst būt jaunāki par desmit gadiem. Savukārt lietotu un bieži vien arī avārijās cietušu jaudīgu motocikla motoru piedāvājums Eiropā pārsniedz pieprasījumu.
Ūdenī pēdas nepaliek
Domājot par to, cik bīstams ir ūdensmotosports, Jānis Millers teic, ka viņa 32 gadu sacensību pieredzē nav neviena bojāgājušā. Pašam reizi jaunībā ir gadījies sporta laivā slīkt, taču izdevās izglābties. Garu mūžu nodzīvoja arī ūdensmotosporta vecmeistars Lotārs Ozoliņš, kuram par godu Milleru vienīgajam dēlam tika dots vārds. Sporta laivām un gliseriem nav bremžu pedāļa un sadursmes, avārijas sacensību trasē notiek nereti, tomēr tām parasti nav letāls iznākums.
Domājot par nelaimi, kas 9. jūnijā notika Trābenes-Trārbahas trases pirmajā taisnē, Jānis Millers teic, ka policija vēl turpina izmeklēšanu. Taču, viņaprāt, notikušo izvērtēt ir neiespējami, jo sacensībās no malas redz tikai baltu šļakatu lēverus un pēdas jau ūdenī nepaliek. Pēc publicētās versijas Lotāra Millera vadītā laiva distancē sagriezās un meta kūleni. Tajā brīdī tai virsū uzbrauca cita laiva, kas arī nāvīgi traumēja latviešu sportistu.
Vajadzēja kļūt par čempionu
Trābenes-Trārbahas trasē pirmā taisne ir gara, un, iespējams, Lotāra attīstītais ātrums varējis būt par lielu. Sacensību noteikumi R-1000 klasē neprasa, lai sportists būtu piesprādzējies pie laivas korpusa. Lotāra gliserim nebija arī slēgtas kabīnes. Laivai metot kūleni, viņš varēja izkrist no tās ārā. Viens no Lotāra tuvākajiem konkurentiem bija viņa meita Ieva Millere (R-1000 klasē vīrieši un sievietes sacenšas kopā). Vectēvs Jānis Millers šaubās, vai Ieva turpinās savu sešus gadus ilgušo sporta karjeru, jo nav vairs tēva, kas sagatavo gliseri sacensībām un treniņiem. “Meitas laivu viņš nereti sagatavoja labāk par savējo. Taču šajā sezonā visam bija jābūt tā, ka Lotāram vajadzēja kļūt par Eiropas čempionu,” smeldzīgi teic Jānis Millers. Pats gan viņš turpina būvēt sporta motorlaivas sportistiem, kas gatavojas jaunām sacensībām.
Nav liela ūdensmotosportistu saime. Latvijas Ūdens motosporta federācijas mājaslapā ir uzskaitīti trīspadsmit klubi (tostarp arī Jelgavas “Paisums”), kas apvieno mazliet vairāk nekā 400 sportistu. Aktīvo ir ievērojami mazāk. Eiropas čempionāta otrajā posmā R-1000 klasē Trābenē-Trārbahā uz starta izgāja četrpadsmit sportistu no Vācijas, Polijas, Lielbritānijas. Krastā atgriezās tikai trīspadsmit. Ūdensmotosports aizrauj, paņemot no cilvēka daudz enerģijas un laika. Lotāra Millera dzīvei tas atņēma visu laiku, kas viņam būtu bijis jāpiepilda pēc tikai 54 nodzīvotajiem gadiem.
Saņēmām sēru ziņu no Vācijas… Lotārs bija mana pirmā agrās jaunības mīlestība. Pirmā īstā. Slepenā. Jocīgā. Mums bija kopīgas saulainas ziemas ar slidošanu uz pašu notīrīta Lielupes ledus un ķircināšanās ar atņemtām šallēm pa Pļavu ielu… Vasaras Jelgavā ar suņu pastaigām – man vācu aitu suns, viņam – pūdelis… Apsveikumu kartītes vārda dienā… Divnieku karalis un labā skolniece no mazākas klases. Pēc tam – iknedēļas vēstules no armijas… Pie viņa motocikla izpūtēja apdedzināta kāja… Vizināšanās… Un – ūdensmotosporta sacensību vērošana ar viņa uzvarām jau junioros. Muskuļainas, mūžīgi eļļainas rokas. Tērauda acis. Turpat pļavā saplūktas baltas margrietiņas… Un kāda kopīga trauksmaina diena Bauskā, kurp aizbēgu, nobastojot skolu, pa kluso no vecākiem. Un – sastrīdēšanās. Viņš bija interesants, šausmīgi asprātīgs un vērienīgs. Un izlutināts. Ar daudzām. Viņš apprecējās pirmais. Es – kādus gadus vēlāk… Turpmāk vērojām viens otru pa gabalu. Nebijām tikušies gadiem… Kā nesen teica viens no manas grāmatas par Noru Bumbieri varoņiem – pirmā mīlestība jau nekur nezūd. Varbūt mazliet atdziest, bet – nezūd. Un nekādi fakti šo izjūtu nespēj mainīt. Un man ir izjūta, ka aizejot viņš ir aiznesis līdzi kādu svarīgu, ļoti spēcīgi mani veidojušu dzīves lappusi.
Lai Lotāram tagad viegli… Visdziļākās līdzjūtības vārdi Ievai.
Ineta Meimane, bijusī jelgavniece
