Jau otro dienu esmu atpakaļ darbā, mēģinu saprast apkārt notiekošo un sākt ražīgi strādāt. Pagaidām viss padodas kā pa celmiem, jo pat mans organisms pretojas – sāp kakls. Klimata maiņa ir notikusi tieši tad, kad dzimtenē ir iedzīvojies ciklons.
Lai vai kā – mājās ir tik labi! Ceļojuma burvība slēpjas jaukumā, ka vienmēr var atgriezties ar prieku mājās. Brīdī, kad “sienas sāk gāzties virsū”, var doties atkal izmest kādu riņķi.
Un ja vēl mājās notiek ilgi gaidītais notikums – Dziesmu un deju svētki! Vērojot svētku gājienu, priecājos par katru tā dalībnieku, bet jo īpaši par man pazīstamajiem. Mazas valsts priekšrocība! Vislielākais prieks ir sastapt meitenes, kuras satiku Itālijā latvietes un itālieša kāzās un ar kurām kopā līdz četriem rītā pieskandinājām mazo Itālijas ciematiņu, izdziedot visu Dziesmu svētku repertuāru. Meitenes lepni iet zem Dublinas kora karoga.
To spēj tikai latvieši – sanākt kopā no visas pasaules, lai dziedātu un dejotu. Nevienu neuztrauc ne saule, ne lietus, ne vējš.
Brīnumaini ir stāsti par ģimenēm, kuras izveidojušās dejojot, dziedot un tieši svētku laikā. Ja cilvēkus saista dziesma vai deja, tad tas ir uz mūžu un tiek nodots no paaudzes paaudzē. Katram ir savs Dziesmu svētku stāsts – par ballītēm, negulētām naktīm, jautru kopā būšanu, spēku smelšanos vienam no otra.
Katram latvietim gribas būt daļai no šiem svētkiem, sabiedrība iesaistās, lai parādītu, kur Pierīgā ir saglabājušās pļavas ar ziedošām puķēm, jo ziedu vainagi ir mūsu meiteņu rota. Brīvprātīgie palīdz, koordinē un vienkārši ir līdzās.
Kolēģīte vakar stāstīja, kā septiņas stundas stāvējusi rindā, lai nopirktu biļetes uz dejotāju koncertu. Šodien pēc koncerta stāsta, ka būtu stāvējusi divtik, jo emocijas, kas virmoja gaisā, ir tā vērtas.
Noslēguma koncertu mēs kā katrus svētkus skatīsimies radu un draugu pulkā, izmantojot lielo ekrānu, sajutīsim kopības izjūtu ar dalībniekiem, dziedot līdz rītai gaismai.
