– Īsti neapzinājos, kam esmu pieķērusies,– atzīstas vēsturniece Ina Lastovecka. Līvbērzes pagastam veltītajai grāmatai, kas nule piedzīvoja atvēršanas svētkus, dots nosaukums «Labo ļaužu pusē».
– Īsti neapzinājos, kam esmu pieķērusies,– atzīstas vēsturniece Ina Lastovecka. Līvbērzes pagastam veltītajai grāmatai, kas nule piedzīvoja atvēršanas svētkus, dots nosaukums «Labo ļaužu pusē».
Līvbērznieces Mirdzas Bendrupes rindas sasaucas ar izjūtām, dzirdot runas, ka Līvbērzē «nekā nav», ar pieredzi, kultūras pieminekļu aizsardzības inspektores darbu strādājot… Vairāk nekā divsimt lappušu biezā grāmata tapusi divu gadu laikā līdztekus maizes darbam.
Tāpat kā autore, arī es ceru, ka grāmata rosinās rakstīt vēstures. Jo izrādās, ka vēsture nav viena. Tāpat kā katram no mums, tāda var būt arī pagastam. Varbūt Līvbērzes pagasta priekšsēdētājas Nellijas Empeles domās izauklētā labo ļaužu puses hronika, kurā beidzot zinātniski aprakstīti Līvbērzes notikumi no ledāju laikmeta līdz pat mūsdienām, ir pirmais tāda veida izdevums Latvijā?
– Būtībā man nebija šādas apziņas, – viņa saka, – to man vēstures zinātņu doktore Grāvere pateica priekšā.
Reizēm vēsturnieki, īpaši laikrakstu slejās, jūtas kā komentētāji. Tava grāmata pārsteidza vispirms jau ar bagātīgu faktu slāni…
– Būtu pēdējais laiks uzrakstīt saprotamu Latvijas vēsturi – bez bailēm pasakot, kāpēc šis cilvēks kļuva par partorgu vai šucmani, kā veidojās sociālie konflikti. Lietuvieši to ir izdarījuši. Tu nevari ieiet veikalā un nopirkt Latvijas vēsturi. Mūsu valstī taču ir tik daudz autoritatīvu vēsturnieku. Kad tas būs izdarīts, tad arī vēstures «komentēšanas» tendence mazināsies.
Varbūt slavenais Livonijas hronists Indriķis bija žurnālists?
– Droši vien. Jāņem vērā arī tas, ka Indriķa hronika ir pārrakstīta vismaz deviņas reizes, tās oriģināls nav saglabājies.
Vai tevi nemulsināja tas, ka liela daļa grāmatas bija jāraksta tikpat kā par šodienu? Ūdeņi vēl nav noskrējuši…
– Negribēju rakstīt par padomju periodu. Bija skaidrs, ka varu uzrakstīt par laiku līdz 1950. gadam, par ko gan vēsturniekiem, gan sabiedrībai ir daudzmaz skaidra attieksme. Akadēmiskajā tradīcijā pieņemts, ka jāpaiet piecdesmit gadiem, lai varētu izvērtēt notikumus. Es saņēmos, lai gan psiholoģiski bija smagi. Zinu, ka visvairāk nelabvēļu iemantošu tieši tādēļ, ka rakstīju par šo laiku. Cilvēki taču nebija vainīgi, ka bija šāda ideoloģija. Var, protams, vīpsnāt, ka grāmatā ir pieminēts, kam tika piešķirti ordeņi. Taču neesmu Dieva vietnieks zemes virsū, man nav jāizšķiro, kas šos ordeņus nopelnīja ar godīgu darbu un kas – konjunktūras dēļ. Nu tad publicēsim, un lai tas paliek uz viņu pašu sirdsapziņas. Kādam varbūt tolaik vienīgā pareizā ideja šķita būt par partorgu. Par vienu tādu partorgu dzirdēju daudz nepatīkamu atmiņu.* To visu gribas pateikt, lai gan vienlaikus tu apzinies, ka gribi «uzliet uz balzama» tiem, kas cietuši no padomju varas. Bija ļoti uzmanīgi jāraksta, lai neaizvainotu kādu uzvārdu sakritības dēļ.
Sākot darbu pie grāmatas, īsti neapzinājos, kam esmu pieķērusies. Domāju, nu kas tur, vidēji liels pagasts… Bet, kad tu apjēdz, ka vēlreiz jāizmācās visa Latvijas, īpaši Zemgales novada, vēsture… Pagastos, kas atrodas viens otram blakus, var būt ļoti atšķirīgas tendences. Bērzmuižā 18. gadsimta sākumā 25 procenti zemnieku bija brīvzemnieki ar uzvārdiem. Līvbērzē tādu nebija. Tā kā Bērzmuiža bija kroņa muiža, zemnieki ātrāk varēja tikt pie uzvārdiem nekā privātmuižā.
Konstatēju, ka daudz grūtāk ir uzrakstīt pagasta nekā reģiona vēsturi. Turklāt nebija, kur paskatīties, kā pagasta vēsture jāraksta. Vienīgie šāda veida pētījumi ir Jānim Straubergam par Bērzmuižu, Džūksti un Sīpeli. 30. gados par pagastiem sarakstīts daudz beletristikas, ko daudzi joprojām pieņem kā patiesību pēdējā stadijā. Visgrūtākais bija lauzt stereotipus. Bija jāmācās skatīt notikumus no cilvēka viedokļa. Šī tradīcija mums vēl ir jauna. Drīzāk joprojām meklējam ienaidnieka tēlu – kā padomju laikos.
Lai aplūkotu pagātnes faktus šādā antropoloģiskā griezumā, nevar iztikt bez intuīcijas.
– Protams, veidot tēlu savā galvā zināmā mērā nozīmē paļauties uz intuīciju. Bet tam jāmeklē apstiprinājums. Tomēr nevar atšķetināt notikumus, nemēģinot iedziļināties cilvēka psiholoģijā, jo katram, iesaistoties kādās sociālās norisēs, ir savi motīvi. Kāpēc 1905. gada revolūcijā piedalījās visas latviešu sociālās grupas? Tāpēc jau ir vajadzīgi šie divi gadi. Vienkārši uzrakstīt divsimt desmit lappušu var daudz ātrāk.
Tu teici «nebija kur paskatīties», lai gan šķiet, ka apcerēt kādas sociālas grupas psiholoģiju vienmēr bijis moderni. Apmēram tā: no Zemgales nākuši vairums valstsvīru, jo lepnie un kareivīgie zemgaļi, lūk, visilgāk pretojās vācu iebrucējiem. Par vidzemniekiem spriež pēc brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laikiem». Vai tiešām viena pagasta iedzīvotājiem varētu būt kopīgas psiholoģiskas iezīmes?
– Jā, tādas varētu būt pat katram pagastam. Fantastiskas ir «dvēseļu revīzijas», kas sniedz lielisku laikmeta raksturojumu, apgāž vienu otru mītu. Piemēram, bieži uzskata, ka saimniekiem bijuši ārlaulības bērni. Pārlūkojot «dvēseļu revīzijas», var konstatēt, ka Līvbērzē ārlaulības bērni nezin kāpēc bijuši kalpiem. Vai arī paņemsim teikas, kuras nestāsta par labiem muižkungiem. Taču, ja muižnieks atnāk uz pagastu ar savu naudu un saka – dibināsim bērniem skolu, ierīkosim patversmi –, vai viņš ir ļauns cilvēks? Kad tika izlēņotas zemgaļu zemes, zemniekus aizdzina pie meža līst līdumu. Taču viņiem trīs gadus nebija jāmaksā nodokļi. Muižnieks ekonomiski nebija ieinteresēts iznīcināt zemnieku. Tagadējā Līvbērzes pagasta iedzīvotāji bija Līvbērzes un Auces muižu ļaudis, kas līdz brīvlaišanai tikpat kā nemainīja dzīvesvietu, ģenētiski bija tuvāki vai tālāki radi. Tāpēc viņus vieno kopējas īpašības.
Līvbērzes pašvaldība pa laikam ķērās klāt lieliem pasākumiem. Naudas nav, bet uzceļ pagastmāju, izgrozās. 30. gadu sākumā ceļ skolu – atkal nav budžeta, bet aizņemas naudu un uzceļ.
Bet toreiz taču tāpat vajadzēja ņemt kukuļus…
– Tieši tāpēc, ka tajā laikā neņēma kukuļus. Jāņem vērā, ka pilsoniskās aprindas izauga laukos no pašvaldību institūcijām. 19. gadsimtā zemnieki kļuva par savas zemes saimniekiem. Protams, tam bija jāiekrāj naudiņa, ko izdarīja, pateicoties kviešiem. Tiem bija labs noiets Krievijā. Bija iespējams «nogruntēties». Kad zemnieks sāk būvēt māju, domāt par bērnu skološanu, labāku sadzīvi, parādās rūpes par savu pagastu. Protams, reizēm vajadzēja «iešķiebt» mērniekam. Taču domāju, ka 19. gadsimts bija liberāls laiks. Vilšanās un sociālos konfliktus nesa 20. gadsimts.
Atgriežoties pie teikām, varbūt tomēr šie nostāsti rāda vācbaltu attieksmi pret bauriem, kam pamatā ir psiholoģiski, iespējams, sadistiski motīvi? No kurienes zvēriskie sodi muižās, zemnieku tiesiskā neaizsargātība?
– Vai mūsdienās no darba devēja puses nav jūtami ļauni gājieni? Viduslaikos pat bija lielāks psiholoģiskais komforts nekā šodien. Cilvēki noteikti bija sociāli aizsargātāki. Kāpēc mēslu vešanas talkās piedalījās pat saimnieki? Pēc talkas muižnieks par velti deva šņabi vai alu, bija balle… Ja esmu kalps un labi strādāju, mani pabaro, man ir pajumte. Darbam nespējīgie vecie ļaudis palika saimē, nevis nabagmājā. Šodien tu neesi drošs par savu rītdienu.
Grāmatā aprakstītās krogus būšanas ne reizi vien piemin kā krievu laiku pazīmi un ne jau ar labu vārdu. Daži uzskata, ka tas ģenētiski ietekmējis latviešu mentalitāti. Varbūt krogus tīkla veidošanās ir aizsākums šodienas latviešu kaislībai uz Zaļo pūķi.
– Tā ir biznesa iezīme – uz 80 vīriem viens krogs. Vienkārši kāds ar to sāka pelnīt naudiņu. Nedomāju, ka latviešus tas ģenētiski iespaidotu. Krogum bija arī sabiedriskā funkcija. Līdz 18. gadsimtam Līvbērzē bija tā sauktie pušelnieku ciemati, kādas četras mājas, un cilvēkiem bija pietiekami daudz iespēju, lai pārspriestu ražu, nolamātu muižnieku, aprunātu meitas… 19. gadsimtā – krogus uzplūdu laikā – zemnieki jau dzīvoja viensētās. Krogū spēlēja teātri, noturēja pagasta sapulces, tas bija kā klubiņš. Katoļu mācītāji devās sludināt uz krogiem. Kāds pa to burzmu arī nodzērās.
Ja arī Līvbērzei pāri gāja kari, epidēmijas, bija etniskā sastāva izmaiņas, kā cauri gadsimtiem noturīgo pasaules skatījumu izmainīja padomju laiks?
– Parasti, attālinoties notikumiem, cenšamies atcerēties labo. Ar padomju laiku man personiski ir tieši otrādi. Vēsturnieki pārāk saudzīgi runā par šo periodu. Kā var justies zemnieks, kas pie turības ticis ar darbu (tolaik citādi tas nebija iespējams), ja pēkšņi uzrodas partorgs (līdz tam – dzirnavnieka kalps blakus pagastā) un nosaka kārtību. Tā cilvēks paliek noslēgts. Paralēles var vilkt ar 13. gadsimtu. Kad pēc Livonijas ordeņa iebrukuma daļa zemgaļu devās uz Lietuvu (cik zemgaļu izkāva un cik izceļoja, par to vēsturnieki strīdas), ordeņa bruņinieki muižas veidoja zemnieku iekoptajā zemē. Bet zemnieks, pretī nerunādams, ar savu ģimeni devās tālāk no muižnieka, tuvāk mežam līst līdumu. Vai pašsaglabāšanās instinkts? Turpretim lietuvieši noturējās pret ordeni. Viņiem bija agrīnais valstiskums. Arī šodien Lietuvā jūtama valstiskā domāšana, līdz ar to – izteikta subordinācija. Ierindas lietuvietis nekad skaļi nekritizēs savu priekšnieku. Mums nebija agrīnā valstiskuma, tomēr esam saglabājuši nacionālo identitāti, tradīcijas. Ko esam zaudējuši? Kad tiek pārmests, ka latvieši necīnās, «kā vajag», domāju, kas ir labāk – pagriezt muguru un kaut ko padarīt vai mesties cīņā. 19. gadsimta beigās, kad baltiešiem veidojās nacionālā pašapziņa, no Krievijas uz Latviju veda nobarot vēršus. Tranzīts! Lietuvieši to neprata izmantot.
Latviskā izjūta saglabājās neatkarīgi no tā, kāds okupācijas varas režīms bija aiz loga. Kristietībai ienākot, saglabājās senie rituāli. Lai kādu radiostaciju ikdienā klausītos Jāņos, mēs darām to, kas jādara. Tas nāk no zemapziņas. Pat krievi veiksmīgi sākuši līgot. Viņiem jau arī nav izejas. Cita lieta – kāda būs šī mentalitāte. Viņi runā latviski, bet perfekti jūtams cits temperaments. Taču, piemēram, 16. gadsimtā Līvbērzē ienāca tā sauktie krieviņi**, kas gadsimtu gaitā šeit ieauguši ar saknēm.
Pasaule kļūst arvien plašāka. Vai par spīti bagātajai vēsturei šodien pagasta rosību nenomāc izjūta, ka apkārt arvien tās pašas sejas, notikumi? Fatāla nolemtība?
– Pabraucot pa laukiem, izjūtas ir nomācošas, pat bezcerīgas. Pilsētā cilvēkam ir lielāka iespēja izcīnīt jaunu nišu. Sabiedriskais transports vairs nekursē kā agrāk. Līvbērzes pagastā samazinās iedzīvotāju skaits, daudzi dodas uz pilsētu darba meklējumos, bet citi paliek varbūt aiz pienākuma apziņas, varbūt ar domu – kur tad tu skriesi, šeit vismaz būsi paēdis. Laukos cilvēki jūtas nomākti, izolēti. Tas redzams viņu sejās. Šīs barjeras parādās arī pilsētā starp dažādām sociālajām grupām.
Pilsētnieki vismaz tik ļoti neizjūt fizisko nošķirtību…
– Bet psiholoģiski tas iezīmējas. Tu nekad nevari zināt, kurā mūra pusē nonāksi. Turklāt cilvēki neapjauš, ka tiek izmantoti kā lozungs kāda cita rokās.
Tomēr padomāsim, kā cilvēki jutās kolektivizācijas gados. Pārāk maz novērtējam to, ka varam runāt, vairāk vai mazāk mums dota brīvība.
——
*Kāds partorgs staigājis pa pagastu un draudējis jaunām sievietēm:
– Ja tu nenāksi pie manis par sievu, tava ģimene tiks izsūtīta.
** Kurzemes un Zemgales tukšajās zemēs ordenis nometināja somugru tautības iedzīvotājus, tā sauktos krieviņus. Par viņiem liecina platsejainais antropoloģiskais tips, kas pretim mums raugās no Kārļa Ulmaņa vai Raiņa fotogrāfijām.
