Vecpilsētas atjaunošanas pionieri jūt zināmu gandarījumu par 90. gados iesākto darbu.
Šovasar ar pašvaldības spēkiem, piesaistot Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzekļus, vērienīgi tiek atjaunots vecākais Jelgavas koka nams Vecpilsētas ielā 14, kas pirms dažiem gadiem Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vērtējumā bija viens no Latvijas simts apdraudētākajiem vēstures un arhitektūras pieminekļiem. Šajā projektā iekļauta arī blakus esošā nama Krišjāņa Barona ielā 50 rekonstrukcija. Tiek plānota arī ēku Vecpilsētas ielā 2 un Jāņa Asara ielā 1 atjaunošana. Par šo pašvaldības iniciatīvu priecājas vecpilsētas atjaunošanas uzsācēja Edīte Krūmiņa, kā arī viņas kaimiņi un domubiedri Santa Novicka un Ivars Grantiņš, kas ieguldījuši savu darbu un līdzekļus veco koka māju atjaunošanā.
Pirmā atjaunojās frizētava
Jelgavniece četrās paaudzēs Edīte Krūmiņa ir friziermeistare un arī divu frizētavu īpašniece. Jaunībā pēckara Jelgavā Edīte savu profesiju izvēlējās tāpēc, ka viņas māte strādāja frizētavā par kasieri. Pabeigusi pamatskolu, arī Edīte sāka strādāt par kasieri, bet te piepeši Rīgā arodskolā sāka mācīt frizierus. Jauniete nolēma pamēģināt, un viņai iepatikās šī radošā profesija, kurā ikdienā nākas strādāt ar cilvēkiem.
“Vecpilsētā es nokļuvu nejauši. 90. gadu sākumā, kad man bija frizētava celtnieku kopmītnēs Zirgu ielā un personīgajā mājā Veidenbauma ielā, es lūkoju atvērt frizētavu tuvāk centram. Aizgāju uz domi, un tur celtniecības speciāliste Ingrīda Pečkovska piedāvāja atjaunot ēku Vecpilsētas ielā 5. Pārdomājusi nolēmu, kas varu to uzņemties,” stāsta Edīte Krūmiņa. “Ārdot un būvējot” darbā iesaistījusies visa ģimene. No bērnības Edīte Vecpilsētas ielas rajonu atcerējās kā klusu un mierīgu. Tur atradās autoosta, bet pēckara Jelgavā autobusu nebija daudz. Ilgus gadus šajā ielā blakus pašvaldības restaurējamam namam darbojās frizētava, taču 90. gados pamestā ēka gāja bojā.
Tolaik Vecpilsētas ielā lielākoties dzīvoja trūcīgi, sabiedrībā atstumti ļaudis. Nereti gadījās noziegumi, tika lauztas un nokurinātas vecās ēkas. Edīte Krūmiņa atzīst, ka arī viņai gāja smagi. Kad atjaunotais divstāvu nams Vecpilsētas ielā 5 bija gandrīz gatavs, naktī kāds atlauza durvis un tika nozagti jau uzliktie apkures radiatori. Tomēr Edītes ģimene nepadevās. Frizētava tika atvērta, un lēnā garā lieta aizgāja. Zināms klientu pieplūdums frizētavai bija arī no netālajiem daudzdzīvokļu namiem Lielajā ielā, ko savulaik būvēja PSRS armijas raķetnieku ģimenēm un tautā sauca par “Okupantu rajonu”.
Nolaistu māju nevar pirkt dārgi
Pēc tam jau pašvaldība piedāvāja Edītei Krūmiņai atjaunot blakus esošo ēku Vecpilsētas ielā 7. Māja bija degusi un atradās ļoti sliktā stāvoklī, tomēr tai “uzgriezta” liela cena. Edīte no šāda piedāvājuma atteicās, jo nams prasīja lielus ieguldījumus, taču, kad cena nolaista, to pieņēma. Nu jau daudzus gadus šajā ēkā atrodas viņas frizētava. Bet māja Vecpilsētas ielā 5 tika pārdota. Tai mainījās īpašnieki, vienu brīdi to pārņēma banka, bet tagad tur saimnieko Santa Novicka. Pirmajā stāvā telpas tiek iznomātas nelielai grāmatvedības firmai, bet otrajā stāvā ir pašu īpašnieku dzīvoklis.
Taksometri brauc uz Vecpilsētas ielu
“Ja es pirms pieciem gadiem izsaucu taksi, minot adresi Vecpilsētas ielā, mani atteicās apkalpot. Teica, ka nesamaksāšu. Taču tādi cilvēki mums bija kaimiņos,” smaidot atceras Santa Novicka. Viņu Edīte Krūmiņa sauc par Vecpilsētas ielas ieguvumu. Santa ir lietpratēja nekustamo īpašumu apsaimniekošanā. Pēc Jelgavas Latviešu biedrības ierosmes Vecpilsētas ielas māju īpašnieki izveidoja biedrību, kuras mērķis bija celt vecpilsētas vērtību. “Tādas vietas, kur starp divām ieliņām (Vecpilsētas un Jāņa Asara) būtu koncentrēti apmēram divdesmit pirmskara laikā būvēti nami, Jelgavā citur nav,” piebilst šīs biedrības dalībnieks Ivars Grantiņš. Viņš ir tirgotājs ar celtnieka darbaprieku. Vecpilsētas ielā saimniekojot no 1998. gada, viņš ir atjaunojis namu Vecpilsētas ielā 8. Tiesa, minētā biedrība pirms trim mēnešiem ir likvidēta. Gan Santa Novicka, gan Ivars Grantiņš atzīst, ka līdz ar pašvaldības aktīvu iesaistīšanos vecpilsētas atjaunošanā biedrības mērķi ir sasniegti. “Ja Rīgā vai jebkur citviet vecpilsēta ir elitārs rajons, tad arī Jelgavā tā nevar ilgi palikt nesakopta vieta,” 1998. gadā, iegādājoties īpašumu, sprieda Ivars Grantiņš. Tagad šis laiks, šķiet, pienācis. Nav vairs naktīs jākaro ar tādiem kaimiņiem, kas blakus mājas pagalmā bija ierīkojuši “kafejnīcu, kur piedāvā lejamo alkoholu”. Laika gaitā apkārtnē dzīvojošie cilvēki ir nomainījušies. Gan Jāņos, gan Ziemassvētkos pašvaldība Ivaru Grantiņu ir apbalvojusi par to, ka viņa nams ir viens no sakoptākajiem pilsētā.
Tiesa, gadās, ka kāds caurbraucējs Vecpilsētas ielā neievēro ātruma un svara ierobežojumu. Santa Novicka atzīst, ka tādās reizēs sienas vibrē un skapī trauki grab (sevišķi to jūt otrajā stāvā). Taču pēc biedrības ierosmes pašvaldības iekārtotos puķu podus neviens neposta. “Es negaidu, ka kāds man kaimiņos sakops, bet eju un daru,” teic Santa.
Arī draudzes mājā logos bērnu zīmējumi
Kopā ar blakus Dobeles ielā mītošo Jelgavas Pensionāru biedrību Santa uztur kārtību pamestajā vietā pie Vecpilsētas un Dobeles ielas krustojuma. Pēc vēstures liecībām, pirms Otrā pasaules kara tur atradies traktieris “Rīga”. “Šķiet, šai teritorijai kaut kur ir īpašnieks, taču faktiski tā ir pamesta. Katrā Lielajā talkā Pensionāru biedrība tur apgriež košumkrūmus, bet es regulāri vācu netīrumus un pļauju zāli,” stāsta Santa Novicka. Pirms dažiem gadiem viņa sadarbībā ar kaimiņiem un arhitekti Liesmu Markovu kaut nedaudz uzlaboja pamesto pašvaldībai piederošo ēku Vecpilsētas ielā 2 (tur perspektīvā plānots ierīkot Amatniecības centru). Izsisto logu vietā tika salikti bērnu zīmējumi, un vairs neizskatās tik drūmi. Drīz bērnu zīmējumi parādījās arī Vecpilsētas ielas 10 problēmu mājā, kas piederēja Jelgavas Annas baznīcas draudzei, bet ko tagad apsaimnieko Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas uzņēmums SIA “Pastorāts”. “Ziņām” neizdevās saņemt šī uzņēmuma kompetentu pārstāvju viedokli, jo, kā paskaidroja namu pārvaldnieks Māris Doze, šī persona atrodas atvaļinājumā.
Deputāts lūgs detalizētu informāciju
Saskaņā ar pašvaldības publiskoto informāciju namā Vecpilsētas ielā 14 (tas būvēts ap 1800. gadu un ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis) un tam līdzās esošajā ķieģeļu mūra ēkā Krišjāņa Barona ielā 50 tiks izveidots Zemgales Restaurācijas centrs.
Pirms restaurācijas veikta pamatīga abu namu izpēte. Ēku atjaunošanā iespēju robežās tiks izmantoti vēsturiskie paņēmieni, piemēram, logi pakoti ar pakulām. Ēka Vecpilsētas ielā 14 nav balstīta uz monolīta pamata, bet gan turas uz laukakmeņiem un ķieģeļu mūra fragmentiem. Atjaunošanas gaitā tā ar domkratiem tiks pacelta par vismaz 15 centimetriem. Tādējādi tiks izbūvēti jauni pamati un ēka uz tiem atsēdināta atpakaļ. Taps arī jauns iekšējais nesošais koka karkass. Būvnieki pamatus cer izbūvēt līdz ziemai, paralēli notiks grīdu demontāža, oriģinālo dēļu restaurācija, bojāto konstrukciju protezēšana un papildināšana. Salīdzinoši vienkāršāka ir Barona ielas 50 mūra nama atjaunošana.
Plānots izbūvēt siltumtrasi, lai ēkas varētu pieslēgt apkurei. Abas ēkas tiks savienotas, spraugu starp tām aizmūrējot, bet pagalma pusē uzceļot speciālu piebūvi. Tajā būs centrālā ieeja uz Barona ielas māju, kurā tiks iebūvēts lifts, kas ļaus cilvēkiem ar kustību traucējumiem iekļūt namu otrajā stāvā.
Zemgales Restaurācijas centra vajadzībām pašvaldība nolēmusi iegādāties īpašumu Vecpilsētas ielā 12.
Centra izveidei paredzētais projekta finansējums ir 2 913 818 eiro, no kuriem 764 273 eiro – ERAF līdzekļi, valsts budžeta dotācija – 36 232 eiro, bet pārējais ir pašvaldības līdzfinansējums. Ar SIA «RERE meistari» noslēgtā būvdarbu līguma summa ir 1 784 264,32 eiro, tajā skaitā 309 665,71 eiro PVN. Būvuzraudzību veic SIA «Jurēvičs un partneri», autoruzraudzību – SIA «Livland Group», arhitekts – Ēriks Cērpiņš.
Pašvaldības Vecpilsētas ielas kvartāla attīstības koncepcija paredz atjaunot arī valsts nozīmes arhitektūras pieminekli Vecpilsētas ielā 2, kas datēts ar 18. gadsimta otro pusi, 19. gadsimta sākumu, un tam līdzās esošo namu Jāņa Asara ielā 1. Šajās pašvaldībai piederošajās ēkās plānots izveidot dzīvesziņas un arodu sētu.
Salīdzinot Vecpilsētas ielas 14 un Barona ielas 50 namu restaurācijas izmaksas, kur kopējais finansējums ir 2,9 miljoni eiro, var piebilst, ka lielākais remonts Jelgavas vēsturē pēc Otrā pasaules kara ir Jelgavas pils renovācija, atjaunojot piecas tās fasādes, un tas tiek lēsts 6,7 miljonu eiro apmērā.
Domes deputāts Gunārs Kurlovičs teic, ka lūgs detalizētu informāciju par Vecpilsētas ielas 14 un Barona ielas 50 ēku restaurēšanu, jo “skaitļi izklausās astronomiski”. Deputāts piezīmē, ka Dobeles pilsdrupās ar ERAF atbalstu par 1,6 miljoniem eiro tiks iebūvēta četrstāvu stikla ēka ar konferenču zāli. “Jau vides objekts “Laika rats”, kas atrodas skvērā pie vecpilsētas pašvaldībai izmaksāja kosmisku summu – 220 tūkstošus,” piebilst G.Kurlovičs.
Arhitekts Blūms atturas vērtēt izmaksas
Arhitekts Pēteris Blūms, lietpratējs koka ēku restaurēšanā spriež, ka šo ēku atjaunošanas un aprīkošanas izmaksas pilnvērtīgi var izvērtēt tikai tad, ja ir veikta projekta un tāmju analīze. “Ēku Vecpilsētas ielā 14 zinu visai labi, jo pirms vairākjiem gadiem mūsu arhitektu birojs veica tās uzmērīšanas darbus un fotofiksāciju. Ēkas kultūrvēsturiskā vērtība ir ļoti ļoti augsta, sevišķi Jelgavas un Vecpilsētas ielas kontekstā, bet tehniski tas ir galējs avārijas stāvoklis. Fakts, ka joprojām ēka vēl stāv savā vietā un nav izjukusi sastāvdaļās, pats par sevi ir gandrīz neticams, jo pirmajam stāvam praktiski nav saglabājušās nesošās koka sienas.
Tās atjaunošana nav iespējama bez ļoti liela amatnieku roku darba. To sarežģī tas, ka ēkai ne plānos, ne griezumos nav taisnu leņķu. Tai nepieciešams jauns konstruktīvais balstījums un jauns nesošs karkass. Un kur nu vēl visu bojāto, zudušo, esošo daļu, detaļu saglabāšana, konservācija, manuāla izgatavošana!
Šādas ēkas atjaunošana nav ne lēta ne vienkārša. Turklāt būvniecības izmaksas šajā būvsezonā strauji kāpj sakarā ar aritmiskām ES naudas plūsmām pēdējos gados.
Tā kā divu ēku atjaunošanai paredzēti apmēram 1,5 miljoni eiro (bez PVN), turklāt viena jāizceļ no nebūtības, tad šī summa man nešķiet astronomiska. Restaurācija nav lēts prieks, jo vairāk, ja tā ir saistīta ar komplicētiem oriģinālo konstrukciju un artefaktu saglabāšanas risinājumiem.” Pēteris Blūms domā, ka šis būs viens no sarežģītākajiem koka senceltņu saglabāšanas darbiem Latvijā.
