Pašvaldības uzņēmuma «Jelgavas tirgus» direktors Valdis Labanovskis dzimis, audzis, skolojies un studējis Jelgavā.
Pašvaldības uzņēmuma «Jelgavas tirgus» direktors Valdis Labanovskis dzimis, audzis, skolojies un studējis Jelgavā. Ozolnieki vienīgi ir viņa «guļamvieta», bet citādi viņš caur un cauri ir jelgavnieks, kas īpaši Jāņu priekšvakarā arī pie alus kausa labprāt runā par atmiņām, Latvijas ekonomiku un darbu. Jo viņa atmiņas un darbs saistīts ar tirgu.
Sešdesmito gadu reālekonomika
Agrāk, līdz sešdesmito gadu sākumam, tirgus Jelgavā bija Centrālajā laukumā, kam tagad dots hercoga Jēkaba vārds. Tirgus placi visriņķī apjoza žogs. To gadu bērneļiem visvairāk prātā palicis ūdenspumpis un ormanis. Ap to laiku, kad debesīs, Kosmosā sāka dzīvus cilvēkus «šaut», Centrālais laukums bija jāatbrīvo akmens Voldiņam, bet tirgu pārcēla tagadējā vietā.
Arvien jau cilvēks centies dzīvē mazliet vairāk darīt, nekā vēderam vien vajadzētu. Daudzi pilsētas un apkaimes ļaudis, lai arī Hruščova laikā viņiem zemīte bija līdz palodzēm apšņakāta, tomēr šo to dobītēs vai mikroskopiskā kūtiņā izaudzēt iemanījās. Un tad cūci vai teļu, vai kartupeļus, vai redīsu bunti – uz tirgu!
Salīdzinot tirgu, kāds bija sešdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā un tagad, jākonstatē, ka tie ir dažādi lielumi, dažāda politika un pat dažāda sabiedriskā iekārta.
Sākumā bija kolhozu tirgus, un kolhozniekiem ienākumi no pārdotā bija liels atspaids. Tirgū braucēju un pircēju bija daudz. Tirgotāji gan šķendējās par pieprasītajām uzziņām, ka tā cūka tiešām ir paša un arī teļš dzimis legāli, ka neesi blēdis, ka kartupeļi nav no kaimiņa vai, Dies’ pas’, kolhoza lauka, tomēr arvien stājās aiz letes. Pircēji savukārt kurnēja par bargajām cenām, tomēr priecājās, ka vispārējā deficīta apstākļos varēja pie gardāka kumosa tikt.
Ritēja laiks, mainījās sabiedriskās iekārtas, bet Jelgava tā arī palika, kur un kāda bijusi: krustceļu un tirgus pilsēta. Un, lai gan šodien tirgū retāk dzird kviecienus, blējienus un klukstēšanu, vismaz pagaidām vēl tas nav pārvērties par uzfrizētu supermārketu.
Tirgus placī –
350 darba vietu
Jelgavā daudziem tirgus ir vienīgā reālā darba vieta un iztikas avots. Neba nu viņi stāvus tiek bagāti! Nē. Lai gan ir, protams, veiksminieki (dažs, kas apsviedīgāks, pat atvēris pilsētā savu veikaliņu), lielākā daļa pelna elementārai izdzīvošanai. Un ar katru gadu tas kļūst arvien grūtāk: runā, ar ko vien gribi, visi apgalvos, ka pirms gadiem trim apgrozījums bijis vismaz divtik liels nekā tagad.
Jelgavā nav daudz vietu, kur darbs būtu 350 iedzīvotājiem, bet apmēram tik daudzām ģimenēm tirgus dod ienākumus iztikšanai.
Sākoties pārmaiņām, atradās uzņēmīgi cilvēki, kas apguva pasauli un «brīvā tirgus» ābeci: no Polijas veda «eksotiku» – piemēram, kokakolas vai alus skārdenes, spožus niekus… Tolaik cilvēkiem vēl bija saglabājušies naudas uzkrājumi, bet galvenais – bija darbs, optimisms un ticība valdībai, kas jau tolaik neskopojās ar solījumiem. Salīdzinot ar padomju laikiem, tirgus stihiski un strauji uzplauka, izveidojoties apmēram par tādu, kāds tas ir pašlaik.
Gadiem ritot, tirgotāju kontingents nostabilizējies. Aiz letēm stāv cilvēki, kas nav profesionāli tirdzniecības darbinieki. Tirgojas pat personas ar divu augstskolu izglītību, viņu vidū – skolotāji, ārsti, inženieri. Bijušie. Jo lielākoties viņus aiz letes nostūma dzīve: vēl pirms nedaudz gadiem viņi tirgū bija varējuši nopelnīt vairāk nekā savā profesijā, bet tagad vairums tirgojas tāpēc, ka cita darba viņiem vienkārši nav.
Pa biksēm dabū… «pārmijnieks»
Tāpat kā dzīvsudrabs no sasista termometra saplūst lielākās lāsēs, tā arī nauda «apaug» ar naudu, lielāks kapitāls «apēd» mazāko. Attīstoties tirgus ekonomikai, arvien vairāk vērojama tendence – pēc Rietumu pieredzes veidot lielveikalus. Ir saradušies skeptiķi, kas uzskata, ka tirgiem to klasiskajā izpratnē Latvijā nav nākotnes. Un tomēr.
1997. gadā tika izveidota Latvijas Tirgu savienība. Tās sākotnējais mērķis bija apzināt situāciju valsts tirgos, sekmēt to konkurētspēju un attīstību, jo nav jau nekāds noslēpums, ka lielveikalu un supermārketu saimniekiem (galvenokārt ārzemju kapitāla bosiem) mūsu valdībā un parlamentā ir spēcīgs lobijs, lai pieņemtu tirgu ierobežojošus un pat diskriminējošus lēmumus. Minētā organizācija mēģina pret to cīnīties, augot arī skaitliski: kad savienība aptvers 75% tirgus, bez saskaņošanas ar šo institūciju nevarēs pieņemt nevienu saistošu lēmumu. Bet līdz tam jāsamierinās, ka laiku pa laikam tiek mainīti, laboti dažādi reglamentējoši dokumenti, bet, tos izstrādājot, neviens ij nekonsultējas ar praktiķiem. Nav jau tā, ka kāds apšaubītu ierēdņu un funkcionāru kompetenci, tomēr nav solīdi ignorēt speciālistu viedokli.
Tajā pašā laikā ik pa brīdim uzbango pārmetumi tirgum, arī Jelgavas, ka tur zeļot un plaukstot nelikumības. Vai nu tā ir, ka tieši tirgus ir tā vieta, kur tiek grauta mūsu valsts ekonomika? Drīzāk gan tur šīs nelikumības visjaušamāk «peld virspusē» un tās visvieglāk atklāt. Lai gan – pat kazai skaidrs, ka tirgū nebūtu ne mazākās iespējas pārdot kontrabandas preces, ja tās Latvijā neiekļūtu. Bet, kad «vajag» noķert vainīgo, grābj ciet ķēdes pēdējo posmu: pa biksēm dabū ierindas tirgotājs.Patiesībā tirgus tiek visvairāk kontrolēts, sākot ar Valsts ieņēmumu dienestu, beidzot ar policiju un sanitāro inspekciju.
Lai gan tirgus patiesībā ir vieta, kur pērk un pārdod dzīvu un nedzīvu. Snobi tam parasti met līkumu, jo (pretēji padomjlaikiem) ir izplatīts uzskats, ka tur tirgo galvenokārt «erzacpreces». Taču tā vis nav. Tirgusplacī bieži vien var iegādāties pat kvalitatīvāku (un lētāku!) mantu nekā vienā otrā veikalā. Protams, netrūkst arī spožas drazas, bet cilvēks, kas prot atšķirt labu no slikta, tirgū var izvēlēties gan vienu, gan otru. Turklāt – vienuviet. Jelgavā taču nav supermārketu jēdziena pilnā izpratnē, un tirgus ir vienīgā vieta, kur cilvēks var, piemēram, apģērbties no galvas līdz kājām.
Kāda gaļa, desa, šņabis?
Runājot par pārtiku, tieši tirgū iespējams nopirkt viskvalitatīvāko, jāprot vienīgi neķert pirmo, kas acīm pagadās. Vismaz 80% Jelgavas tirgū piedāvātās pārtikas ir Latvijas ražojumi, bet gaļas un tās izstrādājumu klāsts tāds, kādu diezin vai pat pēc daudziem gadiem spēs nodrošināt kāds veikals, lai cik specializējies tas būtu. Turklāt Jelgavas tirgū piedāvātā gaļa simtprocentīgi nāk no vietējiem audzētājiem. Tiesa, kopš 1. jūnija Latvijas robežas Rietumu cūku audzētājiem atkal vaļā. Būs grūtāk ne tikai valsts tirgu kopumā, bet arī Jelgavas tirgu aizsargāt no «nelegālās» gaļas, tomēr mūsu pilsētas un apkārtnes iedzīvotājiem lai top zināms: gan tirgus sanitārā dienesta darbinieki gādā, gan izcirtēji brīdināti par atbildību. Ja tiks konstatēts kaut viens «kreisais» piecirtums, tas būs pēdējais. Protams, kūpinājumu, desu izcelsmi noteikt grūtāk, jo Dievs vien zina, ko katra no vairāk nekā 500 gaļas pārstrādātājfirmām Latvijā tajās desās pilda! Šajā ziņā jāpaļaujas uz pašu pircēju izvēli.
Starp citu, pavisam droši esot zināms, ka, piemēram, dažos Rīgas tirgos tikai 20 līdz 25 procenti svaigās gaļas ražots Latvijā. To zina VID, policija, gan jau arī muitnieki, nerunājot par sanitārā dienesta speciālistiem. Diemžēl neviens neko nespēj (lasi: negrib, jo nav izdevīgi) izdarīt. Tāpat kā «nespēj» cīnīties pret nelegālo tirdzniecību ar alkoholu, tabakas izstrādājumiem. Kontrabandas preces kā nākušas pāri mūsu valsts robežai, tā turpina nākt, un ne jau tirgus ļaudis stāv uz robežām vai izdod likumus. Bet savukārt tie, kas stāv uz robežām un likumus sacer, dara to, maigi sakot, dīvaini.
Piemēram, kāpēc savulaik tika pieņemti noteikumi, kas tirgū aizliedza alkohola mazumtirdzniecību? Kāpēc pērnā gada nogalē, kad tika gatavots jaunais alkohola aprites likums, tajā tika iestrādāts punkts, kas aizliedza jebkādu alkohola tirdzniecību (ne tikai mazumtirdzniecībā, bet, piemēram, arī kafejnīcās) tirgos? Izskaidrojums tam var būt tikai viens: lai zeltu nelegāla tirdzniecība. Jo skaidrs kā divreiz divi: jo vairāk tiks legalizēta tirdzniecība, jo mazāk būs nelegālās! Respektīvi, valsts kasē nodokļu veidā ieplūstu milzīgas naudas summas, bet, mākslīgi uzturot dažādus aizliegumus, peļņa nonāk šaura «biznesa haizivju» loka kabatās.
Bet tas jau būtu cits stāsts – par valsts izsaimniekošanu, korupciju un kukuļiem –, tas būtu O.Henri spalvas cienīgs sacerējums par mūsdienu karaļiem un konvertējamiem «kāpostiem»…
Lai neskābst alus, lai pastāv tirgus!
Mums ar Valdi Labanovski negribas bojāt pirmsjāņu noskaņu un runāt par tik valstiskām lietām, jo no tādām valodām vēl var alus saskābt. Mēs turpinām risināt sarunu par Jelgavas tirgus darba organizāciju, par to, kā attīstās tirgus Liepājā, Ventspilī, kādas ir tendences Eiropā… Izrādās, pat «pirmā lieluma» valstīs līdztekus modernajām tirdzniecības formām turpina sekmīgi darboties arī tirgi. Tie pat nedomā izzust, jo sakņojas senās tradīcijās, ko grūti lauzt ar normatīviem aktiem. Tirgus katrai valstij, katrai tautai piešķir savu īpatnēju kolorītu. Kas būtu Ungārija bez augļu un dārzeņu tirgus, kas Norvēģija vai Portugāle bez zivju tirgus, kas musulmaņu zemes bez garšvielu un dārglietu tirgiem!? Un arī Latvijā: kas mēs būtu, ja nebūtu vietas, kur sivēnu, koka karoti, izkapts kātu nopirkt? Kur pilsētnieki ņemtu jāņuzāles un vainagus Līgosvētkiem?
Kamēr pastāvēs latvietība, būs arī tirgus. Tas tiek sakārtots atbilstoši laika prasībām, arī Jelgavā. Ja tirgu sakārtošanai vairāk prāta un loģikas veltītu arī valdība, Saeima, vēl vairāk iegūtu valsts, pašvaldības un, protams, tirgotāji un pircēji.
