Drūma, pelēka, veļu miglā ietīta mirušo piemiņas diena. Šajā dienā dievnami pulcē skumjas un lūdzošas sirdis, lai pieminētu savus mūžībā aizgājušos.
Drūma, pelēka, veļu miglā ietīta mirušo piemiņas diena. Šajā dienā dievnami pulcē skumjas un lūdzošas sirdis, lai pieminētu savus mūžībā aizgājušos. Dodamies uz kapiem ar ziediem un zaļiem vainadziņiem rokās. Iet visi, kam mīlestība nav tukšs vārds, bet nevīstošs mūžības zieds. Aizdedzam svecītes uz mirušo kapu kopiņām. Liesmiņas, kas virs kapiem plīvo rudens nakts tumsā, ir tās siržu liesmas, kas savieno dzīvos ar mirušajiem. Savieno divas pasaules, šos divus pretējos – nāves un dzīvības – krastus. Šai tumšajā, saltajā rudens naktī mūs šķir tikai plāna zemes kārta. Zeme ne tikai mūs izauklē un paēdina, bet arī uzņem mūsu augumu mūžīgā glabāšanā. Zeme laika tecējumā saglabā visu, kas kādreiz dzīvojis. Mūs vieno kopējais zemes ceļu liktenis. Arī mums reiz pavērsies kapsētas vārti, zvanīs kapsētas pēdējais zvans…
Uz kapu kopiņām noliktie rudens ziedi un vainadziņi – šīs mēmās un klusās zīmes – ir liecinieces mūsu siržu skumjām. Mums jāpateicas viņiem par to, ka esam. Turēsim svētu savu aizgājēju piemiņas dienu.
Svētīgi ir tie brīži, kad mūsu straujais solis apstājas un mūs apņem klusuma stundas, kurās mūžības valodā caur svecīšu gaišajām liesmām mēs, dzīvie, varam sarunāties ar mirušajiem.
Mirušo piemiņas dienā – lietū, vējā vai sniegā – nometuši ikdienas rūpju nastu, mēs dodamies pie saviem tuviniekiem. Vieni uz lielajām pilsētas kapsētām, citi – uz klusajiem lauku kapu kalniņiem.
