Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz jūliju pilnīgi citā laikmetā.
1989. gada 26. jūlijā ASV Federālā tiesa pasludināja Kornelas universitātes studentu Robertu Morisu par vainīgu datortārpa izplatīšanā un piesprieda 10 000 dolāru naudassodu, trīs gadu pārbaudes laiku un 400 stundas sabiedriski derīga darba. Moriss kļuva ne tikai par vienu no pirmajiem kaitniecisko datorprogrammu veidotājiem, bet arī par pirmo, kas par šādām ļaundarībām notiesāts. To ļāva 1986. gadā pieņemtais “Ar datora palīdzību veiktas krāpšanas un datoru ļaunprātīgas izmantošanas” akts.
Pirmie datorvīrusi parādījās jau 70. gados, bet Morisa programma bija pirmais nozīmīgais tārps. Pamata atšķirība starp tārpiem un vīrusiem ir, ka tārpi paši sevi pavairo un pa tīklu nosūtās citiem lietotājiem, bet vīrusi ceļo ar inficēto failu palīdzību. Morisa tārps spēja pavairoties un inficēt sistēmu vairākkārt, katru reizi aizņemot daļu sistēmas resursu, līdz nobloķēja to pavisam. Kā norāda BBC, tārps Maurice bloķēja apmēram 10% internetam pieslēgto datoru. Lielākoties cieta universitāšu, ka arī NASA Amesas izpētes centra datori.
1694. gada 27. jūlijā ar britu parlamenta lēmumu tika dibināta Anglijas Banka (Bank of England), kuru radīja uzņēmīgais skotu tirgotājs Viljams Patersons. Kompāniju – bankas īpašnieci – veidoja 1268 akcionāri, ar 8% gada likmi piešķirot 1,2 miljonu sterliņu mārciņu lielu kredītu asās naudas grūtībās nonākušajam Anglijas karalim Vilhelmam III. Viņa majestātei steidzīgi bija vajadzīgi līdzekļi kara turpināšanai ar Franciju (1689–1697); karu Vilhelmam izdevās uzvarēt – varbūt tiešām pateicoties aizdevumam. Pateicībā karalis Anglijas Bankai piešķīra tiesības funkcionēt kā akciju sabiedrībai ar ierobežotu atbildību – līdz pat 1826. gadam šādas privilēģijas nevienai citai britu bankai netika piešķirtas. Šāds statuss un faktiski valdības finansu aģentūras stāvoklis Anglijas Banku pasargāja no iespējamas pārējo karalistes banku konkurences.
1946. gadā Anglijas Banka tika nacionalizēta.
1976. gada 28. jūlijā Ķīnā notika jauno laiku vēsturē pati postošākā zemestrīce, kuras epicentrs atradās 160 km uz dienvidaustrumiem no Pekinas. Pēc oficiālās versijas bojā gāja 242 419 cilvēki, smagas traumas ieguva 164 581. Bet, ņemot vērā komunistiskās Ķīnas noslēgtību, speciālisti lēš, ka šie skaitļi ir vismaz divkārt samazināti. Piecpadsmit sekunžu ilgā zemestrīce (7,8 balles pēc Rihtera skalas) notika trijos naktī un pilnīgi iznīcināja “Ķīnas porcelāna ziemeļu galvaspilsētu” Tanšaņu – pilsētu ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju. Tanšaņa atrodas līdzenumā un skaitījās no zemestrīcēm droša, bet pirms zemestrīces varēja novērot neparastas parādības – klintis naktī spīdēja, akās kritās ūdens līmenis, mājdzīvnieki bija nemierīgi.
1836. gada 29. jūlijā Parīzē, Zvaigznes laukumā (tagad – Šarla de Golla laukums) svinīgi atklāja Triumfa arku, kas drīz kļuva par vienu no pašiem populārākiem pilsētas apskates objektiem. 1806. gada 18. februārī Francijas imperators Napoleons Bonaparts, atrodoties slavas zenītā, parakstīja dekrētu par grandiozas celtnes, iecerētas, lai slavētu viņa armijas uzvaras, celtniecību. Arkas izmēri bija iespaidīgi: augstums – 50 m, platums – 45 m. Pirmo akmeni pamatos iemūrēja 1806. gada 15. augustā, Napoleona trīsdesmit astotajā dzimšanas dienā. 1815. gadā, viņa krišanas laikā, arkas sienas bija pacēlušas līdz 20 m augstumam. Francijā atjaunoja monarhiju, bet pieminekļa, kas slavēja ienīstā korsikāņa varoņdarbus, celtniecību, protams, pārtrauca. Darbus atsākta tikai pēc astoņiem gadiem. 1840. gadā, kad Napoleona pīšļus pārveda no Svētās Helēnas salas – viņa miršanas vietas – uz Parīzi un pārapbedīja Invalīdu domā, sēru korteža maršruts veda arī cauri Triumfa arkai.
1863. gada 30. jūlijā dzima amerikāņu uzņēmējs Henrijs Fords – Ford Motor Company dibinātājs. Daudzi uzskata, ka tieši viņš radījis ASV vidusslāni. 1914. gadā H.Fords ieviesa astoņu stundu darba dienu un minimālo algu, kas bija daudz lielāka nekā konkurentiem. Lai masveidā varētu ražot salīdzinoši lētu produkciju, ieviesa konveijeru. Fords aizliedza arodbiedrības un ieviesa savu drošības dienestu.1908. gadā viņš sāka automobiļu sērijveida ražošanu. Pirmo – Ford Model T 20 gadu laikā pārdeva vairāk nekā 15 miljonus, visus – melnus. “Jūs varat saņemt automobili savā izvēlētajā krāsā, ja vien izvēlaties melnu!”
1795. gada 31. jūlijā Dženovas (Itālija) teātri “Sant – Agostino” notika pirmā nākotnē leģendārā vijolnieka Nikolo Paganini publiska uzstāšanās. Jaunajam maestro, kuram vēl nebija pilni 13 gadi, bet par kura unikālo talantu jau bija dzirdējuši daudzi dženovieši, atļāva piedalīties divu slaveno vokālistu vakara koncertā. Tajā viņš izpildīja arī savu kompozīciju “Variācijas par “Karmanjolas” (revolucionāra dziesma) tēmām”, pretfranciski noskaņotajai publikai šis skaņdarbs nevarēja nepatikt. Bet galvenokārt publiku aizrāva jaunā izpildītāja virtuozitāte. Tā sākās vienas no spilgtākajam 18. – 19. gs. mūzikas personībām ceļš uz slavu.
N. Paganini dzima 1782. gada 27. oktobrī kā trešais bērns no sešiem sīktirgotāja, kas tirgojās arī ar mūzikas instrumentiem, ģimenē. Kad zēnam bija pieci gadi, tēvs, pamanījis dēla muzikālās dotības, sāka to apmācīt mandolīnas, vēlāk – arī ģitāras un vijoles spēlē. Ja tēvs uzskatīja, ka zēns nav pietiekami cītīgs, to stingri sodīja – tas vēlāk atsaucās uz mūziķa tā jau vārgo veselību. Pats Nikkolo arvien vairāk aizrāvās ar instrumentu un centās atrast arvien jaunus, nedzirdētus skaņu salikumus. Zēna gados sarakstījis vairākus skaņdarbus vijolei, kas nav saglabājušies, viņš 1793. gadā sāka spēlēt Dženovas baznīcās dievkalpojumos.
Lai gan Paganini bija fenomenāls vijolnieks (jau jaunībā viņš spēja bez aizķeršanās izpildīt sarežģītus skaņdarbus, kuru nošu pierakstu redzēja pirmo reizi), viņš daudz mācījās pie savu instrumentu meistariem un visu mūžu vingrinājās līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Pat gulēdams uz nāves gultas un nespēdams noturēt lociņu, viņš ar pirkstiem trinkšķināja blakus noliktās vijoles stīgas. Liekas, viņam nebija nekā neiespējama – kad koncerta laikā satrūka vijoles stīga, viņš atlikušo koncerta daļu nospēlēja uz trim stīgām. Vēlāk viņš uzstājās, spēlējot uz divām vai tikai uz vienas stīgas, arī viņa Napoleona dzimšanas dienai veltītā kompozīcija bija izpildāma uz vienas stīgas. Viņa virtuozitāte sajūsmināja un pārsteidza, daudzi uzskatīja, ka mūziķim palīdz pārdabiski spēki, varbūt pats nelabais; viens no viņa darbiem tā arī saucas – “Velna treļļi”. Mūziķis mīlēja slēpties aiz noslēpumainības plīvura. Nav zināms, vai viņš jebkad apmeklējis skolu – vēstules rakstīja ar kļūdām, bet viņam bija zināšanas literatūrā, vēsturē un arī mitoloģijā.
N.Paganini mira 1840. gada 27. maijā Nicā (Francija).
1861. gada 1. augustā Čerrapundži (pilsēta ar10 tūkstošiem iedzīvotāju Meghalalas štatā Indijas austrumos; vārds sanskritā nozīmē “mākoņu mājoklis”) meteostacija reģistrēja neaptveramu nokrišņu daudzumu: 9,3 m mēnesī – no 1861. gada 1. jūlija un 24 m (Latvijā vidēji 0,6 – 0,7 m) gadā – no 1860. gada 1. augusta. Pilsētiņa, kas ieguva nosaukumu “Pasaules lietus galvaspilsēta”, atrodas 1400 m augstumā apvidū, kur Indijas okeāna musonu lieti, atduroties pret Himalaju priekškalni, izlej savu mitrumu no marta līdz oktobrim. Lietussargiem te ir mazs efekts, iedzīvotājiem drīzāk jādomā par Noasa šķirsta būvi. Ūdens straumes noskalo augsni, atsedzot klinšaino pamatni, tādēļ zemkopība štatā ir praktiski neiespējama.
