Zaļeniekos pat vecākie iedzīvotāji atceras, ka allažiņ svinēti Līgosvētki un Jāņi. Viens tos atzīmējis savā ģimenē, cits gājis no vienas mājas uz otru – kur vien zinājuši kādu Jāni priekšā esam.
Zaļeniekos pat vecākie iedzīvotāji atceras, ka allažiņ svinēti Līgosvētki un Jāņi. Viens tos atzīmējis savā ģimenē, cits gājis no vienas mājas uz otru – kur vien zinājuši kādu Jāni priekšā esam. Vēl cits, kam nav bijusi sava saimniecība, meklējis koplīgošanas vietu. Dažs labs, uzrunāts par Līgo tradīcijām, zina sacīt, ka svētki vienmēr tiekot ļoti gaidīti, bet, kā tie pagājuši, kas labs tajos piedzīvots, to gan neatceroties.
Jau 1871. gadā, kad nodibina Zaļenieku Dziedātāju biedrību, dziedot un organizējot zaļumu balles, tiek savākta nauda pirmās bibliotēkas atvēršanai. Kad bermontieši 1919. gada novembrī sagrauj Zaļās muižas biedrību namu, pašdarbnieki, turpinot tēvu tradīcijas, ar zaļumballēm un teātru spēlēm tuvākajā un tālākajā apkārtnē sapelna naudu, lai drupu vietā uzceltu jaunu ēku, kas identiska vecajai. Mērķis tiek sasniegts tikai 1926. gadā, bet tostarp 1920. gada 24. jūnijā, kad no emigrācijas dzimtenē atgriežas Aspazija un Rainis, Zaļenieki nolemj abus dižgarus Jāņu dienā uzaicināt uz Raiņa dzejas kluba sarīkojumu. Tā kā biedrību nams ir drupās, pasākumu organizē Kalnamuižā. Lai tas būtu iespaidīgāks, tiek pieaicināti tolaik paši populārākie mākslinieki no Rīgas. Kad Rainis nostājas zaļumu vītnēm greznotajā runātāju tribīnē, aplausu vētra un apsveikumu saucieni ilgi nevar rimties. Dzejnieku godināšanu noslēdza ar Mildas Brehmanes-Štengeles, Rūdolfa Bērziņa un Paulas Baltābolas priekšnesumiem, kā arī ar Jūlija Sproģa dziesmu «Lauztās priedes». Tā vēsta aculiecinieku atmiņas.
Latvijas pirmās neatkarības laikā Līgosvētki un zaļumballes tiek organizētas Zaļās muižas parka ielokā, kuru izmanto arī sportiskiem sarīkojumiem un aizsargu parādēm. Bagātīgā bufete veldzē sakarsušos dejotājus, jo pūtēju orķestra ritmos jauniem cilvēkiem grūti nostāvēt malā. 1944. gada Līgo sieviešu atmiņā palikuši ar fantastisko izdancošanās iespēju. Otra tāda nekad vairs nav bijusi. Tolaik Zaļeniekos atrodas trīs leģionāru rotas un jaunas meitas ir «uz izķeršanu». Vīri šo notikumu atceras pavisam citā sakarībā – leģionāri iestudējuši interesantu izvedumu par Villibalda Drosmiņa un Žaņa Neaizmirstulītes dēkainām gaitām. Galveno lomu tēlotāji perfekti atbilduši tolaik tik ļoti pazīstamajiem tēliem.
Dramatiski izvēršas nākamie notikumi, kad jūlijā kaujās starp krievu un vācu karaspēkiem tiek nopostīta Jelgava, bet tolaik par to neviens nedomā, jo nav īstais laiks trauksmei un rūpestiem.
Kāds strādnieks atceras, ka pēc Jelgavas pārvēršanas drupās Zaļenieku mājas piepildās ar jauniem iemītniekiem. Sarodas tuvinieki un arī sveši ļaudis, kas meklē pajumti pēc iespējas tuvāk Jelgavai. Nākamie Līgosvētki tiek atzīmēti mājinieku lokā, jo nav nekādas nepieciešamības doties citur meklēt lielāku sabiedrību.
Atmiņā nostāsts par izbrīnītajiem krievu lidotājiem, kas nekādi nav varējuši saprast, ar kādu nolūku 23. jūnijā tiek dedzināti ugunskuri? Visa Latvija vienās ugunīs!
Kolhozu laikā rodas jaunas tradīcijas: svētki tiek organizēti katra mazā kolhoza centriņā. Tiek atrasta kāda pļaviņa vai birzīte, vai cita romantiska mežainīte, uzstādīta Jāņu lampa un sakurts ugunskurs. Labākos gados priekšsēdētājs savus darbiniekus cienā ar kāda izslavēta meistara darinātu alu un sieru, sarūpē mūziku. Par pārējo jāņabērni rūpējas paši.
Tie ir laiki, kad vēl nepazīst televizoru un radio arī vēl nav katrā mājā, jo laukos daudzviet nav pat elektrības. Ļaudis labprāt izklaidē sevi ar dziesmām un dejām, aplīgo cits citu. Dzīvesprieks ir patiess, jo smagais darbs vedina meklēt kādu atslodzi.
Zaļenieku centra ļaudis ik gadus dodas uz Līgo laukumu Vīnakalnā. Kad mājas darbi padarīti – maizīte izcepta, siens savālots, pagalms izslaucīts, lopi sakopti – laiks svētkiem. Ejot uz saieta vietu, atliek saplūkt jāņuzāles. Stiprākai smaržai noder kalmes. Vēl sapinami puķu vainadziņi un ozolu vaiņagi pazīstamajiem Jāņiem. Vainagi galvā vai ikkatram, kas nav slinks tos sapīt. Tolaik cilvēki nav kūtri – sapin, jo tā piederas. Jāņu laukumā lietpratēji uzstāda Jāņu lampas, sakrauj ugunskurus.
Bērniem mirdz acis, gaidot brīnumu. Tas ir lampu un ugunskuru aizdedzināšana, sajūsma, ar kādu pieaugušie lec pāri ugunskuriem, bet vislielākais brīnums tiek piedzīvots, kad Vadošo kadru skolas fizikas skolotājs Briedis pagatavo «uguns pūķīšus» un visu acu priekšā palaiž tos gaisā. Bērni bariem skrien līdzi lidojošajai uguntiņai. Šo skrējienu netraucē pat tuvumā esošā upe, jo visiem kāro redzēt, cik tālu lidos, kur nolaidīsies.
Tad nāk 1961. gada 24. jūnijs. Zaļenieku hronista Jaņa Ramlava dienasgrāmatā lasāms ieraksts: «Šogad Jāņus nesvētī.» Daudzās mājās, kas atrodas lielo ceļu malās, ugunskurus neiededz, jo iznākusi pavēle – šos svētkus aizliegt! No Vilces Zaļeniekos ierodas pilnvarotais Auseklis Millers. Viņam uzdots pavērot, kurš kaitnieks šo rīkojumu ignorēs. Tie, kuri atrodas tālāk no centriem, Jāņus svin kā svinējuši, jo visur taču Millers nespēj pabūt. Ko tu latviešu cilvēkam padarīsi?
Pēc piedzīvotā tauta savā folklorā iekļauj pārsteidzīgā rīkojuma autoru, par pelšenēm nosaukdama pavisam nevainīgās jāņogas, jo krāsa sarkana un nēsā Jāņa vārdu.
Vēl vēlāk mainās ugunskuru gatavošanas tehnoloģija. Agrāk tiem noderēja malka, bet automobiļu laikmetā šim nolūkam kalpo riepas. Kādu vilšanos piedzīvo dažs labs jāņabērns, no rīta pārrodoties ar melnu muti un kvēpu nosētām drēbēm! Bet tas jau sīkums! Tradicionālo pārņem racionālais.
Deviņdesmitajos gados Līgo dienā pa centra māju pagalmiem staigā apdziedātājas, ģērbušās tautas tērpos. Tiek apciemoti paši svarīgākie un devīgākie Jāņi. Skan:
Kur tas mūsu Jāņa tēvs, līgo, līgo,
Ka neredz staigājot, līgo,
Laikam žurkas apēdušas, līgo, līgo,
Ievilkušas midzenī, līgo.
Alu, alu Jāņa tēvs, līgo, līgo,
Tev ir mieži tīrumā, līgo,
Ja nedosi alu dzert, līgo, līgo,
Iešu miežus izviļāt, līgo.
Sieru, sieru Jāņa māte, līgo, līgo,
Tev ir govis laidarā, līgo,
Ja nedosi sieru ēst, līgo,
Paliks govis ālavās, līgo.
Atrodas dažs, kas nelaimīgs par mātes doto vārdu, negrib svētkos nevienu redzēt. Tāds citugad vairs netiek apciemots. Tas, kurš jāņubērnus uzņem viesmīlīgi un arī pacienā, tiek cienīts un cildināts arī turpmāk.
Ar 1999. gadu Zaļeniekos tiek ieviesta jauna tradīcija – priekšsvētku svētdienā uz kultūras nama saliņas notiek Jāņu ielīgošana. Šogad līgotājus iepriecināja Ē.Hānberga «Pirmā grēka līcis» Jāņu noskaņās vietējā amatierteātra izpildījumā. Tiek aizdegta pirmā Jāņu lampa un iekurts pirmais ugunskurs.
Ikviens tiek gaidīts svētku vakarā uz ballēšanos. Atrodiet laiku gaišo Līgosvētku priekam!
