Savāda vasara šogad padevusies. Aprīļa karstumam un sausumam sekoja bargas salnas, bet tagad pļavās jau pīpenes noziedējušas. Tas nekas, jo kārtīgi līgotāji pratīs sameklēt arī citas jāņuzāles.
Savāda vasara šogad padevusies. Aprīļa karstumam un sausumam sekoja bargas salnas, bet tagad pļavās jau pīpenes noziedējušas. Tas nekas, jo kārtīgi līgotāji pratīs sameklēt arī citas jāņuzāles.
Radio un televīzijā pilnā sparā skan Jāņu ziņģes, arī veikalos plosās Līgosvētku atlaižu trakums, taču gan pilsētniekiem, gan lauciniekiem tāda īsta svētku noskaņojuma nav, spriež Lielplatones pagasta Lāču saimnieks Jānis Vecmanis.
– Nemana tādu pacēlumu kā pirms gadiem astoņiem divpadsmit, – viņš piebilst.
Pesimists pret paša gribu
Valdība un deputāti sasparojušies un spriež par lauku lietām gan smalkā starptautiskā konferencē, gan Saeimas namā. Taču runas ir garas, bet darbi – īsi. Tostarp zemnieki izvirza prasības un plāno protesta akcijas. Arī Lāču saimnieks ir to vīru vidū, kas pērn bloķēja Elejas šoseju. Laikam būšot jābrauc arī šogad, viņš domīgi nosaka.
Jautāju, kāpēc pirmsjāņu laikā tāds noskaņojums.
– Ne jau man vienam, tā satiekoties lauka dienās un citos saietos spriež arī citi zemnieki, – Jānis Vecmanis attrauc. – Valdība nemitīgi pārbauda mūsu pacietību, kamēr drīz vadzis lūzīs. Es saprotu, ka daudziem neklājas viegli, bet ir jāgādā, lai visi varētu darboties pēc vienādiem noteikumiem. Diezgan jau esam baroti ar solījumiem.
Lielplatones zemnieks Jānis Vecmanis ir kluba «Zemgalietis» un Jelgavas rajona Zemnieku apvienības biedrs kopš tās dibināšanas. Kādreiz gribējis pieslieties kādai citai organizācijai, taču tagad spriež, ka labi vien esot, ka to nav darījis, jo viņš negribot kļūt par dekoratīvo elementu. Un arī tāds īpatnējs noskaņojums tagad – pesimisms un skepticisms.
Lāču saimnieks sevi dēvē par mērenu eiroskeptiķi, jo no nekā nekas nerodas. Kur bagātā Eiropa ņems naudu, lai Latvijas un citu jauniestājušos valstu zemniekiem subsīdijās maksātu 200 latu par hektāru? Vai Eiropas nodokļu maksātāji samierināsies ar dāsnu sponsoru lomu, neko neprasot pretī?
Dzirnavnieku birojos – kā otrajās mājās
Lauksaimnieku cienītais un par labu speciālistu atzītais agronoms Jānis Vecmanis pēc dabas nav pesimists, par tādu viņš kļuvis nesen. Pašam ar saimniekošanu iet gluži labi, tomēr uz savas ādas izbaudīts daudz kas.
Dzirnavnieki ar viņu pilnībā norēķinājušies līdz 1. februārim, arī Jelgavas Cukurfabrika ir parādā vien kādus desmit piecpadsmit procentus no summas, taču kāda cena par to maksāta?!
– Pēc ražas nodošanas dzirnavnieku direktoru pieņemamajās telpās pavadīju vidēji trīs dienas nedēļā. Tagad ar tiem, kas nemaksā savlaicīgi, vairs neielaižos,– viņš skaidro.
Lāču 160 hektāros iesētie graudi un cukurbietes aug griezdamies. Arī salnas tos nav skārušas, taču, kā būs ar realizāciju, Dievs vien zina. Jāpielāgojas vien būs apstākļiem un noteikumiem, jo tehnika pirms trijiem gadiem gādāta, izmantojot kredītus. Bez tiem nav izaugsmes. Un bankas ar zemniekiem neceremonējas. Vienu dienu nokavēsi – soda procenti būs klāt kā likts. Arī «Lattelekom» jokus nepazīst: nesamaksāsi telefona rēķinu, pēc divām dienām aparātu atslēgs, bet dzirnavnieki var nemaksāt mēnešiem un gadiem ilgi un vēl smieties par zemniekiem.
Jānis Vecmanis ir ass savos spriedumos. Par vienīgajām, kas saprot laucinieku, viņš uzskata augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu tirgotāju firmas, kuras nepaaugstina cenas un kuru pakalpojumu un informācijas līmenis ir augsts. Saimnieks sadarbojas ar firmām «Novartis», «Kemira Agro Latvija» un aktīvi apmeklē Lauka dienas. To viņš dara ne tikai tāpēc, lai uzzinātu jaunāko, bet arī, lai satiktos ar citiem saimniekiem un pie alus glāzes izvērtētu padarīto un pārrunātu problēmas. Pieredzējušais agronoms uzskata, ka ne jau visu «ķīmiju», ko iesaka firmu speciālisti, uzreiz vajag lietot, jo ražas pieaugums var būt tik niecīgs, ka neatmaksājas izdot naudu. Tas katram jāzina pašam.
Bet atkal nonākam apburtajā lokā – ko līdz agrotehniski pareizi izaudzēt labu ražu, ja pastāv mūžīgā neziņa par to, kur to realizēt un kas sekos pēc tam.
Lāčos prot svinēt Jāņus
Svētkus svinēt Jānis Vecmanis plāno ģimenes, radu un draugu lokā tepat Lāčos, dzimtas mājās, kuras savulaik cēlis viņa vectēva tēvs. Visus gadus, arī padomju laikā, tajās dzīvojis kāds no ģimenes locekļiem, pēdējā mājās mitinājusies tēva māsa.
Sociālisma ziedu laikos skaistajā Lāču pagalmā, kur tagad ir glīti pļauts mauriņš un dīķis, gribēja ierīkot izgāztuvi. Nepaspēja, jo mājās no Talsu puses atgriezās savulaik Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju beigušais un valsts komisijas «sadalītais» Jānis Vecmanis. Četrus gadus pirms atmodas sākuma viņš sāka strādāt Lielplatonē par agronomu un atjaunot vietām jau brukt sākušos Lāčus. Nereti gadījās, ka saimnieka paveikto prombūtnes laikā izpostīja kāds dienaszaglis, neaizmirstot paķert līdzi arī vienu otru darbarīku. Taču, desmit vienpadsmit gadu laikā saimniekojot, vecās ēkas ir atjaunotas to senajās vietās. Celtniecībā izmantoti mūsdienīgi materiāli, un saimniecības būves lepojas ar dakstiņu jumtiem.
Pirmoreiz Lāčos līgots 1988. gadā, kad izpļauts neliels pagalma stūrītis, protams, ja neskaita 1944. gadā svinētos Jāņus, kas arī vēl ir saimnieka atmiņā. Atmodas laikā Lāču pagalms allaž bijis jāņabērnu – radu, draugu, saimnieka bērnu un mazbērnu – pilns. Tagad kādi seši septiņi pirmsokupācijas paaudzes radu ļaudis jau aizgājuši aizsaulē, bet jaunajiem ir citas intereses. Ciemiņi būs arī šogad, bet ne tik kuplā skaitā.
Laukos nevar iztikt bez mantiniekiem
Jānim Vecmanim ir trīs meitas un divas mazmeitas, bet znoti – īsti pilsētnieki. Kā tad ar mantinieku?
Saimnieks atzīst, ka sarežģīti, jo Vecmaņiem kā kārtīgiem padomju speciālistiem, dzīvojot Talsu pusē, bērni uzauguši daudzstāvu mājas dzīvoklī. Un tad jau ar zemes lietām ir kā ir. Taču Lāču saimnieks cerību liek uz brāļa dēlu, kurš jau tagad ir neatsverams palīgs un būtu labs iesāktā turpinātājs. Agronoms uzskata, ka galvenais ir nevis būt augsti skolotam lauksaimniecības speciālistam, bet gribēt saimniekot. Viņš ar prieku noraugās jaunajos zemniekos, kas strādā ar apskaužamu uzņēmību un centību, dabū pierē punus, bet nebaidās un turpina tālāk.
– Viņi būs tie pieci procenti lauksaimnieku, kas paliks Latvijā, jo vecie izmirs. Tad jau iznāk, ka Jelgavas rajonā būs vien kādi 50 lielsaimnieki. Par to, kas paliks pēc viņiem, grūti spriest, jo arī Kārļa Ulmaņa laikā mūsu valsts laukos pastāvēja mantinieku problēma. Tēvi nezināja, kam atstāt dzimtas mājas, jo skolotie dēli ne vienmēr gribēja atgriezties laukos, – Jānis Vecmanis kļūst domīgs.
Viņš 1958. gadā absolvēja Saulaines Lauksaimniecības tehnikumu, un pēc tā beigšanas viņam bija pavisam skaidrs – jāiet studēt uz Lauksaimniecības akadēmiju. Saulainieši ir īpaši ļaudis – tāda kā brālība ar saviem nerakstītiem likumiem. Viņiem raksturīga liela kopības izjūta, kas nepazūd, arī aizejot turpmākajā dzīvē, bet satiekoties uzplaiksnī ar jaunu spēku. Tieši Saulaines tehnikumā Lāču saimnieks iemācījies dzīvot kolektīvā un apjaust tā spēku, kā varbūt pietrūkst tagadējām sabiedriskajām organizācijām, no kurām daudzas ir mākslīgi radītas, tāpēc tālāk par parunāšanu netiek.
Lielplatonē top krājaizdevu sabiedrība
Nav gluži tā, ka Lielpatonē nekas nenotiek un zemnieki pagastmāju apmeklē vienīgi, lai vēlēšanās nobalsotu par kārtējo piena upju ķīseļa krastos solītāju, zemes nodokli samaksātu un izņemtu kādu izziņu. Pagasta saimnieki nolēmuši veidot savu krājaizdevu sabiedrību, un viens no aktīvākajiem organizatoriem ir Jānis Vecmanis. Sabiedrībā iesaistīties vēlas aptuveni 25 līdz 30 zemnieku, arī 2000 latu pamatkapitāls esot savākts. Latvijā pašlaik strādā ap 13 krājaizdevu sabiedrību, un pieredze liecina, ka tās ir dzīvotspējīgas. Lai uzsāktu darbību, lielplatoniešiem jātiek galā tikai ar pāris problēmām – jāsaņem Latvijas Bankas licence un jāsameklē sertificēts grāmatvedis, kas būtu ar mieru pirmajā gadā strādāt par nelielu atalgojumu. Viens puisis, students, jau esot nolūkots, tā ka krājaizdevu sabiedrība drīz varētu sākt darboties.
Ir doma iesaistīt jaunus biedrus, arī aizdodot nelielas 100 un 200 latu summas, un lieta aizietu.
Bet ko par tik nopietnām lietām svētku priekšvakarā. Lāču sētā jau sagatavota malka Jāņu ugunskuram, pagalmā iznesti galdi un krēsli, uz kuriem tiks klāts svētku mielasts, atliek vēl kārtī uzvilkt pūdeli, un līgošana var sākties. Jāņabērni līgodziesmas dziedās paši, bet pār vareno ugunskuru varēs pārlēkt vien labi dūšīgs lēcējs. Valdības nāk un iet, laiki mainās, bet saulgrieži – Ziemassvēki un Jāņi – paliek un būs arī turpmāk. Vai atceraties, ar kādu azartu svinējām, kad tas bija aizliegts?
Tāpēc drūmās domas aizgaiņāsim kā uzmācīgu odu mākoni, aizdegsim jāņugunis, lai tās rāda gaismu visiem Latvijas ļaudīm! Taisnība ir rakstniekam, kas teicis, ka cerība mirst pēdējā.
