Šonedēļ pilsētas svētkus svin Rūjiena – pilsēta, kas Latvijā atrodas vistālāk uz ziemeļiem. To mēdz dēvēt arī par vislatviskāko pilsētu, jo, pēc pašvaldības informācijas, 95 procenti iedzīvotāju ir latvieši. Visbiežāk Rūjiena asociējas ar saldējumu, ko šeit ražo kopš 1988. gada, kad vietējā pienotava pārtapa par saldējuma ražotni.
Sporto un iepazīst Latviju
Lai gan nobaudījām arī saldējumu, tas nebija galvenais iemesls, kāpēc 21. jūlija rītā daļa redakcijas devāmies uz Rūjienu. Mūsu mērķis bija Mulgi maratons – kādam šīs vasaras svelme nebija šķērslis, lai skrietu vai nūjotu visus 42 kilometrus ar astīti, cits nolēma pieveikt pusmaratonu, vēl kāds palika atbalstītājos. Mulgi maratons ir interesants ar to, ka starts tam tika dots Igaunijas pilsētā Karksi-Nuija, kurp skrējējus no Rūjienas vidusskolas aizgādāja speciāli organizēts autobuss, bet finišs bija pie skolas. Skrējiens, kurš norisinājās septīto reizi, veiksmīgs izrādījās “Ziņu” fotogrāfam Raitim – otrā vieta maratonā savā vecuma grupā, pa priekšu palaižot citu mūspuses sportistu: Jāni Marčinku no skrējēju kluba “Ozolnieki”.
Esam pārliecinājušies, ka dalību tautas skrējienos lieliski var apvienot ar Latvijas iepazīšanu. Katru reizi ceļš ved uz citu pusi, un vienmēr ir interesanti vērot, kā Zemgales līdzenumus pamazām nomaina kalni un meži, turklāt katrā gadalaikā ainava ir cita. Ceļā pat izteikti pilsētnieki nepalaidīs garām pavasarī ziedošo spilgti dzelteno rapsi, bet, vasarai iegriežoties uz otru pusi, – griķu laukus vai dūcošus kombainus. Arī paši skrējieni ved gan pa pilsētu ielām, gan skaistākajiem kalniem, mežiem un gar ezeru krastiem. Divi zaķi ar vienu šāvienu – svaigā gaisā pavadīts laiks un jaunas zināšanas.
Solidaritātes un uzņēmības paraugs
Rūjienā biju otro reizi. Tiesa gan, pirmo tā īsti skaitīt laikam nevar. Tā bija pirms gadiem piecpadsmit, kad pamatskolā radošo darbu konkursā bijām laimējuši klases ekskursiju uz “Rūjienas saldējuma” ražotni. Nekas daudz no tās reizes atmiņā nav palicis, vien fragmentāras epizodes.
Tomēr Rūjienas saldējuma rūpnīcas stāsts ir gana interesants. Rūjienas pienotava, kas dibināta 1911. gadā, savulaik bijusi lielākā Baltijā un joprojām Latvijā ir unikāla ar to, ka tik ilgi darbojas savās vēsturiskajās telpās. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā pienotavas ēka, kā tolaik ierasts, bija lepnākā visā pilsētā.
Pienotavas būvniecība ir tipisks rūjieniešu solidaritātes un uzņēmības paraugs. 1911. gada 18. janvārī tika dibināta Rūjienas Piensaimnieku biedrība, tajā pašā gadā biedrība nopirka zemes īpašumu un sāka līdzekļu vākšanu sava nama celtniecībai. Jau pēc gada Piensaimnieku biedrība iemitinājās jaunuzceltajā ēkā. Pa šo laiku bija pieaudzis piensaimnieku skaits, un statistika liecina, ka pirmajā darbības gadā Upes ielā dienā tika pārstrādāti trīs četri tūkstoši litru piena.
Saldējumu ražo kopš 1988. gada
Ar laiku visi biedri un piena vedēji tika apvienoti pārraudzības biedrībās, kuru darbība ierobežoja netīra piena piegādi, paredzot naudas sodus un pat izslēgšanu no biedrības. Tas sekmēja piensaimniecības uzplaukumu un radīja nepieciešamos priekšnoteikumus augstvērtīga sviesta ražošanai – Rūjienas Piensaimnieku biedrības sviests iemantoja ne vien vietējā, bet arī pasaules tirgus slavu.
Līdz pat pagājušā gadsimta 40. gadiem bija Rūjienas pienotavas uzplaukuma laiks. Pēc Otrā pasaules kara rūpnīca atsāka darbu, vēlāk tā tika nacionalizēta un pievienota Valmieras trestam (pēc tam – Valmieras piena kombinātam). Daži avoti liecina, ka pirmo reizi Rūjienā saldējums ražots 50. un 60. gados, taču par saldējuma ražotni pienotava pārtapa 1988. gadā. Laika gaitā rūpnīca laidusi klajā vairāk nekā 30 saldējuma šķirņu. Lai gan laiki un tehnoloģijas mainās, rūpnīca lepojas, ka tajā gatavotais našķis ir no īsta piena un krējuma.
Par vēderpriekiem runājot, jāpiemin, ka Rūjienā atrodas arī viena no iecienītās “Liepkalnu” maiznīcas ražotnēm. “Liepkalni” ražo arī cepumu izlasi “Rūjiena”. Kastītes dizainā attēlota vēsturiskā Rūjiena, izlasāma cepumu lietošanas pamācība “rūveniešu valodā” (sākot ar to, ka “Rūvene izcepinat veģ kārp var ņemt līdz bāžinā vai bricāt uz viet” ‘Rūjienā ceptu cepumu kārbu var ņemt līdzi ciemakukulī vai dūšīgi ēst turpat’), dota informācija, kā radies Rūjienas vārds, un atzīmētas pilsētas apskates vietas.
Draudzējas ar japāņiem
Lai mierīgi izstaigātu centru un sajustu pilsētas elpu, pietiek ar stundām divām trim. Rūjiena nav liela – pilsētas tiesības ieguvusi 1920. gadā, nepilnos astoņos tūkstošos kvadrātkilometru ir ap trim tūkstošiem iedzīvotāju. Savu nosaukumu tā ieguvusi no cauri tekošās Rūjas upes, tā savukārt, visticamāk, no igauņu vārda “ruhi” – ‘sile, vienkoču laiva’. Rūja senatnē bijusi nozīmīgs Livonijas ūdensceļš, bet pats Rūjienas novads ietilpis igauņu Sakalas valstī. Jau senatnē novads dēvēts par Vidzemes maizes klēti, krievu kņazi valkājuši prasmīgo rūjieniešu audēju austās drānas, te visagrāk zemnieki sākuši iepirkt mājas par dzimtu, te likts pamats Ziemeļlatvijas armijai. Senās tradīcijas aktuālas arī mūsdienās – piemēram, ģimenes uzņēmumā SIA “Atspole”, kas izmanto vēl 70. gados radītas stelles, var uzzināt visu par aušanu un pats izmēģināt roku senajā amatā.
Vairāk laika vajadzēs, ja gribēsies apmeklēt kādu no abām izstāžu zālēm vai turpat saldējuma rūpnīcai blakus esošo tūrisma informācijas centru. Pēdējā ierīkota Japānas istaba, kas veltīta Rūjienas un Japānas pilsētas Higašikavas sadraudzībai, kā arī skatāms Rūjienas tautastērps. Laukumā, kur izvietots piemineklis “Tālavas taurētājs”, atrodams arī abu pilsētu draudzību simbolizējošs ūdenspumpis, savukārt Ternejas parkā jau teju desmit gadu pavasaros zied sakuras.
Savs “Tālavas taurētājs”
Pilsēta lepojas ar trim tēlnieka Kārļa Zemdegas pieminekļiem – “Tālavas taurētājs”, “Madonna Orans” un “Sējējs”.
Pašā centrā kopš 1937. gada rūjieniešu mieru sargā Somijas granītā veidotais “Tālavas taurētājs”. Tautas dotais nosaukums izrādījies noturīgāks par autora doto – Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis. Padomju gadus tas pārdzīvojis ar Rūjienas tēlnieka Jāņa Zariņa gādību. Viņš, otrpus ielai izvietodams savu radīto Ļeņina tēlu, lika izveidot pamatīgu paaugstinājumu, tā demonstrēdams, ka Taurētājs Ļeņinu nenomāks. Izmēros iespaidīgo pieminekļa laukumu ieskauj košas puķu kastes, kas, par spīti karstumam, zied visā krāšņumā.
Piemineklis “Madonna Orans”, kas attēlo jaunu sievieti ar bērniņu, izvietots 1936. gadā noslīkušās draudzes skolas skolotājas Jūlijas Skujiņas piemiņai. 24 gadus vecās skolotājas nāves cēlonis ir iemesls vispārdrošākajiem minējumiem un nostāstiem, tai skaitā romantiskai leģendai par mīlestību ar skolotāju un mācītāju Robertu Slokenbergu. Padomju gados, lai nebūtu jāpiemin draudzes skola un mācītājs, radās jauna skulptūras interpretācija: tā veltīta skolotājai, kura noslīkusi, glābjot bērniņu. Turpat netālu atrodas mācītāja simt gadu atcerei veltīts piemineklis. Triju mēnešu laikā pilsētnieki ziedojumos savāca nepieciešamos līdzekļus, lai vietā, kur atradās Slokenberga skola, viņam uzceltu pieminekli.
Savukārt 1939. gadā uzstādītais “Sējējs” – jauneklis ar sētuvi – veltīts Latvijas brīvvalsts zemkopības ministram rūjienietim Arturam Alberingam. Kādā 1951. gada naktī pieminekli nogāza, sadalīja un noslēpa. Kopš 1988. gada 18. novembra “Sējējs” atkal stāv savā vietā.
Vieta, kur atgriezties
Pieminekļu Rūjienā ir gana daudz, sevišķi Ternejas parkā, kas izveidots 1952. gadā, nolīdzinot Ternejas veco kapsētu.
Viens no centrālajiem Rūjienas objektiem ir Ģirta Burvja radītais vides objekts “Ligzda” Kalna skvērā. Ligzda simbolizē vietu, no kuras ir cēlies katrs rūjienietis, – vietu, kurā atgriezties un vienmēr būt gaidītam. “Ligzda” veidota kā daudzfunkcionāls atpūtas, vides, mākslas un kultūras objekts, kā sabiedrisko aktivitāšu norises vietas sastāvdaļa. Ligzdas tēmu turpina arī pilsētvidē sastopamie putni – piemēram, tēlnieka Andra Dukura “Laimes putns”, kas uzstādīts 2013. gadā, kad Rūjienā notika pirmais Laimes festivāls, vai dzērves pie daudzdzīvokļu ēkām un arī turot kafejnīcas izkārtni. Mūsu pilsētas apmeklējuma brīdī skvērs bija uzziedējis – tajā apskatei bija izliktas cita par citu krāšņākas dažādu šķirņu lilijas, flokši un arī pa kādam citam ziedam.
Leģendas par lāstiem un slepenām ejām
Arhitektūra Rūjienā ir ļoti dažāda. Pirmie aci piesaista vecie koka nami, tad vēl ķieģeļu un mūra ēkas un padomju laika “sērkociņu kastītes”. Ir arī pa kādai ēkai, kas izskatās vientuļa un pamesta, bet kurā savulaik kūsājusi dzīve un kura tā vien sauc pēc cilvēka rokas (un maka), kas dotu tai otru iespēju.
Svarīgu vietu Rūjienas vēsturē ieņem Rūjienas Lielā muiža. Tā robežojas ar pilsētu Pārupes pusē. Šai muižā dzimusi ideja par zemes reformu, uz ezera saliņas 1866. gadā notikuši Rūjienas novada I Dziesmu svētki, bet daudzu muižas īpašnieku aiziešana no dzīves nedabīgā ceļā devusi iemeslu baumām par kādu sensenos laikos muižai uzliktu lāstu. Pēdējais Rūjienas Lielās muižas vācu izcelsmes īpašnieks barons Kreizs aizrāvās ar lielu namu celšanu. Salmiņkrogs ir viena no viņa pēdējām celtnēm – barons nespēja izkļūt no parādiem, un muižu 1894. gadā izūtrupēja. Jaunais īpašnieks Alfrēds Cīrulis 30. gados ēku uzdāvināja Ugunsdzēsēju biedrībai. 1936. gadā tā pārbūvēta, uzcelts ugunsdzēsēju tornis ar zvanu, kas saglabājies līdz mūsdienām.
Pilsētas senatnes lieciniece ir Rūjienas Sv.Bērtuļa baznīca, kas savā pirmajā izskatā celta reizē ar Rūjienas ordeņa pili 1263. gadā gandrīz divus kilometrus no tās. Mistiskie stāsti par apakšzemes eju no baznīcas uz pili vēl aizvien ir dzīvi. Gotu stilā celtais dievnams vairākkārt nopostīts, pārbūvēts un pārveidots. Apkārt baznīcai ir mūra žogs, kurā atstātas divas ieejas – mazie vārti uz mācītāja muižas pusi un lielie vārti uz Rūjas upi. Pēc pēdējā ugunsgrēka 1974. gadā, kad baznīca izdega pilnībā, un desmit pamestības gadiem tā atkal atjaunota. Baznīcā atrodas piemiņas plāksnes un tēlnieka Egona Zvirbuļa veidotais piemineklis “Uz tēvzemes altāra” Pirmajā pasaules karā un atbrīvošanas cīņās kritušajiem draudzes locekļiem. Ugunsgrēkā izglābta Igaunijas vācu gleznotāja Fridriha Ludviga fon Maidela (1795–1846) altārglezna, kuru 1836. gadā mācītājs Benjamiņš Bergmanis Tērbatā ieguvis pret veselu pajūgu senu Bībeļu kolekciju.
No ordeņa pils palikušas drupas
Nepilnas pusstundas gājiena attālumā no pilsētas centra atrodas ordeņa pils drupas. Senos laikos Rūjas labajā krastā bijusi lībiešu valsts Metsepoles pils, kas hronikā minēta 1125. gadā, stāstot par samsaliešu un reteliešu flotes uzbrukumu un šīs pils izpostīšanu. Lībiešu koka pils vietā 1263. gadā ordeņa mestrs Burhards Hornhūzens pavēlēja celt Rūjienas ordeņa pili. Ap pili izveidojies prāvs miests, kas nosaukts par Rujeni.
Rūjiena sirmā senatnē bijusi rosīga vieta – par to liecina ziņas, ka Pleskavas, Novgorodas un Maskavas kņazi valkājuši rūjieniešu austās drēbes. Vēl Jāņa Briesmīgā laikā Maskavas galmam rūjienieši auduši svārkus. 1481. gadā Rūjienu nopostīja Jāņa Briesmīgā vectēvs Jānis III. Tomēr drīz vien Rūjiena atkal atplauka. Ordeņa mestra Valtera Pletenberga laikā 1526. gadā Rūjienas pilī tika sasaukts plašs landtāgs, lai tiesātu arhibīskapu Blankenfeldu par viņa sakariem ar Krieviju.
Jāņa Briesmīgā iebrukumā 1560. gada septembrī krievu karaspēks sagrāva Rūjienas pili un pilnīgi iznīcināja Rūjienu. Kad Vidzeme kļuva par Polijas īpašumu, poļu karalis Sigismunds Augusts 1562. gadā atdāvināja Rūjienu svainim – zviedru princim Jānim. 1622. gadā Gustavs Ādolfs to izlēņoja savam finanšu pārzinim Jasperam Matsonam Krāsam. Pilnīgi Rūjienas pils tika sagrauta Ziemeļu kara laikā 1704. gadā. Maz palicis pāri no Rūjienas pilsdrupām, kuras sagrauzis ne tikai laika zobs, bet arī cilvēki, kas mūra akmeņus izmantojuši dzirnavu dambja celšanai. Tomēr no pilskalna paveras gleznains skats uz Rūju un Imantas dzirnavu aizsprostu vienā pusē un plašu zaļumu – otrā.
“Es neteiks!”
Rūjienieši arī lepojas ar dzelzsbetona tiltu pār Rūjas upi, kas celts 1924. gadā. Tajā laikā tā bija garākā vienlaidu dzelzsbetona tilta arka Latvijā. Tilta autors ir būvinženieris Ēriks Vikmanis, viņš projektējis ap 200 Latvijas tiltu. 1944. gadā vācu karaspēks atkāpjoties tiltu daļēji saspridzināja. 1996. gadā notika tilta kapitālais remonts, un 17. oktobrī tas atklāts satiksmei sākotnējā izskatā.
Rūjiena ir zaļa pilsēta. Rūjas palieni, kas ir 250–500 metru plata, veido galvenokārt slapjas, palos applūstošas, daļēji aizaugušas pļavas, kā arī krūmāji un meži, tā ir nozīmīga ķikuta un griezes ligzdošanas vieta. Bioloģiskās daudzveidības ziņā izcilā teritorija ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.
Rūjienā dzīvojot atsaucīgi un viesmīlīgi cilvēki, un ikviens šeit esot mīļi gaidīts. Lai gan sestdienas svelmē daudz vietējo ielās nemana, piedzīvoju pāris spilgtu epizožu, kas tikai vēl vairāk rosina simpātijas pret pilsētiņu. Aizklīstot tālāk no “uzpucētā” centra un vēloties Pārupē šķērsot ielu, kāds kungs velosipēdists tukšas ielas vidū (tur, kur pēc visiem likumiem viņam tas nebūtu jādara) piebremzē un ar sirsnīgu “lūdzu, lūdzu!”, nopratis ciemos atbraukušās zemgalietes mērķi, mudina to īstenot. Savukārt vienmēr saspicēju ausis un ar lielu baudu klausos, kad runā cilvēki, kam pirmā valoda nav “grāmatu” valoda. Rūjienā izdevās noklausīties divu citu vidējās paaudzes velosipēdistu sarunā, kur “es brauks”, “es pirks” un “es neteiks” joprojām apliecina mūsu latviešu valodas neizsmeļamo bagātību, ar kuru ir jālepojas.
