Vienmēr esmu varējusi izlasīt gandrīz jebko. Ar to es domāju – gandrīz jebkuru daiļliteratūras darbu. Jau sākumskolas vecumā mierīgi “izrāvu” visu to, ar ko mocījās vecāku klašu skolēni, – “Mērnieku laikus”, “Zaļo zemi” un piedevām, vecākiem par šausmām, pēdējās turpinājumu – “Plaisu mākoņos”. Vēl tagad atceros, ka mammai, kas arī ļoti mīlēja lasīt, likās ļoti komiski, ka pirmo klašu skolniece pēc stundām ieurbjas tādā grāmatā.
Lasīt sāku visai agri un, vēl neuzsākusi skolas gaitas, jau čāpoju uz ielas galā esošo bibliotēku pēc grāmatām. Tam bija savi plusi un mīnusi. Viens no izteiktākajiem mīnusiem tolaik laikam gan šķita bibliotekāres vizītes pie manis mājās, ja grāmatas nebiju laikā nodevusi.
Lai nu kā tolaik gāja ar grāmatu nodošanu, lasīšana ir palikusi. Ar smaidu mēdzu reaģēt uz dažādās kompānijās sarunu biedru pausto apgalvojumu: “Ai, nē, lasīšanai jau nepietiek laika.” Lai cik saspringts būtu grafiks darbā, lai cik laika pavadīts, auklējot mazos bērnus un veicot daudzos citus pienākumus, lasīšanai vairāk vai mazāk varu izbrīvēt vienmēr. Tāpēc parasti atbildu, ka šī atruna neiztur kritiku. Viss atkarīgs no prioritātēm.
Man vēl arvien nav patīkamākas izklaides (lai gan ir dažas veiksmīgi līdzās pastāvošas) par bezsteigas ieslīgšanu grāmatas saturā. Tas gan nenozīmē, ka censtos pārmest nelasītājiem, ka viņus tas neaizrauj. Nebūt ne! Galu galā katrs var izvēlēties sev tīkamākos hobijus. Tomēr laika trūkums man nešķiet arguments.
Lai gan darbu steigā nereti izvēlos lasīšanai ko viegli pieveicamu, kriminālromānu vai aizraujošu stāstu, brīžos, kad vaļasbrīžu vairāk un galva vieglāka, pameklēju kādu zināma autora neievērotu darbu, kādu biogrāfisku aprakstu vai kādu no literatūras apbalvojumiem saņēmušu grāmatu.
Vakar, lasot Žorža Simenona grāmatu, kurā apvienots gan stāsts “Megrē pirmā lieta” (tieši ar Megrē man asociējas Simenona daiļrade), gan “Brāļi Riko” un “Cietums”, aizdomājos, cik priviliģēti mēs tomēr esam ar mūsdienās pieejamo internetu un iespēju “iegūglēt”. Tagad nereti, grāmatu lasot, var arī uzzināt ko jaunu. Vakar mani grāmatā ieintriģēja teikums: “Es gribētu zināt, vai laikā starp pusnakti un otro rīta stundu mūsu kvartālā nav manīta dionbutona markas mašīna.” Ticu, ka īsteni autobūves vēstures fani ir dzirdējuši par franču kompāniju “De Dion, Bouton et Trepardoux”. Ap 1900. gadu tā bijusi pat lielākā automobiļu ražotne pasaulē. Nopriecājos par mūsdienu iespējām, uzzināju sev jaunu informāciju un ar gandarījumu varēju turpināt lasīšanu.
