Jelgavnieks Valērijs Jermiļins, kas ir plaši pazīstams kā Bārda, vasarā pilsētā bieži redzams ar savu pašbūvēto trīsriteni. Viņš dzīvo Pārlielupē, Brīvības bulvārī, ilgus gadus strādājis par šoferi, taču bērnību Valērijs pavadīja Bramberģē, kur bija jaunākais septiņu bērnu ģimenē. Pusaudža gados viņam paticis vārīt ziepes, bet uz jokiem Bārda ir arī tagad, kad bārda metas sirma.
Steigā koferī aizmirsa ielikt…
Kā Bārda uzaudzēja bārdu? 1974. gadā, vēl padomju laikos, 21 gada vecumā Valērijs pieņēma piedāvājumu trīs mēnešus strādāt par šoferi Krievijā, Sibīrijā, Ustiļimskas hidroelektrostacijas būvē. Viņš nesen bija atgriezies no tolaik obligātā karadienesta, un Sibīrijas plašums puisi vilināja. Taču piepeši Rīgas lidostā Valērijs attapās, ka mājās aizmirsis bārdas dzenamo mašīnu. Nokļuvis spēkstacijas būvē, viņš atklāja, ka tur bārdaiņu netrūkst. Tā arī Valērijam izauga bārda un viņš kļuva par Bārdu. Sākumā gan draugi saukuši arī par Taizeli. Tāds padomju laikos Latvijā bija lētais vīns, kuram uz etiķetes bija vīrs ar bārdu. Taču šī iesauka ir aizgājusi pagātnē. “Ja iesi pa Brīvības bulvāri un jautāsi, kur dzīvo Valērijs, diez vai tev kāds varēs palīdzēt. Bet ja jautāsi pēc Bārdas, mēs satiksimies drīz,” teic Bārda, kurš sevi mēdz saukt arī par Bārdiņu. Viņš pieļauj, ka kaimiņi viņu pat nepazītu, ja bārda tiktu nodzīta.
Šajā karstajā vasarā Valērijs bārdu ir apgriezis, bet tas nenozīmē, ka tuvākajā nākotnē tā nebūs atpakaļ ierastajā garumā.
Bez dzelžiem nu nekā!
Bārdiņam jau no agras bērnības patikuši jebkādi braucamrīki. Ar riteni viņš brauc no astoņu gadu vecuma, kad arī sāka iet Glūdas pamatskolā. Vēlāk Valērijs brauca ar motociklu. Jelgavas rajona “Lauktehnikas” komandā ir arī piedalījies autorallijā. Mūsdienās Valērijs pārvietojas principā tikai ar savu trīsriteni, kuru viņš uzbūvēja pirms gada un turpina uzlabot. Modelis ir noskatīts 90. gados Vācijā.
Velosipēds ir ērts ne tikai, lai brauktu, bet arī ērti sēdētu un runātos ar daudzajiem draugiem. Braucamais ripo lēni un līgani. Ar to var mierīgi veikt tālākus gabalus, piemēram, izbraukt cauri visai Jelgavai. Protams, velosipēds nekad nav pabeigts. Bārda pie katras izdevības to personalizē. Tagad tas ir aprīkots ar žiguļa lampām, kādas trīsriteņu firmas uzlīmēm, numurzīmi ar uzrakstu “Bārda”, kā arī vēl citām interesantām detaļām. Bārdiņa saka: “Šoferiem ir izveidojies paradums – ja mani pamana, tad pasveicina ar mašīnas tauri!” Arī viņš pats savam trīsritenim ir iebūvējis tauri, kuru nospiežot no visa spēka var likties, ka taurē lielā tālbraucēju fūre. “Žēl, ka pašlaik taure ir nedaudz saplīsusi, jo pumpis ir jāvelk ļoti stipri. Bet agrāk tas gāja ļoti viegli. Taure gan joprojām skan, kā bija skanējusi!”
Uztver kā mācītāju
Reiz pagājušā gadsimta 70. gados Valērijs ar diviem saviem kolēģiem vedis no Jelgavas “Lauktehnikas” kravu uz Ukrainu. Pa ceļam kādā ciemā iegājuši ēdnīcā un par diviem rubļiem kārtīgi paēduši kartupeļus, zupiņu un karbonādi. Iznākot ārā, vīri nolēmuši ieiet baznīcā, kas atradās pretī ēdnīcai. Dievnamā Bārda, iegrimis pārdomās, skatījies gleznas, rotājumus. Un nav pamanījis, kas notiek pie kājām. Bet tur klusi bija nometušās ceļos ciema večiņas, kas gaidījušas atbraucam mācītāju. Viņām licies, ka Bārda varētu būt tas cienīgtēvs, ko gan iepriekš nebija redzējušas. Mugurā viņam bija melns krekls, kājās – balti šorti, rokā – salmu hūte. Tas it kā nebūtu mācītājam raksturīgs apģērbs, taču lepnā bārda atsvēra visu.
Mīl Zviedrijas dabu
Bārdai ir ceļotāja gars. Padomju laikos, kur ļāva braukt, tur arī viņš brauca. Kad Latvija kļuva neatkarīga un atgriezās Eiropā, Bārda kā tūristu autobusa šoferis vedis ekskursantus uz Zviedriju, Norvēģiju un citām tuvējām valstīm. Sevišķi viņam patīk Zviedrija. “Braucot augšā no Stokholmas, sanāk braukt pa ļoti garu tuneli. Tur pusceļā var apstāties, atpūsties un izbaudīt tuneļa atmosfēru. Braucot tālāk pa tuneli, galā nonāk pie vietas, kur kalnos satiekas vairākas upes,” vēsta Bārda. “Šie skati mūžam paliks manā galvā un telefona galerijā!”
Barikādēs pie televīzijas torņa
Būdams īsts Latvijas patriots, Bārda 1991. gada janvārī ar “Lauktehnikas” vīriem stājās barikādēs Rīgā, Zaķusalā. “Ja mēs ievēlējām šo valdību, tad šī valdība arī paliks,” barikāžu dalībnieka uzskatus atminas Valērijs Jermiļins. Laikā, kad barikāžu dalībnieki tika pieteikti medaļai, viņš daudz strādāja, brauca pa Eiropu, un kolēģi “Lauktehnikā” viņu piemirsa. Taču pirms pāris gadiem kļūda tika labota vismaz tādā veidā, ka Valērijs Jermiļins saņēma Barikāžu piemiņas zīmes valdes pateicības rakstu.
“Tomēr jāatceras, ka vēl daudzi cilvēki nav sameklēti un godināti par savu ieguldījumu Latvijas labā,” apgalvo Bārda. Agrākais “Lauktehnikas” vadītājs Jāzeps Kivlenieks piebilst, ka Bārda jau 70. gados izcēlies gan ar savu skaisto, labi kopto bārdu, gan arī dzīvesprieku un teicamu darbu.
Sieva zina, kad brauc mājās
Bārdiņa ir laimīgi precējies un 42. gadu dzīvo laulībā ar sievu Mārīti. Ģimene ir uzaudzinājusi trīs bērnus. Nesen jaunākajam dēlam Bārda atdeva savu automašīnu, jo trīsritenis viņam šķiet labāks braucamais. Kad Bārdiņa ar trīsriteni tuvojas mājām, Mārīte jau to dzird, jo garām braucošie šoferi pīpina.
Bārda ir izkopis labas attiecības ne tikai ar kaimiņiem, bet arī ar daudziem agrākajiem kolēģiem, tostarp instruktoriem no autoskolām. Ceļojot no viena Jelgavas gala uz otru, Bārda gandrīz uz katra stūra sastop kādu pazīstamu un arī pārmij kādu labu vārdu. Atsveicinoties viņš vienmēr saka: “Čiv briki!”
