Padomju laika pēckara gados vairākkārt rosināja karā cietušo dievnamu nojaukt pavisam, tomēr tas ir saglabāts.
Jūlijā “Ziņās” stāstījām par Sesavas baznīcu, kuras draudze ir izdevusi lielisku grāmatu par savu dievnamu. Kad grāmatas autore mākslas zinātniece Valda Vilīte laipni izklāstīja, kā tapa šis darbs, saruna nebeidzās. Tajā atklājās, ka Valdu Vilīti ar Jelgavas laikrakstu cieši saista vēl arī kāds cits temats. Proti, Sīmaņa (citās publikācijas – Simeona) un Annas Jelgavas pareizticīgo baznīcas saglabāšana.
1977. gadā Valda Vilīte krita varas nežēlastībā. Savu politisko uzskatu dēļ viņa Latvijā nevarēja dabūt izglītībai atbilstošu darbu, tādēļ zinātniecei nācās doties “trimdā” uz Krieviju, kur brīvības daudzās jomās bija vēl mazāk, bet tur viņu nepazina un nevajāja. Tolaik Maskavā Ārlietu ministrijas arhīvā Valda Vilīte atrada dokumentus, kas apliecināja, ka šī baznīca zināmā mērā ir slavenā Krievijas arhitekta Bartlomeo Rastrelli pēdējais darbs. Tas arī līdz padomju laiku beigām izrādījās galvenais arguments, kāpēc baznīca ir jāsaglabā.
Grausts bojāja pilsētas skatu
Četrus gadu desmitus pēc Otrā pasaules kara Sīmaņa un Annas pareizticīgo baznīca Jelgavā stāvēja kā grausts, kam tomēr bija jumts. Citus pilsētas dievnamus, izņemot Nikolaja jeb Vienības baznīcu (ko ar vietējās varas rīkojumu tūlīt pēc kara uzspridzināja), pašas draudzes ar apbrīnojamu neatlaidību atjaunoja. Sīmaņa un Annas baznīcai tāda iekšējā spēka nebija. Padomju laikos pareizticīgie Jelgavā pulcējās Dievmātes aizmigšanas baznīcā Dzirnavu ielā aiz gaisa tilta, kur par dievnamu bija pārveidota agrākā kapliča. Tādos apstākļos vietējā vara atļāvās Sīmaņa un Annas baznīcas ēku izmantot kā tirdzniecības pārvaldes noliktavu, kurā tika glabāts sāls un degvīns, ko, apkārtnes dzērāju pierunāti, mazi puikas, caur režģiem izbāžot bērna roku, ķeksēja ārā (“Zemgales Ziņās” publicētas atmiņas). Tomēr palaikam varas kabinetos uzjundīja doma, ka pussagrautā baznīca bojā pilsētas skatu un to vajag nojaukt.
Vēl aizvien darbīgais jelgavnieks senioru kora “Gaisma” dziedātājs Ervīns Kaļass, kas pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Jelgavā strādāja Tautas deputātu padomes izpildu komitejā, atceras, ka tajā laikā varas kabinetos radās ideja, ka pussabrukušo pareizticīgo baznīcu vajadzētu nojaukt, biezos mūrus uzspridzinot. “Man atmiņā, ka tur bija iesaistīts kara komisariāts un sprāgstvielas ievietošanai mūros bija izurbti caurumi. Taču, domāju, vietējā vara šo jautājumu neizlēma, un Rīgā tas galu gala netika akceptēts. Iespējams, tam varēja būt arī politisks iemesls. No vienas puses, bija problēma, ka Puškina prospektā (tolaik tā sauca Akadēmijas ielu un Zemgales prospektu), kas bija tranzītiela, atrodas grausts, ko ne valsts, ne vietējā pareizticīgo draudze negrasās atjaunot. No otras puses, baznīcas uzspridzināšana Padomju Savienībā, kur Konstitūcijā bija pasludināta ticības brīvība, pasaules acīs izskatītos slikti,” domā Ervīns Kaļass. No saviem studenta gadiem 50. gadu otrajā pusē viņš atceras, ka Rīgā studentu kopmītnēs, kas atradās Vecrīgā, runāja, ka tikšot demontēts Brīvības piemineklis. “Taču studenti teica, ka tādā gadījumā tauta izies ielās,” piebilst Ervīns Kaļass.
Baznīcas nojaukšanai bija projekts
Savukārt agrākais Jelgavas izpildu komitejas darbinieks inženieris un vēlākais laikraksta “Darba Uzvara” un “Sovetskaja Latvija” žurnālists Pjotrs Antropovs atminas, ka Jelgavas vietvarai 1968. gadā bija konkrēts plāns nojaukt Sīmaņa un Annas baznīcu. “Es tolaik strādāju par pilsētas izpildu komitejas dzīvokļu un komunālās saimniecības galveno inženieri un personīgi piedalījos baznīcas nojaukšanas tehniskajā sagatavošanā. Saprotiet mani pareizi! Es neesmu un neesmu bijis bezdievis vai kaut kāds karojošais ateists, taču rīkojums man bija jāpilda,” teic vecais vīrs. “Mūru spridzināšana bija uzdota speciālistiem no Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga – red). Šķiet, jau bija iepirkta sprāgstviela. Darbību saskaņošana ar dažādām instancēm, tostarp transporta satiksmes organizēšana, laikā, kad tiks jaukta ēka, bija uzdota man,” stāsta Pjotrs Antropovs.
1969. gada 12. janvāra svētdienas rītā pēkšņi daudzdzīvokļu mājā Raiņa ielā 9 notika viena no nežēlīgākajām katastrofām pēckara padomju laika Latvijas vēsturē. Gāzes sprādzienā, sagrūstot vairāk nekā trešdaļai nama, gāja bojā 39 cilvēki, tajā skaitā bērni. Pjotrs Antropovs atceras, ka pēc šī traģiskā rīta izpildkomitejai radās tik daudz darba un pienākumu, ka gar baznīcas nojaukšanu vairs nebija daļas. “Es pēc notikušā izdarīju secinājumu, ka Dievs ir. Viņš pieļāva, ka gāja bojā nevainīgi cilvēki, taču dievnama spridzināšana vismaz uz kādu laiku tika atlikta, un galu galā baznīca saglabājās,” teic Pjotrs Antropovs. Atbraucis uz Jelgavu, viņš iegriežas šajā dievnamā, lai noliktu svecīti, tā lūdzot piedošanu par piedalīšanos baznīcas iznīcināšanas nodomā, kaut gan to nebija darījis pēc paša gribas. Pjotrs Antropovs domā, ka vismaz turpmākajos septiņos gados, kamēr viņš vēl dzīvoja un strādāja Jelgavā, baznīcas nojaukšanas plāni netika cilāti. Taču grausta novākšanas centieni atkārtojās 80. gados, kad pilsētas vadība bija mainījusies.
Pārtrauktā rīta kafija
Mākslas zinātnieces Valdas Vilītes dzīve līdz 1977. gada 25. aprīlim ritēja mierīgi. Tajā laikā viņa jau astoto gadu strādāja Latvijas PSR Kultūras ministrijā par kultūras pieminekļu inspektori. “Kaut kas saldi lipīgs bija šajā ierēdņa dzīvē, kur visapkārt griezās cilvēcisko kaislību karuselis, gaisā virmoja izsmalcinātas intrigas un pa ministrijas klusajiem gaiteņiem klīda lielākas vai mazākas, taču vienādi nešķīstas varas apziņa,” par šo dzīves posmu mākslas zinātniekam un publicistam Dainim Bruģim Valda Vilīte sacīja 14 gadu vēlāk (intervija publicēta 1992. gada
24. aprīļa laikrakstā “Diena”). Būdama ministrijas darbiniece, viņa atrada daudz kopīga ar Rundāles pils muzeja direktoru Imantu Lancmani. Mākslas zinātniece ar lepnumu stāsta, ka tolaik, apzinot un cenšoties glābt un saglabāt kultūras mantojumu – gan arhitektūras pieminekļus, gan mākslas priekšmetus –, kopā ar “rundāliešiem” ar Kultūras ministrijas auto nobraukti daudzi kilometri. Protams, tajā laikā kultūras pieminekļu sargiem bija zināma arī pussagrautās Jelgavas pareizticīgo baznīcas “problēma”.
1977. gada 25. aprīlī Valdas Vilītes rīta kafiju ar kolēģiem ministrijā pārtrauca padomju laikos visvarenās politiskās slepenpolicijas jeb Valsts drošības komitejas darbinieki, kas aizveda viņu uz dzīvokli, kur tika veikta kratīšana: pārcilātas drēbes, personīgās lietas, izņemti pārdesmit diapozitīvi ar baznīcu drupām un dienasgrāmata. Kāpēc piepeši Valda Vilīte bija kļuvusi padomju valstij tik bīstama? “Tolaik atrados pārāk tuvu gleznotājam un mākslas zinātniekam Jurģim Skulmem. Viņš, būdams vitāls cilvēks ar stipri attīstītu taisnīguma apziņu, bija nostājies uz ērkšķainā disidenta ceļa…” jau minētajā intervijā sacīja Valda Vilīte.
2009. gadā iznāca Andra Grūtupa grāmata “Observators”, kas ceļ godā Jurģi Skulmi un atspoguļo viņa centienus informēt Rietumu sabiedrību par okupācijas režīma negācijām Latvijā. Nav noskaidrots, kas, bet zināms, ka Zviedrijā Jurģi Skulmi nodeva kāds Alfs Svensons. Cauri dzelzs priekškaram, kā dēvēja Padomju Savienības robežu, slepus sūtītie materiāli no personas, kas sevi bija nosaucis ar šādu vārdu un uzvārdu, atnāca atpakaļ uz Rīgu, kur tos jau vētīja Valsts drošības komitejā. “Mēs tajā laikā ar Jurģi bijām pašķīrušies, un droši vien drošības komitejā domāja, ka es liecināšu pret viņu, bet es to nedarīju,” atceras Valda Vilīte.
Jurģi Skulmi tiesāja, trīs gadus viņš atradās soda nometnē. Protams, mākslas zinātnieks tika atlaists no darba Latvijas Mākslas akadēmijā, viņu izslēdza no Latvijas PSR Mākslinieku savienības (pēc mazliet vairāk nekā desmit gadiem atmodas laikā un atjaunotajā valstī Jurģis Skulme atguva toreiz atņemto). Taču 1977. gadā cieta ne tikai viņš, bet arī Valda Vilīte. Viņu atlaida no darba Kultūras ministrijā, slepus uz ielas nofilmēja un, ņirdzīgi diskreditējot, parādīja Latvijas Televīzijā propagandas sižetā par spiegiem – dzimtenes nodevējiem. Pēc tam ar savu mākslas zinātnieces diplomu viņa vairs nevarēja dabūt darbu ne grāmatnīcā, ne Rīgas Tirdzniecības tehnikuma bibliotēkā. “Man uzkrītoši sekoja. Stūra mājā taču ir septiņi stāvi, katrā pa kādam darbiniekam, un visiem vajadzēja darbu. Es tomēr esmu no zemniekiem, un mani nesalauza,” saka Valda Vilīte.
Vairāk brīvības bija Maskavā
Tajā laikā, kad ne viens vien no Valdas Vilītes un, protams, arī Jurģa Skulmes novērsās, viņu nenodeva Kultūras ministrijas darbā iepazītie kolēģi Maskavā un citviet Padomju Savienībā. Tādēļ tā sanāca, ka šajā dzīves izmisuma brīdī Valda Vilīte devās uz Maskavu, kur, daudzkārt mainot adreses, apmetās pie kolēģiem un citiem labvēļiem, kā arī izmēģināja dažādus darbus. Piepeši, kad “trimdas dzīvē” bija grūti saskatīt pozitīvu risinājumu, viņai pienāca vēstule no kolēģiem Rundāles pils muzejā. Valdai Vilītei tika piedāvāts muzeja vajadzībām veikt izrakstus Maskavas arhīvos. Imanta Lancmaņa vadītos “rundāliešus” interesēja Kurzemes hercogistes dokumenti, tostarp hercogu sarakste, dokumenti, kas saistās ar piļu celtniecību. Ar Imanta Lancmaņa labvēļu palīdzību tika nokārtotas vajadzīgās atļaujas darbam arhīvos. No Rundāles arī pienāca “honorārs” – uzturnauda dzīvošanai Maskavā. To Valda Vilīte saņēma no uzticamiem starpniekiem. Muzeja darbinieku štatā viņu vēl nevarēja pieņemt. Ar sūtīto summu nepietika, lai lielpilsētā varētu īrēt istabu, vajadzēja vien turpināt klaidoņa dzīvi un dažkārt pat nakšņot lidostā, tomēr viņa atkal atgriezās savā mākslas zinātnieces darbā. Valda Vilīte atceras, ka reiz pie viņas Maskavā ciemojies Imants Lancmanis. Redzot viņas iespējas strādāt ar unikāliem arhīvu materiāliem, ko līdz šim Latvijas zinātnieki bija uzlūkojuši īslaicīgos komandējumos, viņš izsaucies: “Valda, cik jūs esat laimīga!” “Biju jau laimīga ar,” ar nelielu pauzi piebilst Valda Vilīte.
Turpinājums nākamajā numurā
