Cik īsa vai gara var būt dzīve…
Mums liekas, ka mēs visu zinām, esam paši gudrākie, un kur nu vēl kāds ar padomu uzmāksies. Bet pie kā tas noved? Meksikāņu mūsdienu rakstnieks Anands Dilvars ir garīgais skolotājs, kurš jau agrā jaunībā sāka rakstīt grāmatas un ir apmeklējis vairāk nekā 18 valstu garīgos līderus, raksta iedvesmojoši un saprotami. Taču viņa darbi nav saistīti ar reliģiju. To viņš pierāda arī savā grāmatā “Vergs”.
Tas ir stāsts par cilvēka iekšējo atbrīvošanos. Galvenais varonis, nonākot dzīves strupceļā un bēgot no realitātes, alkohola un narkotiku iespaidā pieņem lēmumu, kura rezultātā nākas piedzīvot avāriju, slimnīcu un komu. Pie pilnas apziņas ieslodzīts paralizētā ķermenī, viņš jūtas nonācis sava likteņa un apkārtējo notikumu verdzībā. Kamēr sastop savu garīgo pavadoni – savu Es.
Netrūkst pārdzīvojumu, dažādu pēkšņu pagriezienu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēka patieso Es var redzēt tikai īstos un negaidītos dzīves pavērsienos. Pat visskarbākajā cilvēkā ir nezināma šķautne, kura atklājas, kad piedzīvo patiesi baisus brīžus.
Tā notika arī ar varoņa tēvu: “Nekad nebiju viņu redzējis tādu – pilnībā zaudējis pašsavaldību, viņš izmisis lūkojās te uz mani, te uz mammu. Plaukstas savilktas dūrēs, un žoklis tik saspringts, ka gandrīz dzirdēju viņa zobu griešanu. Acīs tas pats skatiens kā tad, kad viņš grasījās kādu no mums sist. Uz mirkli nobijos, ka… Taču tad kaut kas notika. Piepeši viņš aizklāja seju ar rokām, nokrita ceļos pie manas gultas un sāka šņukstēt. Es nespēju tam noticēt. Tēvs taču vienmēr bija tik stingrs. Savas jūtas gan nekad neizrādīja.”
Tāpat redzēt pārējo ģimenes locekļu attieksmi, mīļotās meitenes pārdzīvojumus, medicīnas personāla patieso seju. Cik medicīnas darbinieki var būt dažādi – rūpīgi, centīgi, līdzcietīgi un turpat pretī mantkārīgi.
“Lai cilvēks būtu pa īstam brīvs, viņam vajadzīgas izvēles. Vai godprātīga izturēšanās pret citiem būtu cildināma, ja citādi izturēties vispār nebūtu iespējams? Rīcību cēlu padara tas, ja tā nes labumu arī citiem, nevis tikai sev.”
Lasot grāmatu, rodas dažādi jautājumi, kurus uzdodam sev – vai es savā dzīvē spēlēju galveno lomu vai esmu tikai vērotājs. Varbūt svarīgāk ir tomēr piedot, nevis ļaut pagātnes kļūdām vadīt mūs. Arī pati pārdomāju, cik bieži mēs ticam un paļaujamies uz citu teikto, redzēto, bet – vai tā ir patiesība?
Autora sniegtais stāsts neļaus atslābt. Sācis lasīt, nespēsi to nolikt malā. Grāmata aizrauj, ar lielu interesi gribas uzzināt notikumus, kā izšķirsies puiša liktenis. Pēc vāka aizvēršanas vēl ilgi nākas sevi pieķert, ka prātā ik pa laikam atgriežos pie lasītā.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
