Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz augustu pilnīgi citā laikmetā.
1987. gada 17. augustā Špandavas (Spandau) cietumā (Berlīnē) 93 gadu vecumā mira pēdējais 1946. gadā Nirnbergas procesā notiesātais nacistiskais kara noziedznieks – Hitlera personīgais sekretārs kopš 1925. gada, fīrera vietnieks NSDAP vadībā Rūdolfs Hess.
Savā nāves dienā viņš, kā ierasts, sarga pavadībā devās pastaigā cietuma dārzā. Sargu pasauca pie telefona, bet atgriezies viņš ieraudzīja ieslodzīto guļam ar seju uz grīdas mazā dārza namiņā. R.Hesa seja bija sarkana, ap kaklu savilkts elektrības kabelis. Pie viņa atrada zīmīti: “Lūdzu šo nogādāt uz manām mājām. Dārgā Ilse, paldies par to, ko tu manā labā darīji un centies darīt!”
Pašnāvības versija daudziem šķita šaubīga. Aizdomīgs liekas arī Berlīnes britu sektora komandanta rīkojums praktiski tūlīt pēc R.Hesa nāves namiņu nodedzināt. Mirušā dēls uzreiz paziņoja, ka viņa tēvs ir nogalināts – tolaik arvien biežāk tika izvirzīts jautājums par R.Hesa atbrīvošanu vecuma dēļ, bet, pametis cietumu, viņš varēja atklāt daudzus noslēpumus.
1988. gadā pēc Lielbritānijas prokurora uzdevuma superintendants G.Džons izmeklēja R.Hesa nāves apstākļus. Konstatējis virknes lietisko pierādījumu trūkumu, viņš pieprasīja veikt plašāku nāves apstākļu izmeklēšanu. Bet to tā arī neuzsāka.
1872. gada 19. augustā piedzima izcilā poļu izcelsmes krievu balerīna Matilde Marija Kšesinska – pirmā no slavenās krievu balerīnu plejādes. Viņa mācījās cariskajā baleta skolā, 23 gadu vecumā jau bija Krievijas izcilākās baleta trupas Marijas teātra primabalerīna. Pēc laikabiedru atzinuma, M.Kšesinska bija vistalantīgākā, bet arī ambiciozākā un avantūristiskākā no visām teātra balerīnām.
Pirms revolūcijas galma un cariskās ģimenes locekļi ļoti bieži apmeklēja Marijas teātra izrādes – balets bija Romanovu favorīts, baleta mākslinieki viesojās arī galmā. Starp skaisto balerīnu un troņmantinieku, vēlāko caru Nikolaju II, uzliesmoja kvēlas jūtas. Tā bija Nikolaja pirmā mīlestība, taču precēties valdošās dzimtas locekļi toreiz drīkstēja, tikai ievērojot dinastijas intereses. Pēc troņmantinieka kāzām aizbildniecību pār Matildi pēc cara lūguma izrādīja citi Romanovu vīrieši – apmaksāja balerīnas rēķinus, apbēra viņu ar dārgām dāvanām un vispār nolasīja no lūpām katru viņas vēlēšanos.
1917. gadā, baidoties no iebrukumiem un laupīšanas, M.Kšesinska pameta savu Pēterburgas savrupmāju. Greznajā balerīnas mājā apmetās Aleksandra Kolontaja – pirmās padomju valdības locekle, vēlāk padomju diplomāte, Padomju Krievijas un arī PSRS vēstniece Zviedrijā.
No 1917. gada M.Kšesinska dzīvoja Francijā. Kad izsīka rotu un dārgo suvenīru krājumi (daudz palika Monako kazino – Matilde bija kaislīga spēlētāja), viņa Parīzē atvēra baleta skolu, kuru vadīja gandrīz līdz savai nāvei 99 gadu vecumā. Vēl 64 gadu vecumā, uzstājoties Londonas Koventgārdenā, viņu uz skatuves izsauca 18 reizes. Slavenā balerīna sarakstīja autobiogrāfisku grāmatu “Souvenirs de Kschessinska” un mira Parīzē 1971. gada 6. decembrī.
1922. gada 20. augustā Vensenas mežā, Parīzes nomalē, amerikāņu ģenerāļa Džona Peršinga vārdā nosauktajā stadionā, notika pirmās sieviešu olimpiskās spēles, kurās piedalījās Lielbritānijas, ASV, Francijas, Šveices un Čehoslovākijas sportistes. 20 000 skatītāju acu priekšā vienas dienas laikā krita 18 pasaules rekordi. Spēles organizēja francūziete Alisa Millja – profesionāla tulce, kura aizrāvās ar dažādiem sporta veidiem, visvairāk ar airēšanu. Sacensības norisinājās kā protests pret Starptautisko olimpisko komiteju, kura sievietēm liedza piedalīties veselā virknē sporta veidu. Pēc vēl vairākām viņas rīkotajām sacensībām komiteja sāka savu nostāju mainīt un pārskatīja noteikumus attiecībā pret “daiļo dzimumu”.
1612. gada 21. augustā Dovres ciema (Norvēģijā) vecākais Hogo ieradās dievkalpojumā vietējā baznīcā, trieca kaujas cirvja kātu pret grīdu un skaļi paziņoja: “Lai zina visi – ienaidnieks ir nācis mūsu zemē!” Iepriekšējā dienā piekrastē bija izsēdušies apmēram 300 skotu karakalpu. Skotu vienība, cenšoties izvairīties no kontaktiem ar vietējiem iedzīvotājiem, virzījās pa Norvēģiju palīgā zviedriem, kas karoja ar dāņiem. Norvēģija tajā laika bija Dānijas īpašums, tātad skoti formāli bija ienaidnieki, bet viņi cerēja, ka mierīgie zemnieki viņus neaiztiks, jo karadarbība norisinājās visai tālu.
Izrādījās, ka vienības komandieris Džordžs Sinklers nebija novērtējis norvēģu apzinīgumu. Viņš arī nezināja, ka pirms mēneša pa šo pašu maršrutu gājis zviedru pulks, kas atstājis tādas atmiņas, ka vietējie kvēli vēlējās nokārtot rēķinus. Piecu ciemu iedzīvotāji, bruņojušies ar cirvjiem, zobeniem un arbaletiem, Kringena aizā nelūgtajiem viesiem aizšķērsoja ceļu. Leģenda vēsta, ka skotu vienībai zirgā sekojusi skaistule Pillarguri. Kad Sinklera vienība iegājusi aizā, skaistule skaļi pūtusi ragā. Skoti pagriezušies atskatīties, un šajā mirklī arbaletu zalve burtiski nopļāvusi vienības pirmās rindas, kritis arī viņu komandieris. Skotiem bija jācīnās aplenkumā. Tos, kuri, lūdzot žēlastību, nometa ieročus, nogalināja uz vietas, pasaudzēja tikai 18 vīrus, kuri cīnījās līdz galam, – tiem piedāvāja uz visiem laikiem palikt Norvēģijā. 14 piedāvājumu pieņēma.
1962. gada 22. augustā Francijas prezidents Šarls de Golls, viņa sieva un znots izbrauca no prezidenta mītnes – Elizejas pils –, lai dotos uz lidostu. Prezidenta kortežam braucot cauri vienai no Parīzes priekšpilsētām, aiz ielas malā novietotām automašīnām paslēpušies teroristi atklāja uguni. Pēc pirmā snaipera šāviena prezidenta mašīna sāka slīdēt, bet vadītājs to savaldīja un strauji palielināja ātrumu. Mašīnai pakaļ tika raidīta vesela ložu krusa, taču neviens necieta. Notikuma vietā policija atrada tikai pamesto teroristu automobili. Tomēr drīz vien uzbrukuma dalībniekus un organizatorus izdevās aizturēt, un tie stājās tiesas priekšā. Tiesa sešiem teroristiem piesprieda nāves sodus, pieci gan vēlāk tika nomainīti ar mūža ieslodzījumu.
1989. gada 23. augustā, Molotova–Ribentropa pakta 50. gadadienā, notika iespaidīgākā Baltijas valstu vienotības akcija – “Baltijas ceļš”. Visu triju valstu apmēram divi miljoni cilvēku sadevās rokās un izveidoja ap 600 kilometru garu dzīvu ķēdi no Viļņas cauri Rīgai līdz Tallinai. Akcija bija labi koordinēta, tās rīkotāji panāca, ka ķēdē praktiski nebija pārrāvumu – Latvijā katrai Tautas frontes nodaļai bija iedalīts savs posms, cilvēkiem tika nodrošināts bezmaksas transports uz pasākuma vietu, loti palīdzēja radiopārraides. Daudzi cilvēki ķēdei pievienojās stihiski. Ķēde stāvēja 15 minūtes un bija viena no visu laiku lielākajām pasaulē. (Lielāko ķēdi 1986. gada 25. maijā izveidoja vairāk nekā pieci miljoni amerikāņu no Kalifornijas līdz Ņujorkai cīņā pret badu un nabadzību; katrs ķēdes dalībnieks arī ziedoja desmit dolāru.) “Baltijas ceļš” vēstīja visai pasaulei par triju Baltijas valstu vēlmi pēc neatkarības.
1969. gada 18. augustā ASV Ņujorkas štatā noslēdzās pirmais Vudstokas festivāls “Trīs dienas mūzikai un mieram”. Uzstājās 22 slaveni izpildītāji, tos klausījās pusmiljons apmeklētāju. Tas bija hipiju ēras “sex, drugs & rock n’roll” augstākais punkts. Trīs apmeklētāji mira – viens no aklās zarnas plīsuma, otrs no pārdozēšanas, bet trešajam pārbrauca traktors. Tiesa, trīs turpat arī dzima. 1999. gada festivāls beidzās ar nemieriem, ugunsgrēku un vismaz astoņām apsūdzībām par izvarošanu. Tā arī bija pēdējā Vudsoka.
