Latvijā ir apmēram 25 000 zirgu, taču labi ja tikai piektā daļa – sporta. Visvairāk zirgu esot Latgalē, tiesa gan, tie lielākoties ir darba lopiņi, ko izmanto traktora vietā gan lauku darbos, gan kravu pārvadājumos.
Latvijā ir apmēram 25 000 zirgu, taču labi ja tikai piektā daļa – sporta. Visvairāk zirgu esot Latgalē, tiesa gan, tie lielākoties ir darba lopiņi, ko izmanto traktora vietā gan lauku darbos, gan kravu pārvadājumos. Nereti tie ir arī vienīgais satiksmes līdzeklis, jo retais var atļauties tēriņu benzīnam.
Tomēr vēl ir optimisti, kas zirgaudzēšanā redz perspektīvu, jo vēlas, lai arī mūsu valstī pienāktu tāda pārticība, ka labs zirgs nebūtu retāk sastopams kā, piemēram, Vācijā. Šajā zemē daudzās ģimenēs tur šķirnes zirgus ne darbam, bet bērnu priekam.
Optimistu vidū ir arī tērvetnieki, kas zirgaudzēšanai pievērsušies sešdesmito gadu sākumā (1964. gadā tika iegādāts pirmais vaislas ērzelis – Standarts no Anglijas) un konsekventi turpina nozari attīstīt. Līdz 1972. gadam zirgi mitinājušies vecās telpās, bet pēc tam gadu gaitā tika uzbūvēti arvien jauni staļļi, līdz 1978. gadā Tērvetē jau sarīkota pirmā izsole. Klāt bija nākusi jauna segtā manēža.
Akciju sabiedrība «Agrofirma «Tērvete»» ir Latvijā lielākais lauksaimniecības uzņēmums. Lai gan tā panākumus viens otrs mēdz skaidrot ar alus darītavas produkciju un šķirnes zirgaudzēšanu, abas nosauktās ir tikai palīgnozares, kuru devums saimniecības kopējā katlā nepārsniedz 30 procentu. Panākumus nosaka graudkopība un piena lopkopība. Tērvetnieki pratuši aizstāvēt Latvijā auglīgāko zemi no ārzemniekiem, kas, prasmīgi izmantodami «investīciju mērci», par varītēm bija gribējuši to iegūt savā īpašumā (Kanādas valdība tam pat esot atvēlējusi aptuveni vienu miljonu dolāru). Šai zemē padodas labākā labība. Patiesībā ekonomiski izdevīgāk varbūt būtu ik hektārā audzēt, piemēram, zelta kviešus, nevis «izniekot» platības ganībām zirgiem. Un tomēr Tērvetē turpina attīstīties zirgaudzēšana. Šī nozare prasa māku prognozēt vairākus gadus uz priekšu, jo no kumeļa dzimšanas līdz tā tapšanai par labu, darbspējīgu šķirnes zirgu paiet pat no pieciem līdz desmit gadiem. Tad nu jāprognozē rītdienas tirgus tendences, pieprasījums, «zirgu mode».
Zirgkopības nozares vadītājs Oļegs Burkovskis nevēlas runāt par ekonomiskiem rādītājiem, izvairās no skaitļiem, jo, viņaprāt, vienīgā motivācija nodarboties ar zirgkopību ir patika pret šiem dzīvniekiem, un to nevar izteikt ciparu valodā. Viņš nozari vada devīto gadu, pēc profesijas būdams veterinārārsts. O.Burkovskis uzsver: ja lopu ārsts iet, piemēram, pie cūkas, tad – kā jau pie cūkas, ja pie zirga, tad ne tā kā pie cūkas.
Tomēr tērvetnieki neko nedara bez apdoma. Savulaik, kad vēl pastāvējis lielais kolhozs, reizēm pieticis trīs zirgus pārdot, lai, iegūto valūtu «koka» rubļos pārvēršot, varētu visiem darbiniekiem izmaksāt algu. Un tolaik neesot bijis noieta problēmu: īpaši kāri Tērvetē audzētos zirgus pirka Vidusāzijas republiku pārstāvji un altajieši, nebeigdami tos slavēt vien. Tad varējuši pārdot kaut beidzamo kleperi. Tagad laiki un cenas – citas, arī ļaužu pirktspēja citāda. Daudz augstākas ir arī pircēju prasības: agrāk pietika demonstrēt zirga spējas manēžā, lai, cits citu pārsolīdami, pieteiktos vairāki pretendenti; tagad pircējiem līdzi savs veterinārārsts, kam nepietiek tikai ar zirga rentgenuzņēmumu – pieprasa pilnu veterināro izmeklēšanu. Kādreiz pircēji devās uz Tērveti izlūgties kādu labāku zirgu, bet tagad viņi ilgi un pamatīgi jāpārliecina.
Zirgkopības attīstība visnotaļ atkarīga tikai un vienīgi no pircējiem, diemžēl Latvijā viņu nav daudz. Tomēr nozare ne tikai «turas virs ūdens», bet arī attīstās, turklāt tikai uz pašu rēķina. Turpat netālu, Lietuvas pilsētiņā Žagarē, arī tradicionāli attīstījusies zirgkopība. Tur bijusi lieliska zirgaudzētava ar staltām staļļu ēkām kopš cara laikiem… Taču pēcpadomju laikā žagariešiem klājies bēdīgi. Daudzi zirgi tikuši apklāti ar seģenēm, lai nebūtu redzams, cik tie kārni. Bijis tik grūti, ka vairums labu sporta zirgu tika sūtīti uz kautuvi, gaļai. Turklāt pēc principa: jo brangāks, jo vairāk gaļas, tātad – pirmo prom, desās!
Tērvetē visos laikos visi zirgi tikuši gan priekšzīmīgi baroti, gan uzturēti. Ienākumi šai nozarē nav regulāri: mēdz būt veiksmīgi un arī «tukši» mēneši. Tad izlīdzinājums tiek panākts uz citu nozaru rēķina. Un vienmēr problēmas pārvarētas pašu spēkiem. Savukārt jau pieminētajā Žagarē zirgaudzētavu ar visiem zirgiem un ēkām nopircis kāds vācietis: audzē tur zirgus, jo pieejams lēts darbaspēks, bet pārdod Rietumos. Lietuviešiem tā bijusi vienīgā iespēja izdzīvot.
Pierobeža liek sevi manīt. Tērvetē pēc zirgiem ierodas salīdzinoši vairāk lietuviešu nekā pašu valsts iedzīvotāju. Taču bieži ir gadījumi, kad jāuzņem kaimiņvalsts zirgi: tos kontrabandas ceļā Latvijā ieved tik sliktā stāvoklī, ka vienam otram vairs pat zobu nav. To tālākais ceļš, protams, zināms – uz kautuvi, taču pirms tam noteikumi prasa noturēt lopiņus karantīnas staļļos. Kur? Protams, Tērvetē. Tikai nav saprotams, kāpēc uz tērvetnieku rēķina… Tā nu gadoties, ka karantīnas laikā kontrabandas zirgs notiesā vairāk, nekā pats vērts.
Tomēr šādi gadījumi ir sava veida kuriozi. Ikdienā ir mērķtiecīgs, ilgstošs darbs.
Patlaban Tērvetē ir pavisam 240 visu vecumu zirgu, no kuriem vairāki ir sevišķi izcili vaislas ērzeļi. Svarīgi ir pareizi izvēlēties krustošanas partnerus, lai veidotu un attīstītu katra pēcnācēja darbaspējas. Tieši to uzlabošana prasa vislielāko pacietību un pūliņus, jo tikai iedzimtība vien nenodrošina vecāku un attālāku senču visu pozitīvo īpašību automātisku pārmantojamību: arī izcilā tenora Enriko Karuzo miesīgais brālis neesot pratis dziedāt…
Kopš pagājušā gada zirgaudzētavā izveidota Eiropas standartiem atbilstoša zirgu mākslīgās apsēklošanas stacija. Tās pakalpojumi pavēruši Latvijas zirgaudzētājiem jaunas izvēles iespējas, jo mākslīgā apsēklošana nodrošina reālu un efektīvu ganāmpulka kvalitātes uzlabošanu. Tērvetnieki piedāvā kumeļmāšu īpašniekiem izmantot Eiropas izcilāko vaislas ērzeļu spermu. Ja nepieciešams, Tērvetē iespējami arī «zirgu viesnīcas» pakalpojumi, jo tur staļļos piedāvā (par apmēram Ls 2 diennaktī) labiekārtotus boksus apsēklojamām ķēvēm. Šai summā iekļauti arī veterinārārsta pakalpojumi, piemēram, izmeklēšana ar ultrasonogrāfu.
Pats par sevi saprotams, ka Tērvetē var iegādāties jau izaudzētus zirgus.
Iespēju robežās tērvetnieki arī nodarbojas ar sportu, taču galvenokārt ar viņu zirgiem jāj profesionāļi. O.Burkovskis salīdzina:
– Tas tāpat kā ar labību: mēs to audzējam, bet maizi cep citi!
Citviet Latvijā pelnot ar zirgu nomu (Līgatnē, Kleistos). Tērvetnieki uzskata, ka viņiem tas neesot izdevīgi: lai zirgs varētu būt nomas objekts, tam jābūt nodarbinātam augu gadu, taču Latvijā tagad viss serviss ārpus Rīgas diemžēl esot lemts neveiksmei.
Par spīti visam Tērvetes zirgaudzētāji uzskata, ka viņu darbam ir nākotne. Viņi tiek atzinīgi novērtēti Rietumeiropā, tomēr tirgus apstākļi tur ir skarbi. Tāpēc tērvetnieki sev izvirzījuši mērķi – audzēt sporta zirgus Latvijai. Oļegs Burkovskis uzskata:
– Jāšanas sports ir viens no skaistākajiem. Agri vai vēlu tam jāattīstās un jākļūst pietiekami pieejamam un populāram arī Latvijā. Tāpēc uzskatām, ka vietējam tirgum jāatstāj paši labākie zirgi! Pašlaik vairāki mūsu audzētie zirgi savas spējas ir apliecinājuši vairākās augstas kvalifikācijas sacensības Vācijā, taču esmu pārliecināts, ka ar laiku tiem atradīsies teicami jātnieki mūsu valstī, un tad izkristalizēsies arī panākumi. Tāpēc ļoti svarīgi radīt interesi par šo sporta veidu bērnos, jauniešos. Tā arī ir mūsu darba motivācija, nevis tikai peļņa. Jo tie, kas grib vienīgi pelnīt, ar zirgiem nenoņemas.
