Lacio reģions patiks gardēžiem un kultūras baudītājiem.
Lacio (Lazio) Itālijas apvidu ceļvežos sauc par Rietumu civilizācijas un kristīgās kultūras šūpuli. Reģionā var labi iepazīt vēsturi, braukāt pa senajiem ceļiem un vērties gleznainajās ainavās, aplūkot senas pilis un villas, baudīt jūras tuvumu – saulainais Lacio ir izstiepies pašā valsts viducī starp Apenīnu kalnu grēdu un Tirēnu jūru. Tā centrā slejas galvaspilsēta Roma. Taču šī rosīgā vieta nav mūsu ceļojuma mērķis. Mūsu mājvieta ir burvīgā Bračāno (Bracciano), kas atrodas pusstundas braucienā no Romas pie vulkāniskas izcelsmes ezera. Šeit valda īsti itāliska noskaņa – pēcpusdienās akmens dārzu pavēnī pensionāri spēlē šahu, malko espreso, sievas izšuj ziedu rakstus uz dvieļu stūrīšiem. Uz mūsu mitekli, kas atrodas Via Scaletta del Moretto pilsētiņas vēsturiskajā viduslaiku centrā, ved līkumotas ieliņas, pa kurām spēj izspraukties tikai gājēji un “Vespa” motorolleri.
Ievērojamākā vieta – pils
Pilsētas ievērojamākā vieta ir renesanses laika pils, ko apkārt vecam viduslaiku cietoksnim uzcēlusi Orsīni ģimene. Joprojām dzīva ir leģenda, ka pilī dzīvo Izabellas de Mediči spoks. Viņu savulaik nožņaudza viņas vīrs Paolo Orsīni. Pils ir iecienīta slavenību precību vieta, lai arī tiek uzskatīts, ka tā ir nolādēta un nenes laimi. Šeit precējušies arī Toms Krūzs un Keitija Holmsa, un, kā zināms, viņu laulība jau beigusies.
Pils ir atvērta apmeklētājiem, tiek piedāvātas ekskursijas un atrakcijas, piemēram, laišanās ar trosēm gar torņa sienām, loka šaušana. No torņa paveras fantastiski skati uz Bračāno ezeru, apkārtējiem kalniem un ciematiem. Arī no mūsu mājas nelielā pagalma, ko rotā lieli puķu podi, var nolūkoties uz pils mūriem un sarkanām jumtu korēm, no kurām karstajā rīta saulē ceļas tvaiks. Mājas saimnieks laipnais tabakas veikaliņa īpašnieks Mateo sagaida ar Lacio reģiona vīnu un pastāsta, ko interesantu var apskatīt Bračāno ezera apkaimē.
Ar nelielu kuģīti iespējams aizbraukt līdz divām burvīgām ezera pilsētām – Angvillāru (Anguillara) un Trevinjāno (Trevignano). Tās pārsteidz ar viduslaiku ēkām, šaurām ieliņām, nelielām baznīcām un kafejnīciņām pie paša ūdens. Piekrastē ir nelielas pludmales, kur grafītmelnajās smiltīs ērti izritināt dvieli un baudīt sauli. Var izmēģināt dažādus ūdenssporta veidus un aktīvo atpūtu. Dažviet šaura šoseja aizvijas tikai dažu metru attālumā no ūdens. Pīnijas ezera krastos saulē spīdina milzīga izmēra čiekurus.
Desu paradīzē
Aviācijas vēstures entuziasti var apmeklēt Bračāno ezera pašā krastā izvietoto Itālijas Gaisa spēku vēstures muzeju. Ekspozīcija ir iespaidīga, vairākos eksponātos iespējams iekāpt un iztēloties sevi lidaparāta pilota lomā. Muzejā ieeja ir bez maksas.
Katru dienu dodamies ceļā, lai baudītu reģiona dažādību. Ceļi vijas cauri vīnadārziem, olīvkoku birzīm, garām dārziem ar granātābolu krūmiem, kivi, vīģēm, mandarīnu un greipfrūtu kociņiem, garām vulkāniskiem ezeriem, pāri kalniem un cauri ielejām. Katra nākamā pilsētiņa vai ciemats liekas jaukāks par iepriekšējo.
Braucot pa šoseju, ieraugām pilsētu, kas uztupusi pašā kalna galā. Maza, pelēka un spocīga. Uzbraucot atklājam, ka no tās paveras neatkārtojams skats uz apkārtni – Tolfa. Dzīvīgajā centrā slejas liels piemineklis Otrajā pasaules karā kritušajiem. Grūti noticēt, ka pat te ir bijušas kaujas.
Norču (Norcia) itāļi dēvē par desu paradīzi. Katra veikaliņa durvju ailu un skatlogu rotā neskaitāmas desu virtenes, izbāztas lopu galvas un ragi. Pārdevēji laipni uzrunā un aicina nogaršot desu brīnumus. Mēs neturamies pretī. Taču viena no vislielākajām baudām ir “cucina romanesca” (romiešu virtuve). Nogaršojām gan tradicionālās, nedaudz pikantās “suppli di riso” (rīsu kotletes ar mocarellas sieru un tomātiem), gan saldenos ar anšoviem pildītos sviestā ceptos kabaču ziedus, gan mājās gatavotu pistāciju saldējumu un īstu limončello liķieri. Ikvienu gardēdi sajūsminātu tipiskais Lacio reģiona gaļas ēdiens porčeta (porketta) – pikants, trekns un sulīgs cūkgaļas cepetis, kas mutē gluži vai izkūst.
Dienvidu saules lutinātie Lacio cilvēki visur sagaida un pavada ar sirsnīgu “buongiorno” (labdien) vai “a domani” (tiksimies rīt). Latvija, ko viņi sauc par Lettonia, liekas tāla un nesaprotama, un necenšamies skaidrot, ka patiesībā mūs šķir tikai 2,5 stundu lidojums un 2300 kilometru.
Nedēļu garā atpūta Lacio mudina pasapņot par jaunām vietām un garšām, ko piedzīvot šajā valstī. Temperamentīgie un skaļie itāļi patiesībā ir nesteidzīgi un relaksēti. Un tas izrādās lipīgi. Jūtamies saules pielieti, atpūtušies un laimīgi.
