Ģimenes ārsti ar pacientiem veido ilgstošas attiecības.
Ar sūdzību par ģimenes ārsta rīcību “Ziņu” redakcijā vērsās kāda jelgavniece. Pēc konflikta sieviete ir mainījusi ģimenes ārstu un sola sūdzēties Rīgā. Savukārt ārste uzskata, ka nav pieņemama sūdzētājas rupjība, ar kādu viņa risinājusi pārpratumu.
Pieaudzis dēls mātei stāsta par daudz
Konflikts sākās nemanot ar to, ka ģimenes ārsta palīdzība bija nepieciešama pacientes 31 gadu vecajam dēlam. Pirms pusgada šis jaunais vīrietis traumēja kāju. “Uz tās bija zilums. Brūce strutoja, tāpēc arī dēls gāja pie ārsta,” stāsta sieviete. Pēc viņas teiktā, ģimenes ārste dēlu pārmērīgi stipri brīdinājusi, ka stāvoklis ir ļoti nopietns – iespējama kājas amputācija, asins saindēšanās un nieru darbības apstāšanās. “Dēli man visu stāsta, kas ar viņiem notiek. Tā tas mūsu ģimenē ir pieņemts,” sieviete pamato, kā iesaistījusies situācijas risināšanā.
Viņa saprot, ka šoreiz dēls, atstāstot mātei ģimenes ārstes brīdinājumu, iespējams, rīkojies neapdomīgi. Tomēr galvenā vaininiece šajā situācijā, pēc pacientes domām, ir ārste. Viņa radījusi pārdzīvojumus, kuru dēļ paaugstinājies asinsspiediens un kļuvis slikti. Lai nekavējoties varētu dēlam palīdzēt nokļūt pie ārsta speciālista, mātei pat bijis jāatprasās no darba.
Sieviete stāsta, ka gājusi skaidroties arī uz ģimenes ārstes praksi un ārste esot atvainojusies par pārpratumu. “Taču tas bija par maz – viņai vismaz vajadzēja izrakstīt vai pat nopirkt man nomierinošas zāles,” klāsta jelgavniece. Viņa ir noskaņota sūdzēties tālāk, turklāt to darīšot ne sevis, bet citu dēļ, proti, lai turpmāk no šīs ārstes neciestu citi. Labā ziņa ir tāda, ka 31 gadu vecā vīrieša kājas stāvoklis pēc ģimenes ārsta norādītā speciālista apmeklējuma ir uzlabojies.
Ārstiem vairāk jādomā, kā runāt ar pacientiem
Veselības inspekcijas Zemgales kontroles nodaļas vadītāja Airisa Lapiņa teic, ka par minēto gadījumu sūdzības vēl nav saņemtas. Toties ir labas atsauksmes par tajā iesaistīto ģimenes ārsti. A.Lapiņa atzīst, ka inspekcija bieži vien saņem sūdzības par ārsta un pacienta savstarpējo komunikāciju. “Šādās situācijās nevar īsti zināt, ko teicis ārsts, ko pacients,” skaidro inspekcijas pārstāve. Viņasprāt, gadījums, kur sūdzētāja ir 31 gadu veca pacienta māte, izskatās vēl sarežģītāks. “Taču katrā ziņā ārstiem ir vairāk jādomā, kā komunicēt ar pacientiem, kas kļūst arvien prasīgāki,” uzsver A.Lapiņa.
“Ziņām” ģimenes ārste stāsta, ka saruna ar 31 gadu veco pacientu bijusi nopietna un, viņasprāt, savstarpēji saprotoša. Ārste uzsver, ka sarunā nav teikusi, ka pacienta pašreizējais veselības stāvoklis ir tik kritisks, ka viņam būtu jāamputē kāja, taču, ielaižot slimību, tāds pavērsiens tiešām varētu notikt. “Slimniekam bija paaugstināta temperatūra, pusgadu vecā brūce strutoja, rentgens izskatījās slikti. Ārstēšanos nedrīkstēja atlikt,” teic ārste. Viņa sola apdomāt savu turpmāko komunikāciju ar pacientiem, tomēr izlīgumu ar sūdzības iesniedzēju meklēt nevēlas. “Viņa atnāca uz doktorātu un skaļi citu pacientu klātbūtnē izteica man pārmetumus,” atceras pieredzējusī ārste, kura uzskata – sievietes rīcība bijusi nepieklājīga.
Ģimenes ārsts un Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Ainis Dzalbs, kuram lūdzām izteikt savu viedokli par notikušo, uzsver – ģimenes medicīna atšķiras no citām medicīnas apakšspecialitātēm ar to, ka ārsta un pacienta attiecības ir ilgtermiņa. “Šīm attiecībām jābalstās uz savstarpēju cieņu, sadarbību un uzticēšanos, kas arī ir dziedināšanas, ilgstošas novērošanas un profilakses pamats,” teic A.Dzalbs. “Bieži vien tas ir izaicinājums gan ārstam, gan pacientam, jo katrai pusei ir savs priekšstats par aprūpes pakalpojumu sniegšanas organizēšanu, saņemšanas kārtību, pieejamību, ko vēl papildus regulē pastāvošā likumdošana,” turpina ārsts. A.Dzalbs paskaidro, ka saskaņā ar labas prakses rekomendācijām un arī normatīvo aktu prasībām ārsta pienākums ir detalizēti izskaidrot iespējamo diagnozi, saslimšanas cēloni, ārstēšanas iespējas un iespējamās slimības sekas. “Nereti ārstiem tiek norādīts, ka viņi ar pacientiem runā pārāk sarežģīti un grūti uztverami. Tādēļ komunikācija iesakāma maksimāli vienkārša un saprotama. Sarunai jānorit atbilstoši pacienta raksturam un iepriekšējai sadarbības pieredzei,” atzīst A.Dzalbs.
Runājot par minēto konfliktu, viņam nav saprotama pārmetumu būtība. “Ir saskatāma pietiekami nopietna, ieilgusi veselības problēma. Ģimenes ārsts veicis izmeklēšanu, ieteicis speciālista konsultāciju, izskaidrojis iespējamās sekas. Kopīgiem spēkiem ir panākta veselības uzlabošanās. Nav īsti skaidra mātes loma un iebildumi šajās ārsta un pacienta attiecībās,” spriež A.Dzalbs. “Protams, arī pieauguša un patstāvīga vīrieša veselības problēmas mātei ir pārdzīvojums, taču acīmredzot ģimenes ārsts ne velti ir pievērsis šī cilvēka uzmanību iespējamām sekām un motivējis laikus pievērsties terapijai, kas liek domāt par iespējamu nepietiekamu līdzestību,” domā A.Dzalbs.
“Lai kā arī attīstīsies tālāk šis stāsts, būsim saprotoši, pacietīgi un sadarbosimies savas veselības saglabāšanā. Uzturēt ilgtermiņa attiecības ir ļoti grūts uzdevums,” aicina A.Dzalbs.
Līdzestība – ārsta un pacienta abpusēja sadarbība un sapratne, savstarpēja uzticība, kas nodrošina vislielāko ārstniecisko efektu.
