Vai viss ir tā, kā izskatās no malas?
Zviedru rakstnieces Mālinas Pešsones Džolito darbs “Plūstošās smiltis” izpelnījies Francijas balvu par labāko detektīvromānu Eiropā 2017. gadā. Tas ir visvairāk pārdotais romāns Zviedrijā pērn. Zviedrijas Detektīvrakstnieku akadēmija piešķīrusi balvu par labāko 2017. gada zviedru detektīvromānu. Tā ir arī Zviedrijas radio “Gada grāmata 2017”. Tātad ļoti cildināts darbs, ko sarakstījusi sieviete.
377 lappuses izlasu vienā elpas vilcienā. Tik saistošs, interesants un neparasts ir stāsts. Viegli lasāms, labs ieskats tiesas darbā, prokurora, advokāta, tiesas piesēdētāju un tiesas priekšsēdētāja pienākumos. Varētu teikt, ka visiem, kurus interesē jurisprudence, būtu vērts izlasīt šo romānu, lai iejustos nākamās profesijas aprisēs.
Faktiski romāns ir kriminālnoziegumā apsūdzētās 18 gadu vecās skolnieces Mejas dienasgrāmata.
Izmeklēšanā un sieviešu cietumā meitene pavada deviņus mēnešus, kamēr tiek noskaidrota patiesība. Skolā notikusi apšaude. Klasē esošie četri skolēni un skolotājs ir nošauti, dzīva palikusi tikai Meja ar ieroci rokās. Tātad likumsakarīgi, ka viņu atzīst par vainīgu uzreiz pēc notikušā. Preses ažiotāža ir milzīga, jo nošauts arī Zviedrijas bagātākā cilvēka dēls Sebastians, un vēlāk noskaidrojas, ka nošauts arī viņa tēvs.
Romāna centrā ir vecāku un pusaudžu attiecības, pārmērīga narkotiku lietošana, Sebastiana un Mejas romāns, Sebastiana un viņa tēva konflikts, kas rezumēsies ar slepkavību.
Vai viss ir tā, kā izskatās no malas? Kam ticēs zvērinātie – prokurorei vai slavenam advokātam, kas papildus veicis pats savu izmeklēšanu? Katru apsūdzību jāvar pierādīt. Sabiedrība vēlas meitenes nāvi, nevis maksimālos 14 gadus cietumā, ko pēc likuma var piespriest. Prese meiteni iztēlo par saltu, nežēlīgu slepkavu, kas nošāvusi savu labāko draudzeni un draugu. Bet vai tā ir? Neviens no klātesošajiem taču nav redzējis notikušo traģēdiju.
Pati Meja saka tā: “Ļaunumam nav nekādas jēgas. Tā ir pati ļaunuma definīcija. Taču, ja kaut kas nodara sāpes, tas ne vienmēr nozīmē, ka šo sāpju avots ir ļaunums. Esmu darījusi lietas, kas daudziem ir izraisījušas sāpes, visdziļākās, vislielākās sāpes. (..) Bet es neesmu ļauna. Varbūt neesmu arī laba, bet jūs negribat to redzēt, jo jūs nespējat just empātiju.”
Patiesībā Meja ir bez vainas vainīgā, un advokāts to pratīs pierādīt. Taču kāda būs meitenes dzīve pēc tam? Nu tas mums pašiem jāiztēlojas, jo par to rakstniece klusē.
Kārtējais romāns, kas uzdod daudz jautājumu, kāpēc tā notika. Vai varēja to novērst? Kāpēc vecāki nesaprot savus bērnus? Kāpēc tēvs var mīlēt tikai to dēlu, kam izcili sasniegumi, bet neredz, ka jāpalīdz grūtībās nonākušajam. Kāpēc pēc dēla pašnāvības mēģinājuma pat necenšas meklēt mediķu palīdzību, tikai atrod dēla draudzeni, lai tā parūpējas par viņu, kamēr pats nododas slēpošanas priekiem?
Daudz domāju par romāna nosaukumu. Plūstošās smiltis… Vai tās, kuras tevi ievelk dziļumā un nelaiž vairs vaļā, kamēr tiec iesūkts? Kā ar Sebastiana narkotiku lietošanas sekām? Kā ar Meju, kas tiek iesūkta tiesvedībā un kurai sabiedrība pārmeta, kāpēc nav nomirusi kopā ar draugu? Neviens pat nevēlējās iedomāties, ka apšaude skolā arī pašai Mejai bija pārsteigums un ka viņas rīcība bija atbilstoša situācijai.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
