Karsta vasara ne tikai nokausē fiziski, bet arī kaut kādā veidā rada slāpes pēc kulturālas izklaides. Piemēram, laba latviešu kino. Tikko ar lielu interesi atkal, it kā no jauna, noskatījos “Četrus baltus kreklus” (jeb “Elpojiet dziļi” – tās nosaukums padomju laikā). Iedziļinoties sižetā un tekstos, saprotu, ka tas bija galvenais iemesls to vienkārši nerādīt uz kinoekrāniem. Uzņemta 1967. gadā un 20 gadu nolikta plauktā bez paskaidrojumiem un lēmuma. Tagad pēc vairākiem gadu desmitiem, precīzāk, 51 gada, tā tika iekļauta Kannu kinofestivāla programmā “Cannes Classics” līdzās Alfrēda Hičkoka un Ingmara Bergmana darbiem. Tā, tikusi noslēpta un pārdzīvojusi laikus, iemirdzas kā īsts dārgums. Filmas režisors Rolands Kalniņš (96 gadi) un kinooperators Miks Zvirbulis (81 gads) šogad prestižajā Kannu kinofestivālā nonāca kinopasaules uzmanības centrā. Pēc tik daudziem gadiem filma nav zaudējusi aktualitāti, gluži pretēji, tā pierāda, ka ir sava laika ikona. Ne velti tā ir iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.
Režisors uzskata, ka filmas veiksme ir Imanta Kalniņa mūzikas klātbūtne. Ne velti visas filmā skanējušās dziesmas nu jau kļuvušas par klasiku, un to vārdus nezin tikai retais. Domāju, ka filmu varētu skatīties, pat nesaprotot valodu, jo Imanta Kalniņa mūzika, stilīgi vizuālie kadri, lieliskie aktieri sniedz perfektu tā laika noskaņu. Smalks darbs. Tas bija labs pagājušās sestdienas vakars pie televizora.
Bet filma “Bille”, manuprāt, jāskatās uz lielā ekrāna. To man izdevās baudīt svētdienas pēcpusdienā kinoteātrī. Filmas atmosfēra un brūnā tonī ieturētie kadri parāda pieaugušo pasauli Billes acīm. Filmas vizuālā noskaņa ir tāda, it kā skatītos senas fotogrāfijas. Vārnu ielas vecās koka mājas un dubļainie pagalmi, 30. gadu mode drēbēs, vienkāršais strādnieku dzīvokļa interjers, izdangātas bruģētās ieliņas, skaista lauku ainava, pārsteidzoša koku aleja, aiz kuras varētu būt Leiputrija, tas viss filmā ne tikai par notikumiem mazās Billes dzīvē, bet par attiecībām. Par attiecībām, starp kurām aug un veidojas talantīgs bērns – dzejnieces Vizmas Belševicas Bille. Daži kadri filmā ir tik spēcīgi, ka tagad, pēc filmas noskatīšanās, gribas aizbraukt sameklēt “Billes mežu”. To filmēšanas grupa esot atradusi Katvaros. Tur, kur Bille devās meklēt Leiputriju, dažas liepas esot 400 gadu vecas un vietām zem to ķeburainajiem žuburiem saule nespēj izlauzt savus starus.
Nu ja, labi darbi iedvesmo!
