“Nedēļa pagāja ātri – gribētu, lai nometne turpinās vēl kādas dienas. Man patika visas nodarbības, ekskursijas. Iepazinu jaunus draugus, spēlējām basketbolu, volejbolu, braucām ekskursijās, peldējāmies baseinā,” stāsta dobelnieks Haralds Rikuns. 32 pilngadīgi jaunieši no Latvijas un Lietuvas augusta beigās satikās Zemgales Plānošanas reģiona rīkotā sešu dienu atpūtas un piedzīvojumu nometnē “Lediņos” Jelgavas pievārtē.
Mērķis – radīt prieku
Nometnē piedalījās 18–25 gadus veci jaunieši un astoņas viņus pavadošās personas no Auces, Dobeles, Jaunjelgavas, Viesītes novadiem, kā arī Jonišķiem, Kretingas un Rokišķiem, Zemgales Plānošanas reģionam (ZPR) īstenojot Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmu, kurā tiek veidoti un uzlaboti sociālās iekļaušanas pasākumi cilvēkiem, kas ir pakļauti atstumtības riskam.
“Ir gandarījums, redzot šos jauniešus priecājamies, smaidot un varot izdarīt lietas, kuras ir vienkāršas parastiem jauniešiem. Daļa dzīvo ģimenēs, daļa – grupu dzīvokļos vai dienas centros, daļa strādā. No šiem jauniešiem sagaidām, ka viņi integrēsies, kļūs neatkarīgi, dzīvos pieauguša cilvēka dzīvi. Nometne viņiem bija iespēja atslābt no šīm prasībām un vienkārši priecāties. Gandarījumu sniedz komandas vienotība, kas, par spīti fiziskām, garīgām un tautību atšķirībām, pa šīm piecām dienām izveidojusies,” stāsta ZPR “Interreg” Latvijas–Lietuvas projekta “SocQuality” vadītāja Ieva Zeiferte, piebilstot, ka parasti līdzīgas nometnes notiek nevis jau pilngadīgiem cilvēkiem, bet bērniem ar īpašām vajadzībām.
“18 gados tie it kā ir pieauguši cilvēki, bet saviem vecākiem viņi ir bērni, par kuriem lielā mērā ir spiesti rūpēties. Agrāk vecāki bieži nonāca izvēles priekšā, vai bērnus, kas sasnieguši pilngadību, ievietot ilgstošās aprūpes iestādē vai samazināt savu darba slodzi, vai vispār pamest darbu, lai varētu par viņiem parūpēties, ja pašvaldība nepiedāvāja alternatīvus sociālos pakalpojumus. Savukārt, īstenojot deinstitucionalizāciju, tiek nodrošināti dažādi pakalpojumi, lai šiem jauniešiem būtu pieejami dienas centri, dažādas nodarbes un arī iespējas strādāt. Deinstitucionalizācijas mērķis ir viņus integrēt sabiedrībā,” stāsta ZPR komunikācijas speciāliste Ilva Kalnāja. Arī viņa uzsver, ka jauniešiem ar īpašām vajadzībām iekļaujošie pasākumi tiek piedāvāti ļoti reti, un šāda nometne ir veids, kā apgūt arī jaunas prasmes, bet lielāks uzsvars likts uz prieka radīšanu.
Iziet no komforta zonas
Jauniešiem nometnē tika piedāvātas kokapstrādes, keramikas, dejas terapijas, rokdarbu radošās darbnīcas tādu sertificētu speciālistu vadībā, kam jau ir bijusi pieredze darbā ar cilvēkiem ar invaliditāti. Tāpat jaunieši devās ekskursijā pa Jelgavu un apkārtni, apmeklējot “Karameļu darbnīcu”, “Latvijas dzelzceļa” muzeja Jelgavas ekspozīciju, smilšu skulptūru parku Pasta salā un mini zoodārzu Brankās.
Deju un kustību terapeites Ilzes Paparinskas vadībā jaunieši apguva etīdes ar dejas elementiem, un iemācītais arī tika atrādīts nometnes noslēgumā. “Deju un kustību terapijas nodarbībās satikāmies cits ar citu. Mūsu mērķis nebija iestudējums, parādījām atsevišķas etīdes no tā, ko darījām katru dienu. Pētījām ritmus, attīstījām sadarbību, stāstījām, kāda mūzika vai dejas stili katram tuvāki. Kādreiz arī tikai skatījāmies cits citam acīs un iztikām bez vārdiem. Izrādās, ka arī tā par otru varam pateikt ļoti daudz. Dažiem jauniešiem piedalīšanās nodarbībās bija arī iziešana no komforta zonas. Meitene ratiņkrēslā nekad nebija dejojusi, šeit viņa to darīja pirmo reizi. Kādam citam varbūt sākumā bija kauns par saviem nelielajiem kustību traucējumiem. Bet būšana kopā un apziņa, ka neko nedarām uz vērtējumu, iedrošina. Iespējams, uzdrīkstēšanās iziet uz deju grīdas kādu iedrošinās arī iesniegt dokumentus izglītības iestādē vai uzrakstīt CV un pieteikties darbā,” tā I.Paparinska, piebilstot, ka izaicinājums bija arī pārvarēt valodas barjeru, un tas izdevās. Viņa arī uzteic nometnes dalībnieku disciplīnu.
Deju priekšnesumu laikā nevarēja nepamanīt Jāni Mašinski no Viesītes. Viņš savā grupā uzņēmās līdera lomu, un pārējie izpildīja jaunieša radītu horeogrāfiju. Jānis bērnībā četrus gadus apmeklējis ritmikas nodarbības. “Man bija skolotāja, vienu reizi uzstājos, bet tagad pats biju skolotājs,” lepojas Jānis, kura talantu uzteic arī I.Paparinska.
Puišus saista kokapstrāde
Nometnes dalībnieks dobelnieks Ronalds Pakromovičs stāsta, ka viņam no piedzīvotā visvairāk paticis kopīgais darbs pie nometnes karoga un ekskursija uz mini zoodārzu. Savukārt no darbnīcām vistuvākā bijusi kokapstrāde. Arī Sandim Rītelim visvairāk patikusi kokapstrādes darbnīca, kurā viņš izgatavoja piparkūku vīriņu. Viegli nav gājis, taču jaunietis jau iepriekš iemēģinājis roku, kad Dobeles dienas centrā bijusi iespēja darboties kokapstrādē.
Sociālā aprūpētāja Valda Krieviņa, kura uz nometni atbraukusi kopā ar pieciem jauniešiem, teic, ka viens no vērtīgākajiem ieguvumiem viņiem bija iespēja strādāt kopā ar pedagogiem vīriešiem. “Redzu, kā viņiem actiņas mirdz kokapstrādē, katrs cenšas izveidot kontaktu ar pedagogu,” viņa novērojusi. V.Krieviņa stāsta, ka visas nodarbības bijušas pārdomātas. Pati viņa pirmo reizi pavada jauniešus uz kādu nometni. Savukārt jauniešiem jau ir nometņu pieredze, taču ne starptautiska. Par spīti valodas barjerai, viņas Dobeles puiši ātri atraduši kontaktu arī ar lietuviešu meitenēm.
“Šī mums ir bijusi veiksmīga nedēļa, visi ir ļoti apmierināti,” teic Romute Urboniene, kura uz Jelgavu no Kretingas atbraukusi kopā ar trim jauniešiem. Jurgīte, Vitalija un Darjus stāsta, ka viņiem nometnē ļoti patīk, izbaudījuši arī ekskursijas. R.Urboniene atzīmē, ka jaunieši sadraudzējušies ar citiem, noderīgi pavadījuši laiku darbnīcās, īpaši izbaudījuši baseinu. Viņa novērtē, ka jauniešiem ir iespēja nometnē piedalīties bez maksas – arī Giruļos Klaipēdā ir līdzīga, taču par dalību tajā jāmaksā.
Vēlas regulāras nometnes
Līdzīgu projektu ZPR sadarbībā ar “Lediņiem” īstenoja pirms pieciem gadiem, taču toreiz projekts nebija starptautisks un jauniešus pavadīja nevis sociālie darbinieki, bet vecāki. “Jauniešu un vecāku atsauksmes bija tik labas, ka sapratām – to jāmēģina atkārtot. Šoreiz jauniešus pavada sociālie darbinieki, jo dažreiz vecāki, ņemot vērā savu pieredzi, jaunieti aptur, sakot – viņš jau to nevar. Bet ir jāvar!” uzsver I.Zeiferte.
Nometnes vadītājs Māris Kalniņš stāsta, ka jaunieši ātri iekļāvušies, un, lai gan daļai tā bijusi pirmā nometne dzīvē, to nevar pateikt. “Pārsteidza jauniešu pozitīvisms, spēja smieties,” viņš teic. Daļa pedagogu šajā nometnē ir tie paši, kas bija pirms pieciem gadiem, daļa ir jauni. “Ļoti darbu atvieglo tas, ka jauniešiem līdzi ir asistents. Ja kāds ir noguris un viņam vajadzīga atpūta, tas tiek pamanīts,” uzsver M.Kalniņš un piebilst – katram jaunietim ir iespēja nometnē darīt to, kas viņu saista vairāk. Kādam varbūt nav interesantas dejas, taču atklājies, ka viņš izgatavo brīnišķīgus keramikas darbus.
I.Zeiferte piemetina – nometnei noslēdzoties un izvērtējot rezultātus, plānots iesniegt priekšlikumu ZPR Attīstības padomē to pārvērst par regulāru reģionālu iniciatīvu tieši šai mērķa grupai, Jelgavu un “Lediņus” paredzot par labu bāzes vietu.
