Uz sarunu par Saeimas vēlēšanām un
informācijas apriti pirms tām aicinājām LLU Starptautiskās
sadarbības centra vadītāju docentu Voldemāru Barisu. Būdams arī
Sociālo un humanitāro zinātņu institūta vadošais pētnieks,
studiju kursu vadītājs publiskajā pārvaldē un publiskajā
administrācijā, viņš rūpīgi seko politiskajai dzīvei un viņam
ir savs viedoklis arī par to, kā dzīvē īstenojas Satversmē
pasludinātā tautas vara.
– Uzlūkojot Saeimas vēlēšanas
ilgtermiņā, nākas secināt, ka vēlētāju aktivitāte pamazām
slīd lejup. Kādu to prognozējat 13. Saeimas vēlēšanās?
Domāju, ka tā vēl var slīdēt lejup.
Man ne viens vien vēlētājs ir teicis: “Šajās vēlēšanās man
nav, par ko balsot”. Ir teikuši arī tā: “Līdz šim esmu
balsojis par “mazāko ļaunumu”, bet tagad arī to vairs
negribu.”
– Statistika rāda, ka visaktīvākie
pilsoņi ir pašvaldību vēlēšanās, vismazāk – vēlējot
Eiroparlamentu.
Jā, pašvaldību darbība skar katra
cilvēka praktisko dzīvi. Saeimas un vēl jo vairāk Eiroparlamenta
vēlēšanās (tās būs nākamgad) politiķus tomēr uztver
attālināti. Tos nevērtē pēc praktiskiem sasniegumiem, bet gan
pēc piedāvātajiem partiju lozungiem. Vēlēšanas ir tāds
interesants laiks, ko es sauktu par “cerību svētkiem.”
Politiķi, kas balotējas, cer, ka viņi tiks ievēlēti, savukārt
vēlētāji cer, ka viņi tiks sadzirdēti. Runājot par pēdējo,
tāpat ir skaidrs, ka vēlēšanas ar vienu rāvienu sabiedrībā
neko nemaina. Lietas maina ikdienas darbs, ikdienā pieņemtie
lēmumi. Diemžēl, kad vēlēšanu cikls iet uz otru pusi, mēs
daudzi redzam, ka nav sasniegts tas, ko esam gribējuši.
Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet 6.septembra “Zemgales Ziņās”.
