Domāju, ka neviens nenoliegs pozitīvo ieguldījumu, ko devušas «Zemgales Ziņu» Komentētāju nodaļas vadītāja Mārtiņa Pīlādža publikācijas – komentāri.
Domāju, ka neviens nenoliegs pozitīvo ieguldījumu, ko devušas «Zemgales Ziņu» Komentētāju nodaļas vadītāja Mārtiņa Pīlādža publikācijas – komentāri. Taču ir viens «bet»… Par šo «bet» – morāli un ētiku – rakstīju savā atklātajā vēstulē M.Pīlādzim «Mums visiem ir viens soģis» («Zemgales Ziņas», 2000. gada 19. februārī). Pēc šā raksta parādīšanās ieguvu īpašu M.Pīlādža «mīlestību». Godājamais žurnālists aizmirsa lietas būtību, bet sāka apcerēt manu ārieni un tamlīdzīgi.
Visvairāk pārdomu izraisīja M.Pīlādža komentārs «Sanāk, sanāk, kam iemaksāts!» («Zemgales Ziņas», 2000. gada 17. jūnijā). Tas nešaubīgi pierādīja, ka M.Pīlādzis sāk lietot metodes, ar kurām biju spiests iepazīties komunistiskā režīma laikā. Sevišķi tās izbaudīju un izjutu pēc mūsu dēla Inta bojāejas. Komunistiskā režīma laikā patiesība pēdējā instancē bija Valsts drošības komiteja (VDK), un tās darbinieki varēja teikt, ko vien vēlējās, lai tikai tevi padarītu par vainīgu. Ļoti žēl, bet kaut kas tāds ir vērojams M.Pīlādža komentāros. Tas man uzdzen šermuļus!
Protams, ka varētu oponēt diezgan daudz, taču šoreiz atļaušos pateikt tikai mazliet. Ja kāds domā, ka Latvijā valda tiesiskums, tas, piedodiet, ir nedaudz «ķerts». Tādēļ vērsties attiecīgās tiesībsargājošās instancēs, kā to iesaka savā komentārā M.Pīlādzis («Zemgales Ziņas», 2000. gada 26. maijā), ar lūgumu veikt izmeklēšanu, lai vainīgās personas likumā noteiktajā kārtībā sauktu pie atbildības, ir bezjēdzīga lieta. To droši varu teikt no mūsu ģimenes pieredzes, no personīgās pieredzes. Par to varētu romānus uzrakstīt. Varu tikai pateikt, ka komunistiskā režīma laikā no 1986. gada līdz tā sabrukumam cīnījāmies par patiesību dēla bojāejas lietā. Formāli brīvā Latvijā, no 1991. līdz 1998. gadam, cīnījāmies, lai kā politiski represētie atgūtu savus īpašumus. Esmu pārliecināts, ka katrs spriest spējīgs latvietis saprot, ka tie paši biedri, kuri lēma mūsu likteņus komunistiskā režīma laikā, dominējoši lemj arī tagad.
Jelgavas novada politiski represēto apvienībā «Staburadze» epizodiski darbojos jau 1995. gadā, kopš 1996. gada esmu tās biedrs. Jelgavas Domē par deputātu tiku ievēlēts, galvenokārt pateicoties politiski represētajiem, kā arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzējiem un studentiem. Saviem vēlētājiem atskaitos aptuveni reizi mēnesī, pacietīgi uzklausu visus pārmetumus, kas tiek izteikti par deputātu un Domes administrācijas darbu, cenšos ievērot savu vēlētāju norādījumus.
M.Pīlādzis smagi kļūdās par priekšvēlēšanu kampaņu. Domes sēdē būs arī turpmāk asas diskusijas, jo tuvojas privatizācijas – prihvatizācijas beigas. Beigsies arī zemes privatizācija par sertifikātiem.
Par politiskajām partijām man jau sen ir savs viedoklis, jo esmu pietiekami sirsnīgi centies izzināt, kas tās brīvību atguvušās valstīs veidoja un kā tās galvenokārt tika veidotas.
Visbeidzot, vēlot Mārtiņam Pīlādzim labu, kopā ar šo rakstu dāvinu viņam Pētera Kummera grāmatu «Nekas nav neiespējams». Būtu ļoti gandarīts, ja Komentētāju nodaļas vadītājs M.Pīlādzis tajā minētās atziņas izmantotu turpmākajā darbā un dzīvē.
