“.. bija noticis neiedomājamais – diženākais, talantīgākais tautu skolotājs Staļins bija ņēmis un prasti nomiris, un šodien kaut kur aiz meža tālajā Maskavā viņu stiepa uz bedri kā tādu vecu, sarūsējušu piena kannu un droši vien apbēra ar zemi..”
Lai arī Staļina nāves brīdī manis vēl nebija pat padomā un mana mamma varēja būt aptuveni grāmatas “Skolotāji” varones Sarmītes vecumā, ar pirmajiem teikumiem Andra Akmentiņa grāmata liek atgriezties kādās netveramās izjūtās bērnības laikā. Toreiz, kad ar pilnu bērna pārliecību ticēju – Vladimira Iļjiča bērnības portrets piecstūru zvaigznes viducī nosūbē, ja nemācās un skolā neuzvedas labi. Tolaik Kārļa Griguļa “Putnu grāmatā” nu jau neatminamu iemeslu dēļ biju ielīmējusi mūsu dižās vissavienības vadoņu attēlus (noteikti atrastus un izgrieztus no kāda laikraksta). Atceros tikai, ka savu vietu tur bija atradis Ņikita Hruščovs un Jurijs Andropovs. Nekādi nevarēju saprast, kamdēļ mana lielā dzimtenes mīlestība izraisa tādu jautrību vecākos.
Tāpat manā dzīvē tīri labi līdzās pastāvēja Elvisa Preslija un Mazā Ričarda (Little Richard) mūzika, ko klausījās mājās, un vēlme iestāties pionieros. Arī vīpsnāšana par šo vēlmi nelikās atbilstoša.
Gluži kā Sarmītei, kam nav īsti skaidrs, kāpēc vecākus neiepriecina viņas jaunapgūtais “līdzāspastāvēšanas” termins.
“Būtu viņa cītīgāk klausījusies, būtu uzzinājusi kaut ko par zinātniskiem atklājumiem, jaunām, drosmīgām idejām lauksaimniecībā, kā arī nedaudz par mierīgu līdzāspastāvēšanu un aizdomājusies, cik labi līdzāspastāvēšanas ainavā iederas jaunas, slepenas karaspēka daļas.”
Līdzīgi kā romāna varonei, pieaugot, protams, atklājās plašāka informācija par vareno tēvzemi. Sarunās ar vecomāti tika uzklausīti stāsti par Otro pasaules karu un viņas svētā pārliecība, ka vācu karavīri bija nesalīdzināmi pieklājīgāki par krievu atbrīvotājiem, dzirdēts par izsūtīšanas gadījumiem un pa kluso dabūta kāda konča, ko paziņām atsūtījuši radi no ārzemēm.
Arī grāmatā Sarmītei jāpārdzīvo izbrīns, kas tā par tādu īpašu izsūtījuma vietu – Stokholmu. “Acīmredzot rakstītājs bija Cukurtantes brālis, kurš arī bija izsūtīts, jo smagi strādāja vietā, kur bija ļoti auksts no rītiem. Taču viņa izsūtījums bija dīvaināks, ja viņš varēja dabūt tik daudz cukura un ārzemju kafijas.”
