Pēdējās dienas saule karsē ar tādu pašu spēku kā vasarā. Lai gan galvā jau pieņemta doma par rudeni un skaisti liekas dūmakainie rīti ar rasas lāsēm zirnekļu tīmekļos un pieklusinātiem šim gadalaikam atbilstošiem toņiem. Arī uznākušajam karstumam cauri jaucas rudens noskaņas, pat ja termometra stabiņš uzkāpis līdz iespaidīgi siltiem grādiem. Tēlaini runājot, karstums pastiprinās arī saistībā ar vēlēšanu tuvošanos. Tā diena tuvojas, un solītie medus podi šķiet augam arvien lielāki. Katra paša ziņā, kuram ticēt, kuru apšaubīt. Mēs turpinām jūs iepazīstināt ar pirmajiem trijiem kandidātiem partiju listēs Zemgales vēlēšanu apgabala sarakstos.Savukārt partijas turpina savas reklāmas kampaņas visdažādākajos veidos, dažbrīd samulsinot ne tikai ar utopiskiem un pārāk “trekniem” solījumiem, bet arī fantastiskām kļūdām pareizrakstībā. Ir gan nepareizi uzrakstīti pilsētu nosaukumi virsrakstos, gan skolnieki skolēnu vietā un daudz citu it kā sīkumu.Valsts identitāti raksturo arī tās valoda, un valoda dzīvo tik ilgi, kamēr tajā sarunājamies. Valoda kā instruments, kā daļa no valsts ir cilvēka vizītkarte. Vai paši neizturamies pret savu valodu pārāk vieglprātīgi, kādas ir raksturīgākās kļūdas, ko pieļaujam, un kādas ir būtiskākās problēmas – par to šajā numurā stāsta Dite Liepa, Latviešu valodas aģentūras galvenā lingviste, kuras darbs diendienā ir saistīts ar valodu. Viņa atzīst: “Attieksme pret valodu un valodas kultūru ir kļuvusi pavirša. Ātrums, steiga, laika trūkums, tehnoloģiju attīstība – šie faktori sekmējuši dzīves tempa maiņu, un mēs neapšaubāmi cenšamies tajā iekļauties.”
