Mana ne tik perfektā grāmata
Ņemot rokās šo grāmatu, biju gana skeptiski noskaņota. Jau “pavieglais” vāka noformējums ar rozā nosaukumu liek skaidri nojaust romāna tipu. Visas manas bažas par tā stilu un sižetu izrādījās pamatotas. Tomēr, nē, nav tā, ka grāmatu galīgi nebūtu interesanti lasīt vai to nevajadzētu darīt. Tā vienkārši ir tieši tāda, kā iedomājos – pārfrāzējot tās nosaukumu, varētu teikt – mana ne tik perfektā grāmata! Taču kādai (ar uzsvaru uz sieviešu dzimti, jo baidos, ka vīrieša cilvēkam gan tajā nebūtu, ko lasīt, bet tāda jau arī ir romānam paredzētā mērķauditorija) tā noteikti šķitīs burvīga. Mana problēma lielā mērā bija tā, ka ne pārāk orientējos britu zīmolos vai arī tajos Eiropas glaunajos dizaina šedevros, ko mīl valkāt un lietot Londonā, nezinu izcilās vietas, kur noteikti jāpaēd katram Anglijas galvaspilsētas iedzīvotājam un viesim. Zīmoli nekad (noteikti jau tāpēc, ka tos vienkārši nevaru atļauties) nav bijis nekas tik svarīgs manā dzīvē, un tas mazina spēju no sirds just līdzi galvenajai varonei Ketai jeb Keitijai, kuru apskauž savu priekšnieci Dēmetru.“Reizēm viņa nopūšas un saka: “Šis ir jau trešais vakars pēc kārtas ārpus mājas. Man par sodu tiek pats nepatīkamākais!” Un uzstīvē kājās jaunas “Miu Miu” kurpes. (Es visai bieži nesu uz atkritumu konteineru priekšnieces jaunāko pirkumu iesaiņojumus, tāpēc zinu, kādas etiķetes ir uz viņas apģērbiem. “Miu Miu”, “Marni”, “Dries van Noten”. Arī gana daudz “Zara”.) Bet, tiklīdz Dēmetra sper soli pāri slieksnim, viņas acis sāk dzirkstīt, un nākamais, ko redzam, ir fotogrāfijas pa visu “Cooper Clemmow” feisbuka lapu, tvitera profilu un visur citur: Dēmetra stilīgā melnā krekliņā (iespējams, no viņas iecienītā “Helmut Lang”) ar vīna gāzi staro slavenu dizaineru sabiedrībā. Vienkārši perfekta.”Varbūt pie vainas ne tikai mana zīmolu nepārzināšana un neapjūsmošana, bet vienkārši vecums. Nekas vairs mani nepārliecinās, ka kāds varētu būt viscaur perfekts. Pieņemu, ka astoņpadsmitgadīga romāna lasītāja tādai vīzijai ļautos daudz vienkāršāk. Epizode par perfektumu liek man atcerēties reiz laikrakstā “Diena” publicēto rakstu par slaveno dziedātāju Madonnu, tobrīd tikko atklājušu kārtējo no savām iespaidīgajām koncerttūrēm. Autors apraksta intervijas sākumu, kā dziedātāja ierodas kafejnīcā, kur norunāta tikšanās. Viņa ir apaukstējusies, izšņauc degunu salvetē, un tad žurnālists situāciju apraksta tā (protams, nevaru to vairs precīzi citēt) – arī dižiem dziedātājiem piemīt mūsu visu vājības, Madona nespēj atturēties, pēc deguna šņaukšanas ielūkoties salvetē, kas tur iznācis… Neviens nav perfekts. Visi, no rīta pamostoties, ir viegli saņurcīti, katram pēc ķiploku saēšanās ož elpa. Un ir vienalga, vai tev mugurā lepna zīmola apģērbs vai blūze no lietoto preču veikala.“Tomēr ikreiz, kad paskatos uz viņu, es sajūtu šo… tādu kā dzelksnīti ieduram un jautāju sev: vai tā varētu būt es? Vai tā kādreiz varētu būt es? Vai man būs Dēmetras dzīve, kad būšu to nopelnījusi? Es nerunāju tikai par lietām. Tā ir pārliecība. Stils. Izsmalcinātība. Sakari. Pat, ja tas prasītu divdesmit gadus, man nebūtu iebildumu.”Vai tas ir iespējams? Vai Keitija tiek pie Dēmetrai līdzīgas dzīves? Ne gluži, bet gandrīz. Nav ne vainas dažreiz palasīt arī mūsdienu pasakas, pat ja lasot zini – tā parasti nenotiek. Vai tāpēc mēs nedēdam saldumus, ka zinām, ka tie ir barojoši? Palutināt sevi vajag. Arī ar īsti sievišķīgu pasaku.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
