Ar cūku pupu audzēšanu Zaļenieku pagasta Mežacīruļu sētas saimnieki noņemas jau četrus gadus un uzskata tās par ekonomiski izdevīgu olbaltumvielu piedevu govju barības devā.
Ar cūku pupu audzēšanu Zaļenieku pagasta Mežacīruļu sētas saimnieki noņemas jau četrus gadus un uzskata tās par ekonomiski izdevīgu olbaltumvielu piedevu govju barības devā. Par to viņi centās pārliecināt arī Lauka dienas dalībniekus, kas bija sabraukuši pat pamatīgās krusas brīdī.
‘Lielplatones vietējās’ pupas bijušas pazīstamas jau izsenis, vēl pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Lielplatoniešu tīrumos tās augušas arī kara ugunīs un pēc tam – līdz lielajam privatizācijas vilnim, kas pamatīgi iztīrīja gan kopsaimniecību kūtis un mehānisko sektoru, gan klētis. Taču tālredzīgākie saimnieki tomēr prata saglabāt to, kas patiešām ir vērtīgs. Kara laikā, piemēram, pupas maltas un liktas klāt miltiem maizītes cepšanai. Turklāt tās varējuši audzēt bez bailēm no zagļiem, jo dažs ienācējs tādu lauksaimniecības kultūru nemaz nav pazinis. Arī šajos laikos, lai kas tiekot nozagts, taču cūku pupas tīrumā stāvot neskartas līdz pat kulšanai.
Šopavasar Mežacīruļu saimnieks Juris Cīrulis cūku pupas iesējis 2. maijā, bet lielā sausuma dēļ tās dīgušas gausi.
– Kurai cielava uzpilināja, tā uzdīga, – smej Juris. – Bet tagad jau pupas, lai ar zemākas, sāk ziedēt.
Neparasta bijusi arī pati sēja. Tā kā Zemkopības ministrijas ziņa par subsidētu cūku pupu demonstrējumu pienākusi ar novēlošanos, rudenī novāktais labības lauks palicis neuzarts. Ko nu vairs pavasarī art, nodomājis Juris un darījis to, ko prātīgs saimnieks diezin vai atļautos – sabēris pupas «Amazones» sējmašīnā, braucis uz rugaini un laidis šķērsām labības rugājiem pāri. Acīmredzot tai maisā pupas arī gadījušās avantūristes un tām saimnieka lēmums paticis: tagad šīs izskatoties pat brašākas nekā uzartajā laukā iesētās.
– Tradicionālās olbaltuma piedevas – soja un spraukumi – maksā 210 latu tonnā, – stāsta Juris, – govij gadā vajag 200 kilogramu, tas nozīmē, ka uz katru govi jātērē 40 latu. Bet, ja es savām raibaļām lieku priekšā pašaudzēto pupu miltus ne vairāk kā par 60 latiem tonnā, tad uz govi iztērēju tikai 12 latu. Barības vērtības starpība ir niecīga, bet ekonomiskais izdevīgums – acīmredzams. No govs caurmērā nopelnu 270 latu gadā.
Nokultās pupas, ap septiņām tonnām no hektāra, tiek izkaltētas un samaltas. Juris Cīrulis gan uzskata, ka vērtīgākas tās būtu saplacinātas, nevis maltas, taču vismaz pagaidām placināšanas mašīnas Mežacīruļos nav. Bet gan jau būs.
– Es domāju, ka Lauksaimniecības konsultāciju birojā vajadzētu sastādīt sabalansētu barības devu govīm, kam izbaro pupas. Dāņu programmai taču vajag būt, – saka Juris. – Zemnieki daudz naudas izšķiež, pēc intuīcijas strādādami.
Cūku pupām lielajā Laukā, tāpat kā pilsētnieku mazdārziņos, ziedu laikā uzglūn kaitēkļi, tādēļ tās jāmiglo ar insekticīdiem. Juris Cīrulis licis lietā deci, taču derot arī karatē, fastaks dīgšanas laikā un citi. Pret nezālēm smidzinot bazagrānu-480.
Neviltotu interesi lauka dienas dalībnieki izrādīja par Cīruļu lepnumu – govju kūti. Skujiņas slaukšanas zālē pēdējais papildinājums ir slaukšanas aparāta noņēmējs, kas reaģē arī tad, ja pienā ir palielināts somatisko šūnu daudzums. Taču tas vēl nav viss, kas paredzēts Mežacīruļu raibaļām.
– Pavisam mani izģērbs lielais dators. Tas ļaus identificēt katru govi, kas ienāk slaukšanas zālē, — saka Juris un ar žestu rāda, ka nudien paliks bez biksēm. Pliks, bet eiropeisks.
Katrai govij kaklā būs identifikācijas karte gluži kā diplomātam, un dators reģistrēs visu, ko tā apēdusi un kā par vēdera tiesu ražojusi. Tas nozīmē, ka Mežacīruļu sētas jaunumu aprakstīšana tik drīz vis nebeigsies.
