Ja man kāds tagad mēģinās iestāstīt, ka Latvijas lauki ir visa latviskā saglabātāji un kopēji, tad es droši zināšu, ka viņš laukos nav bijis. Nu vismaz Jāņos un tai pusē, kur es, noteikti ne.
Ja man kāds tagad mēģinās iestāstīt, ka Latvijas lauki ir visa latviskā saglabātāji un kopēji, tad es droši zināšu, ka viņš laukos nav bijis. Nu vismaz Jāņos un tai pusē, kur es, noteikti ne. Tādos pavisam vienkāršos lauku Jāņos, ko nespodrina Valsts prezidentes, Raimonda Paula un Silmaču saimes klātbūtne.
Man gadījās līgovakaru vadīt pie attāliem radiem vienā no Aizkraukles rajona pagastiem. Pagalmā zem ziedoša jasmīnkrūma klātajam galdam netrūka ne gardumu, ne pārlatviskotās šašliku cepamās kastes līdzās. Latvisku mūziku raidīja «Radio 2» no Paula iniciētās ziņģēšanas Kurzemes jūrmalā. Laiks jau bija ievilcies pāri pusnaktij, kad no mājas aiz trim sētām atskanēja pāris sieviešu vārgi vilkts «Līgo! Līgo…» Gribēju atsaukties, bet paliku pusvārdā.
– He, skolotājas Jāņus svin! – nicinoši konstatēja radiniece.
Tā arī bija vienīgā līgošana, ko tonakt dzirdējām.
Vēl kādu brīdi sēdējuši pie galda un veltīgi nopūlējušies apēst vēl vienu karbonādes gabalu un uzdzert alus šļuku, cēlāmies kājas izstaipīt. Saimniece vedināja uz ciemata centru, kur futbollaukumā degot kopējais ugunskurs.
Neticēju, ka tuvojamies mērķim, jo no laukuma skanēja pamatīga bungu dārdoņa un svešā mēlē aurota dziesma. Taču, ak, vai, tur tiešām daļa pagastļaužu svinēja Jāņus! Jāņiski izpušķotā estrādītē stāvēja lielas skaņu iekārtas, un kāds zēns dažādi staipījās, pāri laukumam veldams kaut ko, bet noteikti ne līgodziesmas. Pamatīgi izaurējies un izstaipījies, dziedātājs apstājās pie viena no estrādes balstiem un apraudājās «.. un tu atkal atnākt nevarēji..». Žēl, ka nevarēja. Ja meitene ir latviete, tad varbūt šī nebūtu pirmā un pēdējā tā vakara latviskā dziesma…
Bet svinēšana ritēja savu gaitu. Starp jāņuguni un estrādi dažādos tvērienos apkampušies mīdījās lielākoties gados jauni dejotāji, tostarp visciešāk savu partnerīti bija apkampis kāds divpadsmitgadīgs puisietis, kam bija problēmas noturēties kājās. Savukārt ņiprulis ar papliku galvvidu lēkāja tik atbrīvoti, ka brīdi pa brīdim savu partneri pazaudēja.
Pāris līgotāju grupiņu sēdēja laukuma malā un tiesāja līdzpaņemto jāņēdienu. Pārējie bija novērotāju statusā un stāvēja nelielos pulciņos. Ja piegāja tuvāk, varēja noprast, ka sarunas ap to pašu vien grozās – kurš kuru ir pārāk cieši apkampis, kurš šito dancina jau trešo reizi un kur ta’ šī bērnu likusi, ja var tā ballēties… Par to, ka varētu vismaz vienu «Alu, alu, Jāņa tēvs…» uzdziedāt un tā kaut drusciņ palīdzēt pagastvaldes priekšsēdim, kurš, pūlēdamies tautisku svētku noskaņu radīt, nēsāja riņķī paplāti ar sieru un Lāčplēša alus kausu, neaizmirsdams atgādināt «Par šo maksā pagasts!», neviens i neiedomājās.
Kādā klusākā brīdī vaicāju radiem, vai tad līgošanas nemaz nebūs.
– Nu beidz! – teica radiniece. Un tonis bija tāds, ka sapratu – esmu pēdējā muļķe.
– Kurš tad pie līgošanas var dejot! – mammu papildināja divdesmitpiecgadīgā meita.
Tikmēr vienā pulciņā bija izcēlušās domstarpības. Plecīgs baltu matu īpašnieks ar vienu rokas vēzienu vairākus metrus sāņus aizbīdīja citādi domājošo. Bet tas izrādījās tiepīgs. Cieši rokā turēdams alus kausu, viņš savu taisnību atkārtoja. Tad gaišmatis sita. Sīkais bija gar zemi un palika guļam, vien alus kausu turēja kā iepriekš. Pulciņš samiernieciski nomurdēja, kāds pieliecās un pielika roku vietai, kur – pēc ārzemju filmām zinām – tausta miega artēriju. – Dzīvos! – reindžera cienīgā lietpratībā konstatēja stiprākā piekritējs.
Svētki turpinājās. Kam vajadzēja steigties, tie gulētājam kāpa pāri, citi apgāja riņķī. Kāds pieliecās un pārbaudīja alus kausu, nekā – tukšs. Dziedātājs rāva vaļā visai jautru «Eu, mambo!» Drosmīgākie jaunieši lēca pāri ugunskuram, līdz viena lidojums aprāvās pusceļā. Draudzenes un draugu glābts, viņš pie nopietniem apdegumiem netika.
– Re, aiziet pats savām kājām…– kāds ar nožēlu novilka.
Ugunskuram malkas vēl netrūka, pagasta apmaksātajā alus kannā arī kaut ko vēl varēja sašļankāt. Taču līdz ar ausmu sākās tāda lietusgāze, ka dažās minūtēs laukums kļuva tukšs.
Jāņu rītā saulīte pa zemes virsu ripoja. Gar radu māju lēnām aizgāja «kritušais», alus kauss joprojām bija rokā – šitos Jāņus bija izdzīvojis.
Varbūt viņš arī bija gribējis līgodziesmas dziedāt?
Mājās braucot, ieliku «maģītī» līgo kaseti, un abi ar vīru dziedājām līdzi pilnā kaklā. «Sit, Jānīti, vara bungas, līgo! Līgo!» Daugmalē mūs apturēja ceļu policisti.
– Kādas problēmas?
– Problēmu nav, – teicām.
Rūpīgi nopētījuši pie stūres sēdošo, viņi atviegloti nopūtās un teica:
– Priecīgus Jāņus!
It kā zinājuši, ka Jāņus svinējuši vēl neesam.
