Vairāki pagasti veido kopīgu krājaizdevu sabiedrību.
Dundagas pagastvecākais Gunārs Laicēns sacīja:
– Man ievajadzējās jaunus elektrības stabus rakt, bija vajadzīgi kādi pāris simtu latu. Bet kur mūsdienās tādu aizdevumu dabūt? Cilvēki lielākoties – tukšā. Bankās sāk rēķināt no tūkstoša, bet par to uzskrūvē tādus procentus, ka galva reibst. Un tad atcerējos, ka kaimiņu pagastā, Valdgalē, sākusi strādāt krājaizdevu sabiedrība. Laba izeja mūsdienu lauku cilvēkam!
Šī saruna notika pie kafijas tases Puzes pagastmājā. Tur bija pulcējušies pašvaldību sadarbības apvienības «Ziemeļkurzeme» valdes locekļi – Talsu un Ventspils desmit pagastu vadītāji, kas jau divus gadus daudzus aktuālus jautājumus un problēmas risina kopīgi, jo nonākuši pie secinājuma: pa vienam saimniekot grūti. Ja bagātais meklē apvienošanos, tad tikai ar domu, ka tas ir viņam izdevīgi, tāpēc beigās nebūs apvienošanās, bet pievienošana. «Ziemeļkurzemē» visi pagasti ir apmēram vienādā mantiskā situācijā. Vieno kopīgas intereses un vienlīdzība uz absolūtas brīvprātības principiem.
«Prezidējošais» šoreiz bija Puzes pagasts, un tā vadītājs Jānis Bite bija aicinājis apvienības valdi, lai noklausītos Pūņu Kooperatīvas krājaizdevu sabiedrības (KKS) priekšsēža Jāzepa Višņevska stāstījumu par pieredzi tās izveidē un darbā. Bija jāizšķiras, vai būtu vēlama un iespējama līdzīga – vienota – kredītsabiedrība visiem desmit pagastiem.
«Par» un «pret» – šai rakstā.
Lauku iedzīvotājiem Latvijā ir vismazāk naudas. Un viņiem visbiežāk vajadzīgas ne pārāk lielas summas, ko pēc neilga laika iespējams atdot: vienam sēkla pērkama, citam minerālmēsli gādājami, vēl kādam kāzas rīkojamas, bet līdz rudenim, tas ir, ražai, gaidīt negribas… Vai, sacīsim, izgājis no ierindas traktors, ledusskapis vai televizors. Taupīgs cilvēks neskries līzingu vai tuvāko banku meklēt. Vispār mūsu valstī tā dēvētā liberālā politika balstās uz lielkapitālu. Arī parādā būt – tā ir greznība, ko var atļauties tikai bagātnieki. Ko darīt tiem, kam steidzami vajadzīgi 300, 200, 100 latu? Glābiņš varētu būt kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības.
Šādas kredītorganizācijas nav nekas jauns ne pasaulē, ne arī pie mums. 1932. gadā Latvijas brīvvalsts laikā valstī bija 632 krājaizdevu sabiedrības. Tad secināja, ka tā lieta īsti neiet, daudzās sīkās «grima» un bankrotēja. Sāka mazās sabiedrības apvienot, līdz l940. gadā valstī bija vairs kādas 400.
Toties tagad visā Latvijā darbojas tikai 11: piecas Cēsu rajonā, viena Valmieras rajonā (Rūjienā), divas Rīgā (Skolotāju un Dzelzceļnieku), Jūrnieku KKS Jūrmalā un Pūņās, Talsu rajona Valdgales pagastā. (Visā Zemgalē pagaidām nav nevienas.) No tām tikai pāris var lepoties ar ievērojamu kapitālu. Taču, jo sīkākas krājaizdevu sabiedrības, jo niecīgāki ir naudas resursi, vajag arī daudz cilvēku (katrā obligāti jābūt trīs cilvēku komisijai, priekšsēdētājam, grāmatvedim).
Valdgales pagastā Pūņu kooperatīvā krājaizdevu sabiedrība (KKS) darbojas pusgadu. Taču bija vajadzīgs pieckārt ilgāks laiks, lai, dažu iniciatoru virzīta, ideja «izbristu» visus birokrātiskos līkločus un Latvijas Bankas gaiteņus, lai beidzot sāktu reāli darboties. Jāzeps Višņevskis nopietni brīdina: kurš baidās samērcēties, lai peldēties neiet, jeb, kam nav pacietības ķimerēties ar formalitātēm, pie KKS licences netikt. Toties pēc tam vairs neesot gandrīz nekādu problēmu, ja neskaita mūžīgo jautājumu, kur ņemt naudu.
Sākumā gan esot nepieciešams izstudēt divus svarīgākos likumus: Kredītiestāžu likumu un Kooperatīvo sabiedrību likumu. Tas atvieglošot daudzo «papīru» nevajadzīgu pārrakstīšanu, ļaušot izvairīties no kļūdām un taupīšot laiku. J.Višņevskis cer, ka visa KKS dibināšanas formalitāšu procedūra drīzumā tomēr varot tikt vienkāršota, jo nupat Saeima konceptuāli atbalstījusi Krājaizdevu sabiedrību likumu.
Pūņu KKS naudu aizdod ražošanas (ar 14 % likmi gadā) vai personīgām vajadzībām (ar 15 %). Lielākā summa, ko pašreiz sabiedrība var atļauties aizdot, ir 500 latu. Tas gan neesot likums, šos «griestus» var grozīt atkarībā no kases «smaguma». Mazākais iespējamais aizņēmums ir 30 latu. Kredīts jāatdod laikā no viena mēneša līdz pusotram gadam. Tas viss tiek noformēts līgumā, nosakot parāda un procentu samaksas termiņus. Ja cilvēks kļūst īslaicīgi maksātnespējīgs, viņš var vērsties kreditēšanas komitejā, un tā tiesīga termiņu pagarināt. Atšķirībā no bankām, kas parasti diktē savus kredīta dzēšanas noteikumus, krājaizdevu sabiedrībā par pamatsummas un procentu iemaksām vienojas individuāli. Kredīta noformēšana bankā ilgst vismaz trīs dienas, turklāt bankas neaizdod naudu personīgām vajadzībām… Toties Pūņu KKS saviem klientiem kredītu izsniedz dažu stundu laikā. Tiesa, tiek prasīta arī ķīla – vismaz 130 procentu apmērā no aizdevuma summas.
Kad jautā par krājaizdevu sabiedrības peļņas izredzēm, J.Višņevskis atgādina, ka par peļņu runāt nevar kaut vai tāpēc, ka KKS nav ražotne, kuras mērķis gūt peļņu, bet finansu struktūra ne tikai kreditēšanai, bet arī naudas krāšanai (tas uzsvērts arī nosaukumā). Pūņu KKS naudu var arī noguldīt, saņemot gadā 6 %, bet, noguldot naudu uz diviem vai vairāk gadiem, – 7 %. Var veikt arī mērķnoguldījumus (piemēram, dēls vai meita tad un tad beigs skolu, līdz tam noguldījums netiek aiztikts; ja izņem ātrāk, zaudē procentus). Turklāt nauda pastāvīgi atrodas apritē. Patlaban procentu veidā KKS mēnesī iekasē apmēram 50 latu. Kredīta gribētāju ir daudz, rinda vairākiem mēnešiem uz priekšu. Taču, jo lielāka summa procentu veidā ieplūdīs kasē, jo vairāk kredītu varēs izsniegt, jo lielākas summas būs iespējams aizdot.
Praksē tomēr jāsastopoties ar mūžīgo – kur ņemt naudu. Jo lielāka summa būtu krājaizdevu sabiedrības rīcībā, jo efektīvāka būtu tās darbība. Pūņās KKS izveidota, dažiem iniciatoriem apvienojot savas pajas, ko viņi saņēma par darbu bijušajā kopsaimniecībā. Sāka ar 5000 latu pamatkapitāla. Pēc mēnešiem trim šī nauda jau bijusi iztērēta aizdevumiem. Lai apmierinātu visus pašreizējos naudas tīkotājus, būtu nepieciešami vismaz 3000 lati. J.Višņevskis meklēja izdevīgu aizņēmumu. Izrādās, tādu ar labvēlīgiem noteikumiem bijušajām austrumbloka valstīm piešķir Vispasaules krājaizdevu sabiedrību apvienība, kuru patlaban kūrējot Kanāda. Taču šī organizācija izsniedz kredītus ar tādiem noteikumiem, kādi darbojas attiecīgajās valstīs, bet Latvijā KKS drīkst saņemt kredītu tikai 50 % apmērā no pašu līdzekļiem. Tātad, varēja saņemt tikai 2500 latu. Šo summu iztērējuši divu dienu laikā… Bet rinda tostarp «prasa» vēl 2000. Pastāvot pašreizējam apgrozījumam, tikai decembrī būšot iespējams apmierināt visus pieprasījumus. Tāpēc arī nepārtraukti jādomā, kur ņemt lētus kredītus…
Puzes pagasta vecākā kabinetā pārdomu pauzes nebija. Klātesošo pašvaldību vadītāji jau ilgāku laiku esot apsvēruši, ka, apvienojot naudas makus, varētu izveidot vienotu krājaizdevu sabiedrību ar brangāku pamatkapitālu, tātad ar plašāku rocību. Tad nu šai reizē tas tika nolemts negrozāmi. Protams, bija jautājumi. Piemēram, vai daudzu pagastu apvienotā KKS netiks birokratizēta līdzīgi citām kredītiestādēm, vai «neattālināsies» no vienkāršā lauku cilvēka. Tomēr, šķiet, tā nebūs, jo KKS padomē noteikti jābūt pārstāvētiem visiem pagastiem. Kopā arī naudu piesaistīt būšot vieglāk, ja visi pagasti nāks gan ar savu artavu, gan arī ar idejām, sadarbības kontaktiem.
Lēmums «par» tika pieņemts vienbalsīgi. Kaut gan lielo banku vadītāji izteica visai skeptiskas replikas, ka šāda krājaizdevu sistēma uzvēdot divdesmitā gadsimta sākuma aromātu, krājaizdevu sabiedrības mūsdienās ir institūcija, kas var sniegt lielu atspaidu lauku ļaudīm. Laikam Latvijā nav cita, vēl labāka veida, kā tikt pie naudas gan personīgām vajadzībām, gan zemnieku saimniecībām, gan neliela privātbiznesa uzsākšanai. Turklāt arī tas ir visdrošākais naudas aizdošanas veids, jo pagastā cits citu pazīst vislabāk. Un, piemēram, Pūņās neesot neviena gadījuma, kad būtu bijis pamats celt traci par laikā neatdotu parādu.
Pagastu apvienības «Ziemeļkurzeme» valde sēdi Puzē beidza ar atziņu: ja vairāki nabagi saliek savu nabadzību kopā, tad no tādas nabadzības var uzdīgt pat turība. Katrā ziņā tiks veidota šo desmit pagastu apvienotā krājaizdevu sabiedrība.
