Komandas spēks
Šodienas divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku paaudzei labi zināmas Amerikā uzņemtās filmas par dakteri Dūlitlu ar Ediju Mērfiju galvenajā lomā. 90. beigās klajā nāca pirmā kinolente par ārstu, kurš saprot dzīvnieku valodu un kura prototips ir slavenais grāmatu varonis. Taču stāsta aizsākumi ir krietni senāki. Pirmo stāstu par labestīgo doktoru Dūlitlu, kurš saprot zvēru valodu, nolemj likt lietā savu talantu un cilvēku vietā turpmāk ārstēt dzīvniekus, angļu rakstnieks Hjū Loftings sarakstīja 1920. gadā. Bet autora ilustrētās vēstules, kas tika sūtītas no ierakumiem, bērnus sasniedza jau Pirmā pasaules kara laikā, lai šausminošajos kara apstākļos, kādos viņi dzīvoja, ienestu arī ko pozitīvu.Lasītāji dakteri Dūlitlu un viņa dzīvniekus tik ļoti iemīlēja, ka šos stāstus rakstnieks turpināja sacerēt līdz pat savai aiziešanai aizsaulē. Latvijā slaveno dzīvnieku ārstu iepazina 70. gados. 1972. gadā “Stāstu par doktoru Dūlitlu” Vizmas Belševicas tulkojumā klajā laida izdevniecība “Liesma”, grāmata piedzīvoja atkārtotus izdevumus. Doktors Dūlitls iedzīvojies arī teātra uzvedumos. Nu atkārtoti grāmatu izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”. Jau Mārītes Birzes vāka ilustrācija ar omulīgu vīru cilindrā ļauj noprast, ka stāsts būs par kādu, kam dzīvnieki ir ļoti mīļi.Gudrais medicīnas zinātņu doktors Džons Dūlitls dzīvoja senos laikos – “tik senos, ka mūsu vectētiņi tad bija vēl mazi puikas”. Viņš mita mazā namiņā ar plašu dārzu pilsētiņā, ko sauca par Padlebiju Purva malā. Doktoram jau tais laikos, kad viņš vēl ārstēja cilvēkus, ļoti patika dzīvnieki. Viņš turēja mājās gan zelta zivtiņas, gan trusīšus pieliekamajā kambarī, gan balto pelīti klavierēs, vāveri veļas skapī un ezi pagrabā. Viņam bija vēl daudz citu kustoņu, taču īpašie mīluļi bija pīle Pliku-Plaka, suns Džips, sivēns Ruk-Ruks, papagailis Polinēzija un pūce Tū-Tū. Polinēzija Dūlitlam iemācīja dzīvnieku valodu, un ar laiku viņš pavisam atmeta cilvēku ārstēšanu. Ar situāciju nebija apmierināta doktora māsa Zāra (viņa dzīvoja kopā ar brāli un rūpējās par saimniecību), jo dzīvnieku dēļ māja vienmēr bija netīra un tie arī atbaidīja pacientus (līdz ar to arī naudu, bet par kaut ko taču jādzīvo). Kad doktors savās mājās uzņēma ne vien pērtiķi, bet arī krokodilu, kurš bija aizbēdzis no cirka, māsas pacietības mērs bija pilns. “Ja tu neaizdzīsi viņu tūlīt pat, es eju projām… eju un precos!” Un viņa aizgāja.Sirsnība pret dzīvniekiem grāmatā mijas ar labestīgu humoru. Ir pa kādai atziņai, kas aktuālas arī šodien un no ierakumiem skan vēl iedarbīgāk. “Nauda tikai maitā nervus. Mums klātos daudz labāk, ja tā vispār nebūtu izgudrota. Ko galu galā nozīmē nauda, ja vien mēs esam laimīgi?” Pirms simt gadiem autors runā arī par veselības aprūpes jautājumiem. Stāstījums ir dinamisks – spēj tikai izsekot līdzi visam, ko draugi piedzīvo ceļojumā uz Āfriku. Tur ir satikšanās gan ar Džolidžinkijas karali, kas, vīlies balto cilvēku mantkārībā, nevienam vairs neuzticas un visus liek cietumā, gan grūdmūs-velcjūs – retāko dzīvnieku pasaulē –, gan cīņa ar pirātiem. Tas ir stāsts par draudzību, lepnuma pārvarēšanu, gudrību, viltību un komandas spēku. Sirsnīgs stāsts bērniem un viņu vecākiem.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
