Jelgavnieks Edgars Simanovičs sestdien finišēja augstajā astotajā vietā savā otrajā spartatlonā. Pirmoreiz 246 kilometrus garo ultramaratonu no Atēnām līdz Spartai viņš pieveica 2016. gadā, toreiz sasniegdams slaveno Leonīda statuju pēc 28 stundām 59 minūtēm un astoņām sekundēm. “Šoreiz ir sajūta, ka esmu uzvarējis skrējienu, nevis skrējiens mani, kā tas bija iepriekšējā reizē,” Edgars teic, ka debijas gada pēdējos 80 kilometrus, kas tika pavadīti uz riskanti kritiska organisma spēju izsīkuma robežas, tagad esot gluži vai kauns atcerēties. Šoreiz tie padevušies normālā skrējēja solī un pēdējos 15 kilometros, skrienot plecu pie pleca ar finišu par pusminūti ātrāk sasniegušo Krievijas sportistu, viņš juties tikpat kā startā. “Tad ir skaidrs, ka esi darījis visu pareizi,” tas acīmredzot gan par sagatavošanās posmu, gan pašu skrējienu, kas, turklāt ļoti sliktos laikapstākļos, pieveikts 25 stundās 37 minūtēs un 45 sekundēs. “Ar krievu un čehu, kas sestajā un septītajā vietā, sarunājām finišēt kopā, bet īsi pirms tam man komanda atveda Latvijas karogu un uz brīdi piestāju, kamēr viņi turpināja skriet. Taču faktiski – kāda tur starpība sestā vai astotā vieta. Ja noskrieti 246 kilometri, tās 30 sekundes neko nenozīmē.”
– Vai, salīdzinot ar debijas reizi, atšķirīgs bija arī sagatavošanās posms?
Ilguma ziņā nē – tāpat sāku no janvāra. Atšķirīgais varbūt tas, ka šogad sezonas laikā vairāk piedalījos sacensībās. Pārstāvēju Jelgavu seriāla “Skrien Latvija” posmos, skrēju gan pusmaratonu, gan maratonu kā tādu kontroli, vai palieku stiprāks. Vairāk vērības pievērsu kāpumiem, ko pirmoreiz nevarēju skriešus pieveikt. Tās patiesībā ir atslēgas vietas, kur spēcīgākie aiziet garām. Šoreiz divus no trim lielajiem kāpumiem pieveicu skrienot. Trešajā, ap 200. – 225. kilometru, paliku mazliet lēnāks, bet salīdzinoši tieši kāpumu daļā šoreiz esmu vinnējis.
– Mērķi finišēt pirms 25 stundām tomēr neizdevās piepildīt.
Jā, tas bija viens no maniem trim mērķiem, kuru neizdevās sasniegt, un galvenokārt laikapstākļu dēļ. Organizatori jau šāgada skrējienu nodēvējuši par visskarbāko spartatlona 37 gadu pastāvēšanas vēsturē. Slikts laiks tika solīts un bija jau no paša sākuma piektdienas rītā, bet tad atnāca ciklons Zorba ar vēja spēku līdz 40 metriem sekundē. No 25 stundām 20 pavadīju lietū. Slapjām kājām, vairākām apģērba kārtām, kas lika saprast, ka šo mērķi sasniegt nevarēs. Vietām slīpumā, kur pa asfaltu bija jāskrien uz augšu, ūdens tecēja lejup kā upe, it kā kāds to lietu ar šļūteni. Daudzi elites sportisti, īpaši dienvidnieki, tādos apstākļos nosala, nesasniedza finišu vai uzrādīja sev neraksturīgi sliktu rezultātu. Mums, ziemeļniekiem, faktiski bija priekšrocības. Es šādā situācijā biju īpaši gandarīts un pateicīgs par komandas atbalstu – pusotras stundas laikā tiku atkal pie izžāvētiem, siltiem un sausiem apaviem un zeķēm. Pēc brīža jau viss bija no jauna izmircis, bet tomēr… Tie, kas finišēja pirms 30 stundām, gan patiesībā izbaudīja tikai ciklona sākumu, bet nākamajiem, starp kuriem bija arī latvietis Laimonis Skadiņš, gāja ļoti, ļoti slikti. Toties vislabāk šajā ziņā paveicās uzvarētājam pasaules čempionam 24 stundu skriešanā japānim Jošihiko Išikavam, kurš finišēja trīs stundas agrāk.
– Vienpadsmitajā kontrolpunktā biji otrais, 18. un 22. – pirmais, 47. kontrolpunktā pulksten deviņos piektdienas vakarā – trešais, ap pulksten diviem naktī – piektais. Laikapstākļi droši vien ietekmēja arī taktiku trasē?
Taktika ir censties skriet no kontrolpunkta uz kontrolpunktu ar iespējami labāko tempu. Nedomāt, ka vēl tik un tik stundas vai tik un tik kilometri. Skrien tādos 75 nogriežņos, un katru iespējami labi. Jā, bija izstrādāts arī grafiks katram posmam, un līdz kaut kādam laikam tajā iekļāvos, bet kādā brīdī sāku zaudēt, un tad komandas pārstāvis teica, ka uz cipariem nevajag skatīties. Pasmagāks “brīdis” iestājās no 80. līdz 100. kilometram. Garām aizskrēja portugālis, kas vēlāk bija trešais finišā. Aizskrēja un uzsmaidīja ungārs, ko pēc 40 kilometriem noķēru. Parunājām, kā ir ar apsteigšanu un aizbēgšanu spartatlonā. Vispār jau ir jātur savs temps – ja ar kādu sāksi skrieties, tad iziesi no ritma. Ungārs vēlāk nefinišēja, 20 kilometru pietrūka.
– Un par tiem vēl diviem mērķiem?
Pirmais no tiem bija pārspēt līdz šim spartatlonā startējušo Latvijas sportistu rezultātu, kas arī izdevās. Iepriekšējo rekordu 26:57:32 bija sasniedzis Valdis Ņilovs 2014. gadā. Otrais mērķis bija ierindoties skrējiena TOP 10, un pašam gandrīz vai grūti noticēt, ka tur esmu. No 400 sportistiem, kas ik gadu iegūst tiesības piedalīties, šoreiz finišu sasniedza 238. Un starp tiem esmu astotais, tātad varu būt tāds pats kā pasaulē labākie. Vēl augstākam rezultātam, protams, vajadzīga pieredze. Starp spartatlona skrējējiem, kuru vidējais vecums ir 48 gadi, es savos 30 vēl esmu ļoti jauns. Japānis arī ir mana gada un vienīgais šāda vecuma skrējējs rezultātu pirmajā desmitniekā. Noskriet spartatlonu ātrāk par 30 stundām faktiski skaitās jau fenomenāli, un no finišējušajiem to parasti spēj kādi pieci procenti. Tādējādi arī mans rezultāts jau izpelnījās citu dalībnieku uzmanību, vairāki aicināja un teica, ka būtu priecīgi redzēt mani sacensībās savā valstī.
– Vai šis rezultāts garantē vietu arī nākamajā spartatlonā? Kā notiek gadskārtējo 400 dalībnieku izvēle?
Jā, tas man dod iespēju piedalīties nākamajos divos vai, īsti nezinu, varbūt pat trijos skrējienos. Automātiskai kvalifikācijai noteiktais spartatlona rezultāts ir 28 stundas un 48 minūtes, ir arī daži citi kritēriji, bet lēnākie var pieteikties, cerot uz veiksmi izlozē. 2016. gadā, kad dalībniekos biju ticis, pateicoties sasniegumam 2015. gada pasaules čempionātā 100 kilometru skrējienā, līdz nākamajai kvalifikācijai man desmit minūšu pietrūka. Taču izrādījās, ka togad kā atskaites punkts tika ņemts vērā arī rezultāts pēc 150 kilometriem, kur biju augstajā piektajā vietā. Šogad tāda punkta vairs nav.
– Līdzdalības garantija varētu nozīmēt, ka to arī izmantosi?
Protams, ka atgriezīšos spartatlonā. Sajūtas pēc šāgada skrējiena ir neaprakstāmas, gribas tās baudīt vēl un vēl. Zinu, ka atgriezīšos, kad būšu gatavs finišēt pirmais. Bet, lai tas varētu notikt, ir jāsakārto ārējie apstākļi, jāmeklē iespējas palielināt treniņu apjomus. Man ir ģimene un patlaban pilna laika darbs. Elites sportistiem, ar ko runājos, lielas acis, ka ar tādiem treniņu apjomiem var ko sasniegt. Ja izdotos atrast atbalstu, kas ļautu kādu gadu trenēties divreiz dienā kā profesionālim, tad nākotnes mērķis varētu būt uzvara.
