Jau rīt sāksies Jura Kulakova un Ievas Akurateres 60 gadu jubilejas tūre “Gandrīz tautasdziesma”, kas svētdien pulksten 18 piestās arī Jelgavas Kultūras namā. Koncerta pirmajā daļā skanēs J.Kulakova izcilākie fragmenti no “Mistērijas par Rīgu”, Veidenbauma cikla, kantātēm “Vēstules uz bruģa” un “Sarkanais vilciens”, izrādēm, rokoperām, instrumentālās mūzikas kompozīcijas. Otrajā daļā uz skatuves kāps grupa “Pērkons” un skanēs lielākie hiti, to skaitā “Zaļā dziesma”, “Slidotava”, “Labu vakar”, “Dziesma par sapumpuroto zaru”, “Gandrīz tautasdziesma”, “Mana dienišķā dziesma” un citas. Būs arī I.Akurateres ģitārspēle. Kā uzsver mūziķi, viņu kopīgais jubilejas koncerts izskanēs “kā kontrastu pilns muzikāls vēstījums, kurā triumfāli eksistenciāli skaņdarbi, mijoties ar trauslas akustiskās mūzikas izsmalcinātību, caur anarhistiskas ironijas simboliku pāries klasiskajos “Pērkona” rokmūzikas hitos”. Ar 80. gados radušos leģendāro rokgrupu jau divus gadus saistīts Jelgavā labi pazīstamais mūziķis Uģis Muzikants.
– Kā sākās sadarbība ar grupu “Pērkons”?
2016. gadā mani uzaicināja pievienoties uz dažiem koncertiem, jo “Pērkonam” vajadzēja pastiprinājumu taustiņinstrumentu flangā. Sākumā tie bija atsevišķi koncerti, tad sekoja neliela pauzīte, bet nu jau labu laiku esmu pilntiesīgs grupas dalībnieks.
– Vai “Pērkons” ir veidojis arī jūsu kā 80.–90. gadu jaunieša muzikālo gaumi un personību?
Drīzāk nē, varbūt tikai daļēji, jo tā mūzika jau visur skanēja. Kurš gan nezināja “Pērkona” hitus! Tas protesta gars man ir tuvs. Bet, ja runājam par mūziku, savā mūziķa karjerā esmu saskāries ar ļoti dažādiem mūzikas novirzieniem un stiliem – no akadēmiskās mūzikas līdz džezam, rokmūzikai un tā tālāk. Tas ir veidojis manu muzikālo gaumi un izpratni. Tā ka tur nav lielas “Pērkona” ietekmes.
– “Pērkona” mūzika arī šodienas Latvijā ir klausīta. Laiki ir mainījušies, bet cilvēki, tai skaitā arī 80. gados vēl nedzimusī paaudze, apmeklē grupas koncertus. Kur slēpjas “Pērkona” fenomens?
Es domāju, atbilde ir diezgan skaidra. Tas slēpjas Jura Kulakova mūzikā, kur savijas kopā daudzas it kā pat nesavienojamas lietas – melodiskums, protests, inteliģence, anarhija, sarkasms, spēks, pašironija un tā tālāk. Dziesmām ir lieliski tekstu autori, tās katra ir ar savu jēgu, kas mūsdienās nemaz tik bieži nav sastopams. Vienmēr kaut kas no šī visa būs aktuāls, tāpēc šī mūzika nenoveco un katrs tur var atrast ko savu. Un, protams, šis fenomens slēpjas arī grupas dalībnieku personībās un fantastiskajā atdevē uz skatuves. Katrs koncerts ir īpašs. Lai arī “Pērkons” ir visbiežāk aizliegtā grupa Latvijā, tas ir provocējošs, nedaudz anarhisks, skaļš, bet tajā pašā laikā uzskatu – inteliģentākā grupa Latvijā. Tāpēc arī šīs daudzās paaudzes.
– Vai koncertu Jelgavā gaidāt ar kādām īpašām sajūtām?
Savā pilsētā spēlēt vienmēr foršāk, jo ātrāk var tikt mājās. (Smejas.) Gan jau atnāks kādi draugi, paziņas. Bet vispār es koncertus nešķiroju, katrs ir īpašs. Tā ka, jelgavnieki, nāciet svētdien uz koncertu, nenožēlosiet! “Pērkons” dārdēs Jelgavā!
– Jelgavā mūzikas vidē jūs labi pazīst. Strādājat Mūzikas vidusskolā, esat arī Tautas deju ansambļa un vidējās paaudzes deju kolektīva “Kalve” koncertmeistars. Pastāstiet vairāk par savām ikdienas darba gaitām!
Vēl arī nedaudz piestrādāju Auces Mūzikas skolā – pilsētā, no kuras nāku. Plus ik pa laikam dažādi muzikāli projekti. Par ikdienas darba gaitām stāstīt ir neinteresanti – no rīta izeju no mājām, vakarā vēlu pēc desmitiem atgriežos. Un visu laiku mūzika – mainās tikai dislokācijas vieta un nedaudz darba specifika. Bet man ir paveicies, ka daru darbu, ko vislabāk protu, un varu pelnīt naudu ar to, kas man ir tuvākais – mūziku.
– Kā ir strādāt ar jauniešiem?
Ar šo man arī ir paveicies. Visu mūžu ir sanācis būt kopā ar jauniešiem – skolās, muzikālos projektos, dzīvē –, ar viņiem ir visforšāk. Tas palīdz pašam būt jaunam. Vienreiz ar Leonu Sējānu pārspriedām, par ko runā mūsu klasesbiedri, kad satiekas. Viņi runā, kas kuram sāp, kam kāda kaite, cik grūta dzīve, kamēr mēs spēlējam roku un mums uz skatuves dāmas met krūšturus – tikko vēl sestdien bija gadījums. Tā ka tas ir arī jauniešu nopelns.
– Esat iesaistīts Dziesmu un deju svētku kustībā.
Jā, esmu, un diezgan nopietni. Šajos un arī pāris iepriekšējos Deju svētkos strādāju “Daugavas” stadionā par koncertmeistaru, biju klāt svētku tapšanas procesā. Periodiski sadarbojos ar dažādiem koriem.
– Spēlējat arī grupā “Wasptress”.
Šis rokmūzikas projekts man radās vēl pirms “Pērkona”. Sākām kā latviešu grupa, nofilmējām klipu, spēlējām koncertus, rakstījām albumu latviešu valodā un tā tālāk. Bet tad grupas vokālists no mums aizgāja un bija jāmeklē cits. Un atradām Lielbritānijā dziedātāju ar lielu pieredzi, kas ir strādājis kopā arī ar dažu labu zvaigzni. Viss izmainījās, projekts kļuva starptautisks. Ir izdots albums ārzemju tirgum, producēja vācu kompānija, Latvijā to diemžēl nopirkt nevar, tikai internetā. Bet ārzemju mūzikas presē ir labas atsauksmes par to. Pagaidām grupas darbībā iestājusies tāda maza pauzīte, bet es zinu, ka pamazām top dziesmas jaunam albumam un ir arī idejas, ka varētu piesaistīt kādu vietējo dziedātāju un uzspēlēt arī Latvijā kādu koncertu. Bet to jau laiks rādīs.
– Vai roks un smagais roks ir mūzika, kādu klausāties arī ikdienā?
Ja pavisam atklāti, cenšos ikdienā mājās mūziku neklausīties. Man tā apkārt ir no rīta līdz vakaram, tā ka mājās mūzikas kanāls vai radio tiek ieslēgts reti. Tiešām izbaudu brīžus, kad varu iztikt bez tās. Protams, klausos to, kas nepieciešams darbam. Bet, ja jautā, kas man patīk – nav svarīgs stils, vai tā būtu rokmūzika, akadēmiskā mūzika, pops vai džezs. Man patīk klausīties labu mūziku.
– Esat mācījies jau pieminētajā Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Kad sapratāt, ka mūzika ir tas, ar ko vēlaties dzīvē nodarboties? Vai uzvārdam lēmuma pieņemšanā bija kāda loma?
Uzvārdam lomas nav, bet kuriozi saistībā ar to gan ir bijuši. Piemēram, jāparaksta kāds līgums, un man prasa, kāds man uzvārds. Saku – Muzikants, bet man atbild – es zinu, ka tu esi muzikants, bet kāds tev uzvārds? Un netic.
Bet par mūziku… Laikam sapratu jau bērnībā. Kaut gan tas bija vairāk neapzināti, drīzāk sajūtu līmenī. Vispār interesanti ir tas, ka tikai nejaušības pēc nokļuvu mūzikas skolā un tikpat dīvaini izvēlējos savu instrumentu. Zinu, ka citos desmit gadījumos no desmit būtu izvēlējies citu. Bet tas jau ir cits stāsts.
Katrā ziņā jaunībā jau nu nedomāju, ka strādāšu mūzikas skolā ar akadēmisko mūziku. Interese laikam kā jau visiem bija par populāro mūziku, par grupu. Bet esmu dzīvei ļoti pateicīgs, ka man ir bijusi iespēja to visu apvienot, darboties visos lauciņos, tik ļoti dažādos stilos, žanros, mūzikas projektos. Nāciet uz “Pērkona” koncertiem! Dzīve ir skaista!
