Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz oktobri pilnīgi citā laikmetā.
1424. gada 11. oktobrī Pršibislavas (Čehijā) aplenkuma laikā no mēra mira lielais karavadonis Jans Žižka – slavens visā Eiropā gan ar saviem talantiem, gan nežēlību. Dzimis muižnieku ģimenē, piedalījies sava laikmeta nozīmīgākajās kaujās: poļu–lietuviešu karaspēka sastāvā Grīnvaldes kaujā cīnījās pret Vācu ordeņa bruņiniekiem (poļu gleznotājs Jans Mateika viņu ir attēlojis slavenajā gleznā “Grīnvaldes kauja”), cīnījās angļu pusē Simtgadu kara kaujā pie Azenkūras. Eiropas kaujas laukos iegūto pieredzi viņš lika lietā dzimtenē, vadot patriotu husītu spēkus cīņā pret katoliskajiem bruņiniekiem. Savā mūžā J.Žižka nezaudēja nevienu kauju, uzvaras gūt netraucēja pat aklums: vienu aci viņš zaudēja jau bērnībā, otru – trīs gadus pirms nāves. J.Žižka pirmais kaujas laukos sāka izmantot “vāgenburgas” – no vezumnieku ratiem izveidotus nocietinājumus, aiz kuru sienām slēpās strēlnieki. Daži uzskata, ka neuzvaramais čehs izgudrojis arī pirmos lauka nocietinājumus – blindāžas.
1926. gada 14. oktobrī Londonas izdevniecība “Methuen & Co” laida klajā Alana Aleksandra Milna grāmatu “Vinnijs Pūks”. Pazīstamais humorists un dramaturgs to sāka sacerēt pēc tam, kad 1921. gada 21. augustā savam dēlēnam Kristoferam Robinam dzimšanas dienā uzdāvināja rotaļlietu – ar zāģu skaidām pildītu lācēnu. Viena nodaļa parādījās laikrakstā pirms 1925. gada Ziemassvētkiem, bet priekšsvētku kņadā tai nepievērsa uzmanību. Pēc diviem gadiem iznāca grāmata “Māja Pūka nostūrī”. Vinnija un Kristofera Robina piedzīvojumi kļuva par daudzu bērnu paaudžu iemīļoto lasāmvielu, tie pārtulkoti vairāk nekā 25 valodās (tajā skaitā arī latīņu), izdoti desmitiem miljonu eksemplāros.
1884. gada 13. oktobrī Vašingtonā pēc ASV prezidenta Čestera Alana Artura ierosinājuma sanāca Starptautiskā meridiāna konference. 42 deputāti no 26 pasaules valstīm ar balsu vairākumu (Dominikānas Republika balsoja pret, Francija un Brazīlija atturējās) pēc amerikāņu iniciatīvas pieņēma rezolūciju par meridiānu, uz kura atrodas Karaliskā Griničas observatorija, piešķirot tam nulles meridiāna statusu. Vienošanās dzima ilgstošos strīdos, tika piedāvāti vēl desmit citi nulles meridiāna varianti – Parīzes, Kadisas, Pulkovas u.c. Krievijas delegāti uzstāja, ka “pasaules galvenajam meridiānam” jābūt “neitrālam” – tas nedrīkst piederēt kādai vienai valstij. Vienošanos izdevās panākt tikai tad, kad Kanādas pārstāvis nolasīja statistiskus datus, ka 78 procenti pasaules komerciālās flotes par atskaites meridiānu jau izmanto Griniču.
1854. gada 16. oktobrī Dublinā piedzima dzejnieks un dramaturgs Oskars Fingals O’Flaertijs Uils Vailds. Viņa māte sapņoja par meitiņu, tāpēc pirmos gadus zēnu ģērba kleitiņās. Paaudzies viņš kļuva par slaidu un izskatīgu jaunekli, mācoties Oksfordā veidojās viņa neatkārtojamā asprātība, izsmalcinātās manieres un savdabīgais apģērba stils. Pēc studiju beigšanas O.Vailds kļuva par Londonas sabiedrības mīluli, viņu burtiski apbēra ar ielūgumiem uz saloniem un viesībām. Literārajiem darbiem bija milzīgi panākumi, viņš bija ekstravagants, talantīgs un laimīgs – tikai ne attiecībās ar sievietēm… Pirmā mīlestība Florija Balkuma salauza jaunā vīrieša sirdi, apprecoties ar citu. Sekoja neveiksmīga iemīlēšanās skaistulē aktrisē Lilijā Langtri. Beidzot viņš sastapa Konstanci Loidu, abi dziļi iemīlēja viens otru, 1884. gadā apprecējās, viņiem piedzima dēls, bet divus gadus pēc kāzām O.Vailds pārtrauca seksuālās attiecības ar sievu un sāka pievērst uzmanību vīriešiem. 1891. gadā viņš iepazinās ar 22 gadus veco aristokrātu lordu Alfrēdu Duglasu, un sākās viņu ilgā un nešķiramā draudzība. Valodas par O.Vailda orientāciju varbūt būtu noklusušas, bet iejaucās Alfrēda tēvs marķīzs Kvinsberi – viņš nosūtīja dzejniekam atklātni ar vārdiem “Oskaram Vaildam, homoseksuālistam”. Saniknotais dzejnieks marķīzu iesūdzēja tiesā par apmelošanu. Tiesa marķīzu attaisnoja, un viņš savukārt iesūdzēja O.Vaildu, apvainojot to seksuālā izvirtībā (dēlu, protams, nē). Pēc vairākām prāvām O.Vaildam piesprieda divus gadus katorgā. Pēc soda izciešanas viņš Angliju pameta.
2000. gada 17. oktobrī ASV lidmašīnu bāzes kuģim “Kitti Hok” neitrālos ūdeņos Klusā okeāna Japāņu jūrā starp Hokaido salu un Krievijas austrumu krastu, imitējot uzbrukumu, 60 metru augstumā pārlidoja divas Krievijas kompleksās gaisa izlūkošanas lidmašīnas Cy-24MP, kuras piesedza iznīcinātāji Cy-27. Pārlidojumā tika iegūtas detalizētas lidmašīnu bāzes kuģa klāja fotogrāfijas. Amerikāņi izrādījās absolūti negatavi šādam notikumam un nepaspēja reaģēt; tikai pēc otrā Krievijas lidmašīnu pārlidojuma no kuģa pacēlās divi iznīcinātāji “F/A 18-C Hornet”. Reālos kaujas apstākļos kuģis būtu nogremdēts. Krievija notikumu interpretēja kā veiksmīgi veiktu specoperāciju – pareizāk gan būtu bijis to dēvēt par provokāciju. Varam tikai minēt, kā šīs militāristu spēlītes būtu beigušās, ja amerikāņi pa lidmašīnām būtu atklājuši uguni. Līdzīgu “joku” Krievijas bumbvedēji 2016. gada decembrī atļāvās Baltijas jūrā, zemu pārlidojot ASV mīnu kuģim “Donald Cook”.
1810. gada 12. oktobrī par godu Bavārijas karaļa Maksimiliāna I dēla kroņprinča Ludviga kāzām ar Saksijas–Hildenburgshauzenas princesi Terēzi pļavā pie galvaspilsētas Minhenes tika sarīkoti svētki, kuros visus 40 000 pilsētas iedzīvotājus bez maksas cienāja ar alu. Svētkus svinēja līdz 17. oktobrim, kad tajā pašā pļavā sarīkoja zirgu skriešanās sacensības. Tā iesākās visā pasaulē slavenais tradicionālais “Oktoberfest”, kas katru gadu (izņemot karu gadus) notiek vietā, kura par godu princesei ieguvusi Terēzes pļavas nosaukumu – tagad tas ir 42 hektārus liels laukums kopš tiem laikiem krietni vien izaugušās Minhenes centrā. Svētki pulcē līdz septiņiem miljoniem cilvēku no visas pasaules, tie izdzer piecus sešus miljonus litrus alus (trešo daļu no visu Bavārijas alusdarītavu gada produkcijas, šodien vairs, protams, ne par velti), apēd 700–750 tūkstošus ceptu cāļu, 350 tūkstošus cīsiņu porciju utt.
1939. gada 15. oktobrī iedarbināja Latvijas lepnuma Ķeguma elektrostacijas pirmo turbīnu. Pirmo nelielo elektrostaciju Latvijā uzbūvēja 1879. gadā Rīgā, Švarca koncertdārzā (tagad Ganību dambja un Hanzas ielas stūrī), elektrību izmantoja dārza apgaismošanai ar elektriskā loka lampām (Edisons vēl tikai bija iesniedzis patenta pieteikumu savām kvēlspuldzēm). Nākamais iespaidīgais notikums Latvijas elektrifikācijas vēsturē saistīts ar Vācu teātri – tagadējo Nacionālo operu. 1882. gadā teātris, kuru apgaismoja ar gāzes lampām, iekārtu bojājuma dēļ daļēji nodega, un tā saimnieki un pilsētas vadība nolēma apgaismošanai izmantot jaunāko izgudrojumu – elektrību. 1887. gadā kanāla pusē izbūvēja elektrostaciju (tās dūmenis redzams vēl šodien). Kad iedegās 1783 kvēlspuldzes un sešas loka lampas, teātris bija visspožāk apgaismotā ēka visā Baltijā. Ģeneratorus elektrības ražošanai sāka uzstādīt rūpnīcās, lai darbinātu ražošanas iekārtas, apgaismotu telpas un ielu pie rūpnīcas; ja enerģija palika pāri, pie gaismas tika arī blakus esošās ēkas. Līdz 1901. gadam Rīgā darbojās vairāk nekā 30 šādas mazas elektrostacijas, ko galvenokārt darbināja ar no Anglijas ievestajām akmeņoglēm, lietoja arī citu kurināmo. Kad kļuva skaidrs, ka izdevīgāk būvēt lielākas elektrostacijas, 1905. gadā tapusī Andrejsalas elektrostacija jau bija varenākā Baltijā. 1936. gadā sāka būvēt pirmo lielo elektrostaciju, kas izmantotu tekoša ūdens enerģiju, – Ķegumu. Mūsdienās uz Daugavas darbojas trīs lielas hidroelektrostacijas – Ķeguma, Pļaviņu un Rīgas.
