29. jūnijā Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā tika atklāta izcila latviešu akvarelista Eduarda Jurķeļa (1910 – 1978) izstāde «Latvijas ainava».
29. jūnijā Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā tika atklāta izcila latviešu akvarelista Eduarda Jurķeļa (1910 – 1978) izstāde «Latvijas ainava».
Mums, jelgavniekiem, Eduarda Jurķeļa vārds ir ar īpašu kultūrvēsturisku skanējumu, jo viņš no 1937. līdz 1944. gada vasarai bija Zemgales Mākslas muzeja direktors. Kas bija Zemgales Mākslas muzejs un kāds bija tā liktenis, par to šajā rakstā.
Lai atspoguļotu Zemgales pagātni un tagadni
Jau 1921. gadā Jelgavas skolēni bija sākuši vākt senus priekšmetus. Skolotājiem pamazām raisījās doma, ka pilsētā vajadzīgs muzejs, kas atspoguļotu visas Zemgales pagātni un tagadni. Kurzemes provinces muzejs bija privāts vācu tautības pilsoņu uzturēts muzejs un nesen izcīnītās Latvijas neatkarības iespaidā nebaudīja latviešu sabiedrības uzticību.
Zemgales muzeja tapšana un tā darbība nesaraujami bija saistīta ar Jelgavas Latviešu biedrību (JLB). 1928. gada 5. novembrī darbu uzsāka JLB paspārnē izveidotā Zemgales muzeja biedrība, kuras ilggadējs priekšsēdētājs bija ārsts Dāvids Bīskaps (tolaik arī Jelgavas Latviešu biedrības valdes priekšsēdis).
Pirmajā muzeja biedrības valdē tika ievēlēti Jelgavas sabiedrībā populāri cilvēki – jau pieminētais ārsts D.Bīskaps, mākslinieki Kārlis Baltgailis, Kārlis Celmiņš, Marga Spertāle, Aleksandrs Strekavins, fotogrāfs Kalcenaus, žurnālists Žanis Unāms, Hercoga Pētera ģimnāzijas direktors Jānis Lapiņš un citi.
Biedrības valde pulcējās Margas Spertāles dzīvoklī Kr.Barona ielā 34. Tur tā sāka pieņemt arī pirmos ziedojumus un senlietu dāvinājumus. Drīz vien – 1929. gada jūnijā – muzeja propagandas nolūkos savāktās senlietas tika izliktas apskatei Jelgavas Latviešu biedrības divās telpās. 1929. gada 27. oktobrī notika oficiālā muzeja atklāšana – jaunais Zemgales Mākslas un vēstures muzejs bija sācis savu kultūrvēsturisko gaitu.
No popularitātes līdz reorganizācijai
Muzeja darbību nopietni apdraudēja līdzekļu trūkums. Tas gan vēlāk saņēma Kultūras fonda, Jelgavas un tās apriņķa finansiālu atbalstu, rīkoja dažādus pasākumus, vāca ziedojumus un tā tālāk, taču līdzekļu aizvien nepietika. Muzeja krājumam papildinoties, aktuāls kļuva telpu jautājums.
Zemgales Mākslas un vēstures muzejs «izceļojās» pa vairākām adresēm. Kad 1929. gada nogalē Jelgavas Latviešu biedrības namā telpas bija jāatbrīvo, tas pārcelās uz kādu trīsistabu dzīvokli Pasta ielā 20, bet 1930. gada aprīlī muzejs izvietojās septiņu istabu dzīvoklī Akadēmijas ielā 31. Diemžēl biedrības cerības, ka tai atvēlēs telpas Jelgavas pilī (hercogu kapenes un vēl citas), nepiepildījās. Bez tālākas virzības palika arī ideja par speciāla muzeja nama celtniecības fonda izveidi.
Zemgales muzejs bija ieguvis popularitāti, lai gan strādāja tikai vienu dienu nedēļā – svētdienās. Piemēram, 1934. gadā muzeju apmeklēja 3206 personas un publikas apskatei bija izlikti 5335 atsevišķi eksponāti un to kolekcijas, kas atspoguļoja mākslu, dabaszinības, lauksaimniecību, arheoloģiju, numismātiku, etnogrāfiju, baznīcu un kara lietas. Zemgales muzejā bija arī tā sauktais lietuviešu stūrītis (idejas autors Lietuviešu biedrības vadītājs Jasens). Tomēr šī popularitāte nekādi neatspoguļojās ziedojumu vākšanas listē.
1934. gadā jelgavnieki muzeja vajadzībām bija ziedojuši tikai
11 latu (Lietuviešu biedrība no saviem tautiešiem bija savākusi 122 latus!).
1937. gada 15. jūnijā izglītības ministra A.Tenteļa rīkojums par Valsts vēstures muzeja (VVM) nodaļas dibināšanu Jelgavā faktiski bija Zemgales Mākslas un vēstures muzeja likvidācijas sākums. Šādu domu atbalstīja arī vairāki biedrības valdes locekļi 1937. gada 28. jūlija pilnsapulcē. Muzeja biedrības valde izšķīrās par tā reorganizāciju. 4409 priekšmetus tika nolemts atdāvināt VVM Jelgavas nodaļai, daļa no krājuma tika nodota Kara muzejam, daļa – Hercoga Pētera ģimnāzijai. Faktiski muzeja krājums tika sadalīts un likvidēts. Palika mākslas nodaļa, kas saņēma telpas pilsētas kases namā Dzirnavu ielā 1, pavisam netālu no Kurzemes provinces muzeja.
Par jaunā Zemgales Mākslas muzeja direktoru tika pieņemts Eduards Jurķelis. 1939. gada pavasarī Hercoga Pētera ģimnāzijā notika muzeja biedrības biedru pilnsapulce, tajā tika apspriestas turpmākajās muzeja ieceres. Pēc četrarpus tūkstošu priekšmetu atdāvināšanas jaunajam muzejam bija palicis tikai 80 gleznu, daži desmiti zīmējumu, nedaudz keramikas izstrādājumu. Lai varētu organizēt izstādes, tika ievadītas sarunas ar latviešu māksliniekiem par gleznu deponēšanu muzejam.
Muzeja krājums – zem gruvešiem?
1939. gada 16. decembrī Zemgales Mākslas muzejs tika iesvētīts. Taču tā darbības laiks nebija ilgs. Kopā ar citiem Latvijas muzejiem nacionalizējamo muzeju sarakstā bija arī šis. 1941. gada 31. jūlijā tam 24 stundu laikā lika atstāt telpas. Muzeja krājums tika «nobāzts» pa malu malām – Hercoga Pētera ģimnāzijā, Kurzemes provinces muzejā, Jelgavas Latviešu biedrībā un citur. 1941. gada 10. janvārī Jelgavā ieradās komisija (B.Vipers, R.Pinnis, V.Valdmanis) un 6. martā E.Jurķelis saņēma Mākslas lietu pārvaldes rīkojumu visu muzeja krājumu apkopot Jelgavas Latviešu teātra telpās. Padomju varai krītot, visa muzeja manta bija ieslēgta telpās un palika nebojāta.
1941. gada novembrī vācu okupācijas laikā Jelgavas gleznotāju apspriedē, kas notika pēc E.Jurķeļa un K.Baltgaiļa iniciatīvas, mākslinieki vienojās sarīkot gleznu izstādi. Tā tika atklāta 30. novembrī Gēringa (tagad Lielajā) ielā 40 un pierādīja, ka Zemgales Mākslas muzeja biedrība turpina pastāvēt. 1942. gada sākumā Zemgales novada komisārs brīvkungs fon Medems izdeva Zemgales muzeja biedrības valdei atjaunot darbu un rūpēties par Zemgales Mākslas muzeja gleznām un citu mantu, piešķirot tam telpas Pasta ielā 21. Par muzeja biedrības priekšnieku joprojām palika D.Bīskaps, arī muzeja vadība palika E.Jurķeļa rokās.
1942. gada 30. martā Jelgavas pils aulā notika koncerts par labu Zemgales muzeja biedrībai, un 1943. gada 4. aprīlī Zemgales Mākslas muzejs tika atvērts, solot apmeklētājiem tajā pašā gadā sarīkot novada mākslinieku, tēlotājas mākslas kooperatīva un H.Vīkas darbu, B.Silzara 15 un P.Zuša 10 gadu darba jubilejas izstādi. Turpmāk tika solīts katru rudeni organizēt kopējas latviešu mākslinieku darbu izstādes, bet Ziemassvētkos – Zemgales mākslinieku darbu skates.
1944. gada janvārī tika sarīkota E.Jurķeļa personālizstāde, kuru apmeklēja 1146 cilvēki, un tika pārdots 31 mākslinieka darbs.
1944. gada februārī Zemgales Mākslas muzejs ar 150 mākslas darbu izstādi atzīmēja savas pastāvēšanas 15. gadadienu.
Tālāk ziņu par muzejā notiekošajām aktivitātēm nav.
Tuvojās fronte, 1944. gada jūnijā beidza iznākt laikraksts «Nacionālā Zemgale», bet jau jūlija beigās iesākās divu okupantu cīņa par Jelgavu – drupās pārvērstā pilsēta ir šīs cīņas rezultāts. Arī Pasta ielas 21. nams tika sagrauts, zem gruvešiem droši vien aprokot Zemgales Mākslas muzeja krājumu.
Bet varbūt tā nebija? Žēl, ka tagadējā Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja darbinieki neizmantoja iespēju iztaujāt bijušo direktoru Eduardu Jurķeli padomju okupācijas gados.
Drupās tika meklētas senlietas
Vai Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs ir Zemgales Mākslas muzeja mantinieks? Gan jā, gan nē. Zemgales Mākslas muzejs bija mūsdienu izpratnē nevalstiska organizācija (sabiedriskais fonds, biedrība), kuru nedaudz atbalstīja valsts un pašvaldības. Pēc līdzīgiem principiem darbojās arī otrs muzejs Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs. Atjaunojoties padomju okupācijai, kas neatzina privātīpašumu, šāda tipa biedrības nevarēja pastāvēt.
Taču Jelgavas sabiedrība bija ar muzejiem «izlutināta». Jau tūlīt pēc civiliedzīvotāju atgriešanās Jelgavā daži entuziasti, to vidū arī Zemgales Mākslas muzeja biedrības aktīviste Marija Akermane, Kurzemes provinces muzeja un baznīcu drupās meklēja senlietas. Bija pats par sevi saprotams, ka muzejs kā kultūras institūcija netiks likvidēts. Pilsētas izpildkomitejas Kultūrizglītības nodaļa izveidoja savu struktūrvienību Jelgavas Vēstures muzeju. Tajā atradās bijušā Kurzemes provinces muzeja priekšmeti (arheoloģijas, numismātikas un citās jomās), taču nebija neviena Zemgales Mākslas muzeja priekšmeta.
1998. gadā Jelgavas muzejs bija iecerējis sarīkot Zemgales Mākslas muzeja piemiņas izstādi, bet dažādu apsvērumu dēļ šī iecere palika nerealizēta. Patīkami, ka mūsu pilsētā ir apskatāmi kādreizējā Zemgales Mākslas muzeja direktora Eduarda Jurķeļa akvareļi. Arī solījumu sarīkot Zemgales Mākslas muzejam veltītu izstādi neaizmirsīsim.
P.S. 21. jūlijā, Eduarda Jurķeļa izstādes slēgšanas dienā, plkst.15 Alunāna memoriālās mājas 50. apmeklētājam tiks pasniegts E.Jurķeļa darbu albums un ierāmēta viņa darba reprodukcija. Tiks arī paziņots par vecmeistara E.Jurķeļa Starptautiskās balvas
nolikumu. Šī balva, kas veltīta akvareļu glezniecības popularizēšanai, tiks pasniegta katru gadu līdz pat mākslinieka simtgadei (tātad 10 gadu).
