Kāda jelgavniece uz «Ziņu» redakciju atnesa paciņu cukura. Uzraksti uz tās liecināja, ka produkts nāk no Liepājas Cukurfabrikas.
Kāda jelgavniece uz «Ziņu» redakciju atnesa paciņu cukura. Uzraksti uz tās liecināja, ka produkts nāk no Liepājas Cukurfabrikas. Kundze stāstīja, ka ar šo cukuru gribējusi izvārīt zemeņu ievārījumu, taču nekas nav iznācis, jo katlā bijušas putas vien.
– Es taču pirmoreiz ievārījumu nevāru, – teica kundze,– zinu, ka tas puto, bet ne jau tādos daudzumos. Turklāt darīju visu tāpat kā parasti: ogas nomazgāju, apbēru ar cukuru un atstāju uz nakti. Otrā dienā liku vārīties…
Vēlāk masa kļuvusi brūna un nelietojama. Kundze zaudējusi gan zemenes, gan arī naudu.
Par līdzīgām problēmām – «izšāvušām» ievārījuma burkām, pārāk brūnu vai aizdomīgi baltu cukuru – sūdzējušies arī vairāki citi jelgavnieki.
Lai noskaidrotu uz redakciju atnestā cukura izcelsmi un izdarītu analīzes, nogādājām paciņu Jelgavas Cukurfabrikas laboratorijā. Galvenā tehnoloģe Ludmila Šehurina informēja, ka analīžu rezultāti apliecina: paciņā patiešām ir Liepājā ražots cukurs, kas atbilst visiem Latvijas kvalitātes standartiem, un tam no tehnoloģiskā viedokļa nav noviržu.
Sagadījās, ka tieši tajā laikā Jelgavā bija ieradusies Liepājas Cukurfabrikas direktore Valija Zabe. Viņa savu ražojumu pazina «no acs».
– Tas ir Liepājas cukurs! – viņa teica un vedināja skatītājus pie loga, lai tie redzētu, ka saujā iebērtajam saldumam ir kristālisks mirdzums un nav «ārzemnieka» zilganās nokrāsas.
Bet kāpēc ievārījums putoja?
Valija Zabe sacīja, ka nav speciāliste ievārījumu gatavošanā, toties pārzina cukura ražošanas tehnoloģiju. Viņa apgalvoja, ka Liepājas cukura ražotnē nelieto balinātājus, stabilizatorus un tamlīdzīgas vielas. Arī citur gatavotu cukuru fabrikā nefasē. Nav atklāta neviena pagrīdes ražotne, kurā nelegāli ražotu vai fasētu Liepājas cukuru, direktore nav saņēmusi sūdzības par produkcijas kvalitāti. Viņasprāt, jelgavnieces dārzā salasītās zemenes pārlieku mitrajā laikā varēja būt appelējušas vai, atstājot ar cukuru apbērtās ogas pa nakti, tās būs ieskābušas.
Kompetentāks ievārījumu lietās bija mūsu cukurfabrikas ģenerāldirektors Harijs Veģeris. Viņš zināja teikt, ka ievārījumi tomēr mēdz aplam daudz putot, ja to vārīšanai lieto kontrabandas cukuru. Laboratorijā analizējot, var konstatēt, ka nelegāli ievestajam ir pazemināts saharozes saturs. Latvijas cukura sastāvā ir 99,9 procenti saharozes, bet kontrabandas cukurā – ap 99,7 procenti. Starpību, kas it kā ir niecīga – 0,2 procenti –, veido balinātāji un stabilizatori. Veselībai tie nav kaitīgi, taču satur sulfīdus, kas rada skābu reakciju, tāpēc arī ievārījums puto. Kāpēc šīs vielas tiek izmantotas? Harijs Veģeris saka, tāpēc, ka tā cukura ražošana iznāk lētāka, nekā filtrējot caur aktīvās ogles filtriem, kas rada sārmainu reakciju. Jelgavnieki izmanto tieši šādu tehnoloģiju.
Parastam pircējam atšķirt Latvijas preci no «kontrabandista» nav viegli, taču var mēģināt. Ārpus Latvijas ražotam cukuram ir pievienoti balinātāji un stabilizatori. Tie cukura krāsu padara zilgani baltu, baltāku par mūsējo. Pāri robežai nākušo saldumu var pazīt arī pēc tā, ka tajā nav pūdera daļiņu. Tās rietumnieki atsijā.
Diemžēl kontrabandas cukurs slikti ietekmējot ne tikai ievārījumu. Pie cukurfabrikas direktora ieradusies kāda apmeklētāja un sūdzējusies, ka «nenotiek process». Izrādās, kundze gribējusi teikt cukura ražotājam, ka nerūgst kandža. Direktors ieteicis pašgatavotam šņabim izmantot pašmāju cukuru, tad «process notiks».
Harijs Veģeris stāsta, ka, uzturoties ārzemēs un pa reizei ieejot lielveikalos, viņš ievērojis plauktos dažādu veidu cukuru – tējai, kafijai, kūkām, putukrējumam, tālākajā stūrī – arī džema vārīšanai. Kā zināms, ārzemnieki reti ievārījumus gatavo mājas apstākļos. Iespējams, ka kontrabandas ceļā Latvijā tiek ievests cukurs, kas nav veselībai kaitīgs, lieliski der tējas, kafijas vai citu produktu saldināšanai, bet nav labs ievārījumu vārīšanai.
Harijs Veģeris iedzīvotājiem neiesaka iegādāties arī Krievijā ražoto un maisos fasēto cukuru tā sliktās kvalitātes dēļ. Viņš ir pārliecināts, ka arī no tā ievārījums var putot. Un vēl – savā ražotnē viņš novērojis, ka puto arī ieskābušas cukurbietes.
Lai «neizšautu» ievārījuma burkas, nenobeigtos bites un labi rūgtu kandža, Harijs Veģeris iesaka iegādāties Jelgavas Cukurfabrikā ražoto cukuru. Visdrošāk to darīt ir veikalā līdzās fabrikai.
