Pašreiz jau sēžu mājās, piekususi, bet laimīga. Īsais, bet emocijām piesātinātais ceļojums pie meitām ir izdevies. Arī pārsteigums, jo vēlu vakarā, atverot durvis un ieraugot uz sliekšņa mammu, meitas acis iepletās platas jo platas. Kad atklāju vēl to, ka ir ieradusies arī draudzene, spiedzieni pieskandināja Anglijas mazpilsētu un prieka asaras pašķīda mums visām trim.
Anglijā šobrīd ir pats rudens sākums. Bija sajūta, ka esmu aizvedusi koši dzelteno krāsu un visur, kur gāju, to ar milzu otu krāsoju. Drusciņ ginkas kokam, jau vairāk dīvaina paskata kļavai. Kad esmu tur, man burtiski gribas iesūkt to visu – sarkanu ķieģeļu mājiņas, kurās es gribētu dzīvot visās pēc kārtas, smalkās angļu kundzītes, kuras izvedušas pastaigā savus šuneļus, pieklājīgo ikdienas saskarsmi un draudzīgi iedrošinošo svešinieka smaidu.
Bez kautrēšanās par savu ne tuvu perfekto angļu valodu pajautāju stacijas darbiniekam, kurš ir vilciens uz lidostu, nopirku sev kafijas krūzi, saņemot to ar jaunu vārdu, jo šoreiz manu vārdu sadzirdēja kā Sarmidith.
Ar smaidu cauri drošības kontrolei, kur šoreiz ne tikai papildus bija jāieiet rentgenā, bet pačamdīja un iztaustīja arī mani pašu – bija piemeties lielais pīkstētājs. Šis ir tas brīdis, kad saproti – nav ne jābaidās, ne jākautrējas, viņi visi ir tur, lai mums palīdzētu.
Pats lidojums bija viena liela turbulence, likās, ka lidmašīnas spārni atdalīsies – tik stipri tikām purināti, bet manī bija dīvains miers un paļaušanās. Tā ir tik liela vērtība – saglabāt mieru, lai arī kas notiktu. Tik labi ir būt mājās!
Kā es krāsoju Angliju
00:00
25.10.2018
49