Skats teātrī caur dienesta ieeju
Latvieši ir ne tikai dziedātāju tauta, bet arī teātra mīlētāji, jo viņi gan labprāt paši iesaistās izrāžu spēlēšanā, gan arī aizrautīgi un regulāri dodas lūkoties, kādus mākslas priekus ir sagatavojuši profesionālo teātru ļaudis. Izrāžu kļūst arvien vairāk, biļešu cenas arī liek mazliet padomāt, pirms tās iegādājamies, un teātris neatrodas gluži kaimiņu ielā vai kvartālā, izņemot mūsu pašu savējo. Un nav arī patiess apgalvojums, ka skatītāju zāles pilda tikai ļaudis nobriedušā vecumā. No pieredzes varu teikt, ka netrūkst arī zinošu un spriganu jauniešu. Nu, lūk, visiem šiem skatuves mākslas savaņģotajiem jāsteidz nopirkt vai vismaz sadabūt lasīšanai žurnālista Ivara Kleina jaunākā grāmata “Aktieru ligzda jeb Teātris caur dienesta ieeju”. Ļoti iespējams, ka daudzi jau ir paguvuši izlasīt iepriekš iznākušo šī autora darbu “Iemiesošanās”, kas veidota pēc līdzīga interviju principa un arī stāsta par skatītājiem it kā tieši neredzamo aktieru dzīves un darba daļu, kad priekškars aizvērts.
“Aktieru ligzdā” izmantoti autora veidoto interviju materiāli ar sešpadsmit dažādu Latvijas profesionālo teātru aktieriem. Taču tās nav ierastās žurnālos lasāmās sarunas, kurās atbildes secīgi seko jautājumiem. Autors aktieru teikto sagrupējis vairāk nekā divdesmit saturiski saistītās tēmās, un par katru no tām savu viedokli pauž vairāki skatuves ļaudis. Brīžiem viedokļi papildina cits citu un tiek pausti līdzīgi uzskati, dažkārt tie ir visai atšķirīgi un pat pretēji, īpaši ja izsakās dažāda vecuma aktieri. Kopā ar Lidiju Pupuri, Ināru Slucku, Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, Daigu Kažociņu, Kristīni Nevarausku, Mārtiņu Eglienu, Uldi Anži, Kasparu Dumburu, Kasparu Znotiņu un virkni citu aktieru varam iepazīt mokoši sarežģīto izrāžu tapšanas procesu, apjaust aktiera un režisora dažādos sadarbības modeļus, saprast, cik grūts un psiholoģiski smags ir aktiera ceļš līdz lomai, kas dažbrīd nemaz nenoved pie iecerētā rezultāta, bet var sagādāt skarbu vilšanos gan pašā, gan režisorā. Uzplēst savas personības dziļākos slāņus, meklēt kādas iepriekš neapjaustas rakstura stīgas sevī, izpurināt savu pieredzi – gan pozitīvo, gan riebīgo –, daudz lasīt, iepazīt laikmetu un izpētīt tēla darbības vidi, ieklausīties un arī izprast režisoru un kas tik vēl nav jādara aktierim lomas tapšanas procesā! Un tas viss jāveic ar prieku, jo “teātris ir prieks, pretējā gadījumā nav jēgas ar to nodarboties. Lai cik noguris tu justos, uz skatuves jādarbojas ar prieku”.
Īpaša tēma grāmatā ir teātra ļaužu garo darba stundu salīdzsvarošana ar ģimenes dzīvi. Vai tas vispār iespējams? Varbūt to var panākt vienīgi tad, ja abi ir aktieri? Un kā ar vecāku milzīgo nodarbinātību sadzīvot bērniem? Arī te grāmatas autoru aktieri iepazīstinājuši ar savu ģimenes dzīves versiju un bērnu audzināšanu. Izrādās – visu ir iespējams apvienot, protams, izmantojot arī tuvinieku un citu cilvēku atbalstu.
Un kā veidojas attiecības teātrī? Galu galā, lielākā diennakts daļa tiek pavadīta visai noslēgtā vidē, kur cits citu pazīst no ļoti dažādiem rakursiem, sākot ar galēja izmisuma brīžiem par kādu neveiksmi, turpinot ar durvju dauzīšanu dusmu momentos un beidzot ar nespēju izkļūt no lugā atveidotā varoņa “ādas”. Starp citu, šīs šķiet dažas no interesantākajām nodaļām. Kā tad īsti ir – kad aktieri īstāk un patiesāk dzīvo – uz skatuves vai reālajā pasaulē? Kā var just vai nemanīt teātra īpašo auru? Ko zina tikai savējie? Kas notiek ģērbtuvē pirms izrādes?
Pēc šiem nodaļu virsrakstiem var secināt, ka tiešām ir iespēja ielūkoties teātrī no otras puses. Tā gan nav tāda lūrēšana pa atslēgas caurumu, tās nav tenku avīžu pabiras, bet konkrētu aktieru izjūtas, fakti un pārdomas ar visai augstu ticamības pakāpi. I.Kleina grāmatu “Aktieru ligzda” tiešām ir vērts iegādāties un izlasīt katram, kas teātrī meklē un atrod prieku dvēselei, pārdomas prātam un emocijas sirdij.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
