“Vai tie ir magnētiņi?”, “Vai marcipāns?”, “To jau ir žēl ēst…” – šādus un līdzīgus jautājumus un komplimentus no saviem klientiem dzird mājražotāja Anita Strazda no Jelgavas novada Vircavas pagasta. No parastas smilšu mīklas viņa veido apēdamus mākslas darbus – ar cukuru glazētus cepumus, no kuriem radīti dažādi tematiski komplekti, piemēram, mazo dāmu komplekts, kurā ietilpst kurpes, kleitas, rokassomiņa, spogulītis, ķemmīte, lūpukrāsa un citas skaistumlietas.
Izveidoti arī augļu, rudens dārzeņu, dzīvnieku, jūras iemītnieku, mūzikas instrumentu, zīmuļu, ciparu un burtu cepumu komplekti. Savukārt puišus var iepriecināt ar cepumu instrumentu komplektu vai cepumu traktoru ar piekabi. Bet skolotājai Skolotāju dienā taču var uzdāvināt cepumu saulespuķi!
Anitas uzņēmumu “Sugar Art” Jelgavas novada pašvaldība šogad jau sveica kā nominācijas “Gada mājražotājs” ieguvēju konkursā ”Gada uzņēmējs Jelgavas novadā”. Viņa ir arī viena no četriem konkursa “Esi uzņēmējs Jelgavas novadā” laureātiem un saņems 1500 eiro pašvaldības starta kapitālu savas biznesa idejas īstenošanai – jauna cepumu iepakojuma izstrādei.
Starp Angliju un Latviju
“Sugar Art” produkciju Anita realizē Rīdzenes, Doma laukuma, Vērmanes dārza un Brīvdabas muzeja tirdziņos, kā arī Kalnciema kvartāla tirdziņā Rīgā, bet vairākas reizes gadā saldie kārumi atrodami Jelgavā, tirdzniecības centrā “Vivo centrs”. Cepumu komplektus bieži iegādājas vecāki, lai dāvinātu saviem bērniem.
“Klientiem patīk, ka ražotājs ir arī uzņēmuma seja – tirgo paša gatavotos produktus, atbild uz jautājumiem, un cilvēki uzdod daudz jautājumu,” stāsta Anita Strazda, piebilstot, ka pircēju sacīto uztver kā komplimentus. Tikai viņai vien zināms, cik daudz laika prasa šādu cepumiņu izveide. Process ir ļoti darbietilpīgs un ilgstošs. Lai cepumiņam būtu telpisks izskats, glazūra jāklāj kārtu pa kārtai, tad jāgaida, kamēr tā nožūst, jāizmanto vairākas krāsas. Dažkārt lellītēm nagi “lakoti” līdz pat sešiem rītā.
Anita astoņus gadus ir strādājusi Anglijā. Turp viņa devusies divos piegājienos – vienreiz uz trīsarpus gadiem, tad atgriezās Latvijā, bet tolaik te valdīja krīze, un pēc kāda laika nolemts doties atpakaļ uz Britu salām. Tagad Anita ir atgriezusies un savu biznesu vēlas veidot dzimtajā pusē.
Pirmoreiz kopā ar dzīvesdraugu dodoties strādāt uz Angliju, gribējies apskatīties ārzemes un nopelnīt, lai varētu atjaunot ģimenes lauku māju. Strādāts rūpnīcā un veikalos, līdz pārņēmušas ilgas pēc mājām. Pastrādāts šeit, taču sākās krīze, kad daudzi zaudēja savas darbavietas.
Anitai gan nav klājies slikti, bet bijusi vēlme pabeigt mājas remontu, neņemot kredītus, tādēļ pieņemts lēmums atkal braukt uz Angliju. “Dzīvojām Oksfordā – skaistā senatnīgā, bet tajā pašā laikā modernā pilsētā. Tur bija brīvdabas tirdziņš, kurā pārdeva ar marcipānu vai cukuru apvilktas kūciņas, bet tad vēl man neradās doma par savu biznesu,” atminas Anita.
Ideja atnāk pamazām un nejauši
Ideja radusies palēnām un it kā nejauši, mēģinot eksperimentēt ar dažādu kārumu veidošanu. Piemēram, krustmeitai uzmeistarota kūciņa kā lācītis ar ābolu groziņu. Tagad pašai nākot smiekli, skatoties uz saviem pirmajiem, viņasprāt, vēl neveiklajiem darinājumiem (Anita ir paškritiska). Mēģināts vēl un vēl, arī ar piparkūkām. Sākumā gan tikai radiem un draugiem gatavotas tādas mīļas, personalizētas dāvanas, piemēram, piparkūku sirdis.
Biznesa ideja “sildīta”, vāktas grāmatas, lasīta attiecīgā literatūra, domāts par izejvielām, materiāliem. “Un tad visiem sāku stāstīt, ko es darīšu,” atceras Anita. Kad viņa atgriezās Latvijā, piedzima meitiņa un visas rūpes nācās veltīt mazajai ģimenes atvasītei. Tad beidzies dekrēta atvaļinājums, līdz ar to arī pašas nopelnītā nauda un nācies domāt, ko darīt tālāk.
“Pamazām sāku taisīt kūciņas – sīki, smalki, skrupulozi. Taču secināju, ka Latvijā cilvēkiem nav tādas pirktspējas, tāpēc kūciņas atstāju vien hobija līmenī,” stāsta Anita.
Viņa pieteikusies mājražotāju tirdziņā “Vivo centrā”, bet izrādījies, ka mūsu cilvēku gaume ir ļoti tradicionāla. Pirmais gads bijis izmēģinājumu laiks, kad vēl domāts, vai gatavot kūkas vai ko citu, kādas cenas prasīt, pētīts, kāda ir cilvēku gaume un pirktspēja.“Tad pavisam nejauši uz Lieldienām sabēru desmit cepumiņus kopā, jo vienkārši apnika likt pa vienam. Iznāca desmit paciņas, un visas man Kalnciema tirdziņā nopirka. Sāku domāt, ka jāveido komplekti, tādas kā ēdamas rotaļlietas,” nu Anitai amats bijis rokā.
Hobijs vai tomēr maizes darbs?
Jaunā uzņēmēja stāsta, ka tas nenozīmē, ka nu var sēdēt un neko nedarīt. Ausis un acis visu laiku jātur vaļā. Jāuzklausa atsauksmes, kritika, bet tas jāuztver pozitīvi. Nemitīgi jāmācās, jāpiedāvā kas jauns, lai neieslīgtu rutīnā.
Par savu radošo “bībeli” viņa dēvē ASV tapušo sociālo platformu “Pinterest”. Idejas rodas, arī pārlapojot grāmatu “Animation in Sugar”. Uznākot arī radošās krīzes, tad atslēgties no darba palīdz kāda laba grāmata.
“Tomēr pienāk brīdis, kad ir jāizlemj – tas, ko dari, ir tavs hobijs vai maizes darbs,” atklāj Anita. Viņa spriež, ka var jau uz Ziemassvētkiem uztaisīt piparkūku mājiņu, uzcept kādu kūku, bet vai cilvēki būs gatavi maksāt 150 eiro par to. Diezin vai. Atnāks, papriecāsies. Bet vai nopirks? Tādēļ nolemts radīt ekskluzīvu roku darbu par pieņemamu cenu.
Mājražotāju uzrauga un konsultē Pārtikas un veterinārais dienests un Valsts ieņēmumu dienests. Pašai ir daudz jāmācās – gan pašnodarbinātā atskaites gatavot, gan nodokļus aprēķināt. Anita neslēpj, ka viņas cepumi nepretendē uz nosaukumiem “bio” vai “eko” – tajos ir izmantotas pārtikas krāsvielas, kas nelielos daudzumos nav kaitīgas cilvēka veselībai.
Lielu paldies uzņēmēja saka Jelgavas novada pašvaldības Attīstības nodaļas vadītājai Ilzei Matusai, kura mudinājusi pieteikties biznesa ideju konkursā. Saņemtais finansiālais atbalsts noderēs iepakojuma materiālu iegādei lielā apjomā, kas, iespējams, padarīs draudzīgāku arī produktu cenu. “Iepakojums ir svarīgs. Reklāmai ir milzīgs spēks,” spriež mājražotāja.
“Ir jāmēģina, jāstrādā. Nekur nauda nenāk viegli, bet ar smagu darbu. Tāpat nekas nav jāsaprot līdz kādam noteiktam vecumam, visu var iemācīties,” pauž uzņēmīgā mājražotāja, kura ir beigusi Poligrāfijas mākslas vidusskolu un LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultāti viesnīcu un ēdināšanas uzņēmējdarbības specialitātē. Kursos apguvusi fitnesu un no bezdarbniekiem piedāvātajiem kursiem izvēlējusies konditorejas pamatus.
Vēl ir, uz ko tiekties
“Mana darba diena sākas, kad vīrs ar meitu izbrauc no mājas,” par savu dienaskārtību stāsta Anita, izrādot virtuvi, kas atrodas mājas otrajā stāvā un pa kuras logu paveras skaists skats, atklājot rudenīgo Zemgales ainavu. Te arī top viņas ēdamie mākslas darbi.
“Mājražošanai ir savi plusi un savi mīnusi,” secina Anita, atklājot, ka intensīvi, pa īstam ar mājražošanu nodarbojas gadu. “Mana konkurence ir visi un neviens. Tas var būt jebkurš, kas grib kādam pasniegt nelielu dāvaniņu. Jebkurš ir konkurents, bet to vajag uztvert pozitīvi,” viņa ir optimiste.
Visi Anitas cepumiņi, izmantojot cukura glazūru, ir simtprocentīgi izzīmēti ar roku. Ir cilvēki, kuri dod priekšroku vienkāršākiem darbiņiem vai arī piparkūkām ar printētu attēlu. Anita to uztver mierīgi, vien nosakot, ka ir labi, ka katram cilvēkam ir sava gaume un garšas izjūta.
Uzņēmuma nosaukums “Sugar Art” izvēlēts internacionāls. Izveidota arī sava preču zīme, kas rotā katras cepumu paciņas iepakojumu. Tajā uzņēmuma nosaukuma pirmie burti lieliski sasaucas ar uzņēmējas vārda un uzvārda pirmajiem burtiem.
Būt cilvēkam orķestrim nav viegli, bet ņemt kādu palīgu nozīmē saražot daudz vairāk produkcijas, lai cilvēkam varētu samaksāt algu. Mājražotāja uzskata, ka līdz lielam uzņēmumam vēl ir sperams liels solis. “Man patīk tas, ko es daru. Esmu sev devusi gadu laika, jo biznesā divi gadi ir izšķirošais, kad tu vari izvērtēt, cik tas viss ir rentabls. Tirdziņš vēl nav rādītājs, jo tirgus ir tirgus, tur neko nevar paredzēt, cik un ko pirks,” teic uzņēmēja.
Viņas nākotnes plānos ietilpst arī uzņēmuma “Facebook” profila izveide un attīstīšana. “Ilze Matusa man ir iedevusi materiālu par “Facebook” spēku un aicinājusi apmeklēt attiecīgu semināru. Citiem uzņēmumiem ir. Es vēl līdz tam neesmu tikusi, bet domāju par sociālo tīklu vides izmantošanu,” tā Anita, piemetinot, ka viņai vēl ir, uz ko tiekties.
