“Šis ierocis ir tikpat spēcīgs un, iespējams, pat spēcīgāks,” sarunu ciklā “Cepums ar slavenību”, jauniešiem stāstot par savu nodarbošanos, teic virsseržants Gatis Indrēvics – karavīrs, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) mediju fotogrāfs, kurš pirms diviem gadiem kaujas ieroci nomainījis pret fotoaparātu, un grupas “Auļi” mūziķis.
Armijā dodas brīvprātīgi
Gatis Indrēvics dzimis Cēsīs. NBS ir jau vairāk nekā 16 gadu, no tiem 14 pavadīti kaujas vienībās, bet pēdējos divus viņš ir militārais žurnālists. 16 gadu Gatis arī muzicē grupā “Auļi”, veidojis lielāko daļu grupas videoklipu.
Karavīra sirdslieta ir vēsture. Savulaik iestājies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Kā students vadīja ekskursijas un pasākumus Latvijas Kara muzejā, kur bieži nāca obligātā dienesta karavīri, kam viņš stāstīja par ieroču attīstības vēsturi. Gatim bijusi “nelāga sajūta, ka neesmu izdarījis kaut ko, ko valsts no manis prasa”, tāpēc brīvprātīgi pieteicās obligātajā karadienestā un 2002. gadā uzsāka dienestu Alūksnē. Atgriežoties no dienesta, mēģinājis atsākt studijas, taču sapratis, ka fakultāte, pasaule apkārt ir mainījusies, arī pats ir mainījies, un pieteicās profesionālajā dienestā. “Būt par karavīru vienam ir misija, citam iespēja ceļot, pārbaudīt savu spēju robežas, arī nopelnīt. Dienēt armijā ir savā ziņā izraušanās no ikdienas, sevis apliecināšana,” teic Gatis, piebilstot, ka 17 procenti NBS dienējošo ir sievietes. Studijas viņš nepabeidza – kā pats saka, nav dabūjis pagrauzt vēstures rupjmaizes garoziņu, tāpēc mīlestība pret to joprojām saglabājusies.
Melnbalts der labāk
Gatis piedalījies trīs misijās – Irākā (2005) kā kājnieku nodaļas komandieris un Afganistānā (2010, 2011), kur izlūkošanas vienībā dienas pagāja augstu kalnos ierakumos. Viņš ir pateicīgs Irākas misijai par to, ko dara šobrīd, piebilstot – misijas ir izraušana no komforta zonas. Irākā Gata bāze atradās tikai divu kilometru attālumā no senās Babilonas – senā kultūras reģiona Babilonijas galvaspilsētas. Kā vēstures mīļotājs viņš ar savu pirmo spoguļkameru sāka iemūžināt to, ko redzēja sev apkārt. Šodien šīs fotogrāfijas kalpo kā vēstures liecības, ar kurām dalīties lūdz arī muzeji. Kā stāsta Gatis, daļa no Irākas fotogrāfijām izdevās, daļa neizdevās nepietiekamu tehnisku zināšanu dēļ. Lielākoties tās tapušas, uz brīdi izlecot no automašīnas, cerot, ka “fotoaparāta automātiskais režīms izdarīs to, kas tam jāizdara”. Viņa fotogrāfijas ir melnbaltas. Lai gan citiem šķiet, ka tās ir dramatiskas, “melnbaltas fotogrāfijas atklāj cilvēka raksturu, acis un atspoguļo situāciju daudz labāk”.
Savukārt Afganistānas misijā, kurp Gatis devās 2010. gadā, viņš jau bija izmainījis skatu uz to, kādai jābūt fotogrāfijai, iepazinies, kāda ir kara fotogrāfija pasaulē, un bija apņēmies pārvest mājās savu stāstu. Salīdzinot abas misijas, Gatis stāsta, ka Irāka šķitusi “romantiskāka”, bet Afganistānā “romantika” izbeidzās, turklāt misijā pirms viņa došanās uz šo valsti bija gājis bojā karavīrs. Afganistānā arī nevarēja tik brīvi nodoties fotografēšanai, “bija jābūt gatavam uguņošanai”. Tomēr tādu nebija daudz – pusgada laikā sešas. Tas arī neatturēja uzņemt fotogrāfijas. Pirmās rotācijas Afganistānas bildes pašam ir vistuvākās, jo bijusi iespēja sajust vietējo kultūru no dažādām pusēm – no draudzības un vēlmes cīnīties kopā līdz pat neslēptam naidam.
Fotogrāfa ētika
Gatis min, ka Afganistānas misijā karavīri centās daudz neuzturēties pilsētās, jo viņu klātbūtne varēja apdraudēt vietējos iedzīvotājus. Kurā brīdī karavīram jānoliek fotoaparāts un jāķeras pie ieroča? “Tā ir fotogrāfa ētika. Ja esi kara fotogrāfs, tu fotografē tik ilgi, līdz redzi, ka tiek apdraudēta kāda dzīvība. Mirklī, kad ir apdraudējums cilvēkam, man fotoaparāts ir uz muguras un es darbojos kā karavīrs,” teic Gatis.
2013. gadā viņš ieguva pirmo vietu Eiropas Militārās preses asociācijas fotokonkursā, vēlāk tapa vairākas personālizstādes: “Mana misija – Afganistāna” (2014), “Misija” (2016) un “Armija. Mākslas foto” (2018). Šobrīd Gatis turpina dienestu Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamentā kā fotogrāfs un videooperators.
Sarunu ciklu “Cepums ar slavenību” organizē biedrība “Kultūras un mākslas centrs “Nātre”” sadarbībā ar kafejnīcu “Silva”.
