Viss sākās ar nenopietnām runām par ceļošanu, tad it kā pa jokam nosaucot vietas, kur gribētu aizbraukt, un uz šādas pozitīvas nots jau nākamajā dienā nejauši atrastām lētām biļetēm uz Eindhovenu. Nospraustais galamērķis – Amsterdama, bet brauciena plānošanas laikā tas tika aplipināts ar daudzām idejām un vēlmēm, krietni pārsniedzot ceļotāju spēju robežas.
Roterdama – pilsēta ar drosmīgu arhitektūru
Mūsu, četri jauniešu, mazais ceļojums sākās agrā sestdienas rītā. Ap deviņiem jau ielidojām Eindhovenā, bet šajā pilsētā ilgi neuzkavējāmies, steidzāmies uz “Flixbus” autobusu (krietni lētāks nekā citi autobusi vai vilciens, sevišķi, ja biļetes nopērk laikus internetā) un uzreiz devāmies uz mūsu pirmo pieturas punktu – otro lielāko Nīderlandes pilsētu – Roterdamu. Pirmais pārsteigums, izkāpjot Roterdamā, – plus 25°C, saule un koki vēl nav paspējuši nomainīt zaļos vasaras svārkus. Latvietim neierasti laikapstākļi oktobra otrajā nedēļā, kad pie mums visi steidzās uz Siguldu bildēt zelta rudeni. Nejauši iezagās nostalģija pēc vasaras (vienīgi žēl, ka līdzi bija paķērušies tikai džemperi).
Izrādās, Roterdamu mēdz dēvēt par mazo Ņujorku, jo pilsēta Otrajā pasaules karā pilnībā nopostīta, attiecīgi tā uzbūvēta no jauna. Celtas lielas, modernas, mazliet citādas ēkas, kā ierasts, un pilsētai īsti nav izveidots vienots stils un arhitektūra. Jau stacijā pirmais, ko ievērojām, – augstas interesantas formas būves. Pa ceļam uz viesnīcu bijām izplānojuši apskatīt gājēju tiltu “Luchtsingel”, kas finansēts no ziedojumiem, un uz katra dēlīša ziedotāji varēja atstāt savu vārdu, firmas nosaukumu vai citu piederības vēstījumu. Tilts ir koši dzeltenā krāsā, kas līdzās stiklotajām, zilganajām mājām rada labu kontrastu. Vēlāk novērojām, ka Roterdamas arhitektūrā daudz izmantota dzeltenā krāsa. Praktisks un gana interesants apskates objekts, jo gājējiem ir iespēja pāriet pāri ceļam, neuztraucoties par mašīnām un riteņbraucējiem.
Nākamais svarīgais pieturas punkts, ko ar nepacietību gaidījām, – jaunā Roterdamas tirgus halle “Markhtal”. Tā ir pakavveida arkas tipa ēka, 114 metru gara, 70 metru plata un 40 metru augsta. Hallē atrodas ne tikai tirgus, bet arī aptuveni 100 stendi, 228 dzīvokļi, restorāni, kafejnīcas un veikali, kā arī četru līmeņu autostāvvieta pazemē. Ēkas iespaidīgumu pastiprina skaistie 3D zīmējumi iekšpusē. Šeit tikām pie gardiem frī kartupeļiem, kas Nīderlandē ļoti iecienīti, kā arī neskaitāmām ēdienu degustācijām (kas palīdzēja mūsu budžetam). Sestdienās, kā izrādījās, blakus notiek arī vietējais tirgus. Tas gan mazliet apgrūtināja pārvietošanos, jo cilvēku ļoti daudz, visur drūzmēšanās, grūti uzņemt skaistus foto, un nogurums mūs piemeklēja ātrāk, kā gribētos.
Turpat netālu atrodas ērmotas kubikmājas (Kijk-kubus). To nosaukums visu pasaka priekšā – tās ir kubikformas mājiņas, kas netradicionāli sagrieztas dažādos leņķos, izejot no pierastā ēku izskata rāmja. Šajās mājiņās var arī rezervēt naktsmājas, diemžēl mēs šo iespēju nokavējām. Turpat netālu redzama arī būve ar koši dzeltenām caurulēm. Tāds savāds atrakciju parks? Kad ievērojām, cik stāvas ir caurules, apšaubījām tik ekstrēmu izklaidi. Vēlāk noskaidrojām, ka tā ir centrālā Roterdamas bibliotēka, bet netālie torņi ar spicajiem jumtiem tiek dēvēti par zīmuļiem, savukārt “Markhtal” ēka savas formas dēļ tiek uzskatīta par zīmuļasināmo.
Mūsu četrotnes nākamais mērķis – Euromasta tornis. Vajag uzbraukt augšā un apskatīt pilsētu 360 grādos no augšas! Par nelaimi, kaut kas atgadījies liftam, tāpēc šoreiz skats no augšas izpalika. Gar Māsas upes krastu devāmies uz Erasmus tiltu (Erasmusbrug), ko dēvē arī par Gulbja tiltu (mēs to nosaucām par mūsu pašu Vanšu tiltu), lai nonāktu “Kop van Zuid” rajonā, kurā atrodas gan mūsdienīgas celtnes, gan saglabājies slavenais “New York” hotelis, kas slavens ar to, ka kā hotelis sācis darboties tikai 1993. gadā. Iepriekš tur bijis Holandes-Amerikas kuģu ceļa galvenais birojs, caur kurieni tūkstošiem cilvēku pametuši Holandi, lai brauktu uz daudzsološo Ameriku. Ceļā uz “Kop van Zuid” pārsteidz straujā ūdens dzīve, ne velti tā ir lielākā ostas pilsēta. Papildus autobusiem, tramvajiem, vilcieniem darbojas arī ūdens takši (water taxi), kas pārvietojas tik strauji, ka šķiet, ja sēž par tuvu laivas malai, tad var arī izkrist. Mēs gan šādu iespēju neizmantojām (budžeta taupīšanas nolūkā, bet vairāk jau tādēļ, ka ejot pa ceļam bija saplānoti vairāki apskates objekti).
Kad nonācām “Kop van Zuid” rajoniņā, jau sāka satumst, sniedzot iespēju apskatīt pilsētu naktī. Bijām izlēmuši, ka paēdīsim “Fenix Food Factory”, jo lasītas atsauksmes par šo vietu. Izvēle liela, pirmkārt, ļoti plašs alus piedāvājums (kā izrādās, holandieši mīl iedzert tieši alu), turklāt to drīkstēja pirms tam nogaršot, dodot iespēju raudzīties piemēroto, un tad bija dažādu vietējo amatnieku sniegtie ēdināšanas varianti – protams, siera, gaļas plates, tako, salāti, lazanjas, fritēti ēdieni (tie viņiem iecienīti) utt. Katrs izvēlējāmies savu, un vakariņas ieturējām upes malā, baudot silto, vasarīgo vakara gaisu un priecājoties par augstajām ēkām, kurās izkaisīti iedegās pa kādam lodziņam.
Velosipēdu trakums, kanālu romantika, krāšņā nakts dzīve
Otrajā dienā atkal ar “Flixbus” autobusu aptuveni pēc pusotras stundas sasniedzām mūsu ceļojuma pamatmērķi − Amsterdamu. Tā kā Amsterdama ir salīdzinoši liela un gana daudz vēlējāmies apskatīt, izmantojām viesnīcas piedāvāto iespēju izīrēt divriteņus. Jāatzīst, ka labi, ka esam pietiekami mobili jauniem apstākļiem, jo braukt Amsterdamā ar riteni ir tiešām ekstrēmi un noteikti neiesakām visiem. Lai gan veloceliņi ir visur un ērti pieejami, viņi brauc ļoti ātri, daudz skatīties apkārt nevar, turklāt pa veloceliņiem traucas arī rolleristi, kas padara to visu vēl saspringtāku. Sarkanā gaisma luksoforā acīmredzot attiecas tikai uz mašīnām un gājējiem. Vismaz kārtīgi pamodāmies! Pirmais mērķis bija aizbraukt uz muzeju placi Rijksmuseum un “I AMsterdam” lielo uzrakstu, jo kā tad bez šādas bildes, ja esi Amsterdamā. Muzejos gan šoreiz negājām, jo bija maz laika un ārā tik brīnišķīgi jauks. Diemžēl arī pie burtiem nofotografēties neizdevās, jo cilvēku tik daudz, ka viņus knapi varēja saredzēt. Lieki laiku netērējām – atbrauksim vakarpusē, varbūt tautas būs mazāk! Nebija. Devāmies uz rajonu, ko sauc par Jordānu, vēsturiski senāko Amsterdamas daļu, lai tvertu šauro ieliņu un kanālu burvību. Kā galamērķi nospraudām kafejnīcu “Winkel 43”, kur piedāvājot gardāko ābolu pīrāgu, kas obligāti jānogaršo. Mazliet apmaldījāmies kanāliņu burvībā, jo gribējās apjūsmot pilnīgi katru, tādēļ braukšana lēnām pārgāja uz iešanu. Beidzot nonākuši pie kafejnīcas, secinājām, ka apmeklētāju ir kaitinoši par daudz un jāgaida, lai apsēstos. Par laimi, ābolu pīrāgs bija tiešām gards. Ja nebūtu tik daudz cilvēku, droši vien būtu vēl mazliet gardāks. Pēc kaut kā tik salda prasījās ko sāļu. Iegriezāmies siera muzejā (Amsterdam Cheese Museum), kur nodegustējām sierus, pārsvarā “Gouda” dažādā nogatavinātības pakāpē un klāt pievienotām garšām. Nevar būt Nīderlandē un neēst sieru!
Pabraucām garām arī Annas Frankas mājai. Nolēmām, kad izlasīsim viņas dienasgrāmatu, tad arī apmeklēsim šo vietu. Lēnām sākām atkāpties no plāna, jo aptvērām, ka ir tik skaisti un vienkārši jābauda. Nonācām lielajā “Dam Squer” (līdzīgi kā mūsu Doma laukums), kur atkal bija nepatīkami daudz ļaužu, vairāki muzeji, un sapratām, ka ar velosipēdu vairs nav iespējams braukt, tas kļūst pārāk apgrūtinoši, tādēļ tos kārtīgi pieslēdzām un sākām pārvietoties kājām (galvenais bija atcerēties, kur tie riteņi ir pieslēgti). Sarunājām satikt divus pazīstamus Holandē dzīvojošus latviešus, lai mūs izvadātu pa Amsterdamu. Vietējie jau zina, ko tiešām vajag redzēt un bez kā var iztikt! Tā kā aizvien mums bija tikai džemperi, suvenīru veikalā pirmais pirkums bija Amsterdamas krekli, lai izbaudītu vasaras pēdējās dienas. Daudz jo daudz staigājām, līdz nemanot sāka krēslot. Tomēr Amsterdamā tikai tad sākas īstā dzīve, visas ieliņas tiek izgaismotas ar laternām, iekrāsojot kanālus un cilvēkus visos toņos. Izgājām arī pa slaveno sarkano lukturu ielu, kas kūtrajam latvietim šķiet gana eksotiski un aizraujoši. Jūtami, ka tieši tūristi ir tie, kas piešķir kaut kādu neglītumu, traki izmantojot visas legalizētās marihuānas lietošanas iespējas un sarkano lukturu ielās piedāvāto eksotiku, pašus holandiešus redzēt izdevās reti. Amsterdama visnotaļ ir krāšņas dzīves piemērs godīgam pilsonim nepieņemamos veidos, bet, tā kā tas galīgi nebija mūsu galamērķa iemesls, varējām visu vienkārši apskatīt, novērtēt un priecāties par citiem varbūt nesvarīgiem sīkumiem. Nakts dzīve Amsterdamā ar krāsainajām virtenēm, izkārtnēm un laternām šķita ļoti skaista un pat savā veidā mākslinieciska.
Pie “I AMsterdam” laikam nakšņo
Trešās dienas rītā bija jūtama maza smeldze, ka pienākusi pēdējā diena. Cēlāmies agri, lai vēl pagūtu tvert šo to no Amsterdamas. Atkal izmantojām riteņus un nu jau gandrīz bijām iemanījušies braukt kā vietējie. Vēlreiz piestājām pie “I AMsterdam”, bet secinājām, ka cilvēki tur laikam nakšņo un bilde vieniem nesanāks. Pabrokastojām turpat uz soliņa, vērojot, kā saule kāpj augstāk, un baudot ļoti silto rītu. Tad devāmies, kur deguns rāda, meklējot suvenīru veikaliņus, lai aizvestu sīkumiņus uz mājām, nonācām tulpju tirgū, kur varēja iegādāties visdažādākos tulpju sīpolus. Priecājāmies vēl, cik skaistas ēkas ir Amsterdamā, katra savā krāsā un ar savu stāstu. Pa kādai šķībai mājai, kas acīmredzot gribējusi vēl vairāk atšķirties no pārējām. Tomēr visas kopā veido māksliniecisku harmoniju, un tieši atšķirīgums tās patiesībā vieno. Lai gan gribējās mazliet vairāk laika pavadīt Amsterdamā, sapratām, ka esam arī ļoti noguruši no tik intensīvas pilsētas. Tā arī nenoskaidrojām, kādēļ bija tik neiedomājami daudz cilvēku – kāda pasākuma dēļ vai vienkārši tūristu sezona nu jau ir visu gadu.
Autobusā uz Einhovenu pusotras stundas ceļš paskrēja nemanot, apmainoties ar iespaidiem, bildēm. Einhovenā uzreiz bija skaidrs, ka nu beidzot būs mazāk cilvēku, mazāk riteņbraucēju un pilsēta daudz mierīgāka. Nonācām iepirkšanās centru placī, kur katrs sadalījāmies pēc vēlmēm un, lai gan iepirkties nebija mērķis, šo to sanāca iegādāties. Tāds perfekts ceļojuma noslēgums. Protams, sapirkāmies vēl pa siera klučiem, jo siers tur tiešām ir plašā izvēlē un ļoti gards.
Trīs dienas ir maz, bet mēs secinājām, ka mums kā cilvēkiem, kam patīk daba, nedaudz miers un klusums, ar to ļaužu pilnajā pilsētvidē pilnībā pietika, lai pilsēta atstātu patīkamas emocijas. Paspējām sajust, sataustīt un iemīlēt Amsterdamas šaurās ieliņas ar atšķirīgajām mājiņām un kanāliem, apbrīnot un aptvert Roterdamas modernās ēkas un iepazīt Holandes mierīgāko pusi – Eindhovenu. Nīderlandei piemīt šarms, kas noteikti jāredz.
