Šorīt, ejot uz darbu un uzsitot ar papēdi ledū iekaltajai peļķei, es sapratu, ka ziema ir pavisam tuvu. Nopriecājos, ka jaunā cepurīte, ko brīvdienās aši uzadīju, manas ausis un matu sakārtojumu pasargā no asā un nemīlīgā vēja. Cilvēki, nedaudz salīkuši, steidzīgi pārvietojas, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Tikai es, degunu izslējusi pa vējam, izbaudu to, ka atpakaļ pagrieztā stunda ir aizdzinusi visus miega velnus un es jūtos tik moža un izgulējusies.
Darbā kāds gaužas, ka vēders rūc, nespējot sagaidīt pusdienu laiku, koledžā kāds rīvē jau pirms laika miegoties sākušās acis, bet es smaidu, jo šo brīdi esmu gaidījusi jau pāris mēnešus, un klusībā ceru, ka tik ātri neatcels šo pulksteņa grozīšanu. It sevišķi rudeņos, kad lietainajos rītos gribas vēl nedaudz pasnaust. Pavasaros, kad ir gaišs, es mostos reizē ar sauli un tā stunda, ko sagroza, mani neiespaido.
Pulkstenis telefonā pats ir tik gudrs, ka laikus maina savu ritējumu, uz kuru pusi vajag, bet sienas pulksteņi vēl kādu laiku jauks prātu, jo augumā īsākie ļautiņi novilcina pulksteņa kustināšanu vēl kādu brīdi, kā arī telpās, kur reti kāds iegriežas tik uz brīdi, tie vientuļi izdzīvo savu nepareizo laiku.
Laiks ir viena no vērtīgākajām lietām uz pasaules, tādēļ ļoti rūpīgi jāizvērtē, kam un kā tieši to tērēt. Jo ātrāk to cilvēks saprot, jo saudzīgāk izturas pret šo vērtību. Ir jācenšas izvairīties no sava laika tērēšanas jebkam, kas rada negācijas vai sliktas emocijas.
Savs laiks ir jātērē tā, lai katru dienu, liekot galvu uz spilvena, sev var pateikt: šī bija viena feina diena! Tavs laiks nekad nebūs veltīgi izniekots, ja izdarīsi ko labu. Palīdzēsi kādam cilvēkam, nelaimē nokļuvušam bērnam vai dzīvnieciņam, uzmundrināsi kādu vai vienkārši samīļosi.
Tas ir tik silti – samīļot kādu!
