Sākt lepoties
Lai gan būs grūti sameklēt kādu, kam simtgades pieminēšana svētku gaidīšanas periodā jau nav apnikusi, novembris vienmēr atnāk ar īpašāku valsts un piederības tai sajūtu. Pat ja nav simtgade, un pat ja tas netiek nepārtraukti skandināts. Šogad, protams, svētku tuvošanos mana pavisam nepārprotami.
Vēl ir tikai mēneša sākums, bet pamazām vien pie teju katra iedzīvotāja apģērba parādīsies kāda tautiska piespraude vai Latvijas karodziņš, liekot arī ikdienā aizdomāties par to, kas mums dots.
Kamēr mašīna atkal servisā, sanāk biežāk uz Jelgavu doties ar starppilsētu autobusu. Jau kārtējo reizi piefiksējot raksturīgas tendences – visi pasažieri cenšas iekārtoties ārējā sēdvietā un tad ar skubu uzlikt ar sevi pārņemta cilvēka sejas izteiksmi, lai neviens tos netraucētu un, nedod Dievs, vēl nelūgtu pasēsties tālāk. Ļoti retos gadījumos dzird kādu balsi, kas iekāpjot moži sveicinātu šoferi, vēl retāk tos, kas, pametot autobusu, novēlētu veiksmīgu dienu un labu braucienu. Zinu, zinu, tāda ir mūsu būtība – vairāk introverta, tomēr izteikt vēlēšanos jau vienmēr drīkst. Gribētos, lai vismaz novembrī mēs mazliet vairāk novērtētu cits citu, vismaz par kripatiņu vairāk lepotos ar valsti, kas mums ir. Un pavisam klusi ceru – kādu brīdi spētu nevaimanāt par niekiem un pārstāt visur saskatīt tikai slikto.
Gana daudz labu piemēru, par ko priecāties un lepoties, arī šajā laikraksta numurā – gan tepat reģionālā, gan valstiskā mērogā, gan novērtējot citās valstīs redzēto. Un pavisam droši vērts sev atgādināt arī grāmatas apskatā pausto domu par savu lieliskumu – paša un apkārtējo cilvēku.
