Latvijas dabas ainava paliek arvien rudenīgāka – krītošās koku lapas, debesu zilais dzestrums. Lai gan sinoptiķi mums atkal sola jaunus siltuma rekordus, no ziemas neaizbēgt. Tomēr ir kāda iespēja vasaru pagarināt – dodoties ceļojumā uz dienvidiem. Stāsts būs par Florenci, kur nesen laimējās nokļūt.
Esmu no tās paaudzes, kura mākslas vēsturi mācījās no melnbaltām (bieži vien ne visai kvalitatīvām) mākslas darbu reprodukcijām grāmatās. Attēlos redzamais bija labi jāiegaumē, jo eksāmenā jāzina gan autors, gan nosaukums, gan citi svarīgi fakti. Tā, lūk, stāvot Mediči kapelā pie slavenajām Mikelandželo skulptūrām, pēkšņi atcerējos – vīrietis ar nepabeigto seju ir Dienas alegorija, bet sieviete – Nakts. Jau toreiz, pētot grāmatas attēlu, iztēlojos, kā skulptūras varētu atdzīvoties – tajās bija jūtama iekšēja spriedze. Tieši tā arī ir dzīvē, interesanti vērot katru skulptūras detaļu, gandrīz vai gribas pieskarties pēdai, to mazliet pakutinot. Pirms ceļojuma, meklējot internetā informāciju par Florenci, atradu interesantu apzīmējumu – “Stendāla sindroms”. Tā skaidrojums ir šāds: rakstnieks Stendāls, apmeklējot Florenci, daudzo mākslas darbu iespaidā sajutis sirdsdarbības paātrināšanos un pat zināmu prāta “aizmiglošanos”. Arī citi ceļotāji jutušies līdzīgi.
Jāatzīst, reizēm vakaros bija neliels drudzis – grūti pateikt, vai no tā, ka pa dienu saule karsēja (laika ziņās rādīja plus 26 grādus), vai no iespaidīgā redzēto mākslas darbu daudzuma, vai no lielpilsētas burzmas, vai no visa iepriekšminētā summas. Lai mazliet atpūstos no pilsētas kņadas, izstaigājām skaistas ārpilsētas kalnu takas. Vērojot ainavas, renesanses laikā atklātais gaisa perspektīvas likums bija uzskatāms – zilo kalnu silueti tālumā perfekti kārtojās, mainot toņu gaišuma pakāpi. Iepazīstoties ar lielisko Ufici galerijas ekspozīciju, rodas iespēja izsekot renesanses mākslas attīstībai no agrīnā perioda līdz pat manierismam. Tik daudz mākslinieku, tik daudz dažādu gleznās redzamu seju. Protams, jāpiemin slavenā Mediči dzimta, viņu nauda un mecenātisms, kas pamatā daudziem Florencē redzamajiem mākslas un arhitektūras šedevriem. Pēc ceļojuma, izbaudot spilgtos vizuālos iespaidus, atcerējos Italo Kalvīno romānu “Neredzamās pilsētas”. To lasot, domās var nokļūt dažādās sapņu pilsētās. Dažreiz to var piedzīvot arī īstenībā.
