9. oktobrī aktieris, dziedātājs un komiķis Dainis Porgants nosvinēja 60.
dzimšanas dienu, bet 1. novembrī koncertapvienības “Uzlūdz kungi”
sastāvā viņš viesojās Jelgavas Kultūras namā ar jauno koncertprogrammu
“Dzimtai zemei”. “Izbraucot no Rīgas kādus 50 kilometrus, joprojām
veikalā saskaros ar to, ka cilvēki, mani ieraugot, sit viens otram pa
roku, baksta, vīri nāk klāt, grib runāties, reizēm nezinu, kā no šīm
pārrunām tikt prom,” ar sev tik raksturīgo humoru teic Dainis.
– Cik viegli vai grūti ir bijis noturēties uz skatuves, būt apritē? Kāda ir šī cīņa un konkurence, esat to izjutis?Beidzot
Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti, diplomā bija
rakstīts, ka esmu profesionāls dramatiskā teātra un kino aktieris.
Teātrī nostrādāju desmit sezonas, gaidot savas dramatiskās lomas, bet
knapi dabūju nospēlēt kādu pusotru lomu, tāpēc paralēli radās dažādi
citi projekti, kuros iesaistījos. Visi aktieri grib spēlēt mīlniekus un
hamletus, bet kādam jādarbojas arī komiskajā žanrā. Mani bija noskatījis
Jānis Jarāns, uzaicināja uz pārrunām, un vēlāk iesākās projekts
“Imanta–Babīte”. Biju gatavs darīt visu ko, tomēr pats tagad apzinos, ka
komiķa tēls man patīk labāk, jo cilvēku no skatuves sasmīdināt ir
foršāk nekā spiest no viņa asaras. Ar Jāni Jarānu esam sprieduši par to,
kāda būtu mūsu karjera, ja dzīvotu Amerikā vai Krievijā, kur ir milzīga
auditorija. Tur komiķi ar vienu koncertprogrammu var pa valsti braukt,
uzstāties un pelnīt naudu piecus, sešus, pat desmit gadus no vietas. Cik
mēs to varam atļauties? Vasarā nospēlējām 20 reizes, un atkal jādomā
kaut kas jauns. Varu teikt, ka ļoti daudz esam saražojuši, bet tikpat
ātri tas viss ir aizmirsies.
Publicitātes foto. Visu interviju lasiet 1. novembra “Zemgales
Ziņās”
