Sakarā ar drīzajām pašvaldību vēlēšanām un Valsts valodas likuma stāšanos spēkā (1. septembrī) aktualizējušies jautājumi par pamatnācijas un nacionālo grupu tiesībām Latvijā.
Sakarā ar drīzajām pašvaldību vēlēšanām un Valsts valodas likuma stāšanos spēkā
(1. septembrī) aktualizējušies jautājumi par pamatnācijas un nacionālo grupu tiesībām Latvijā.
Arī starptautiskās organizācijas aktīvi seko šo jautājumu tālākajam risinājumam. Protams, publiski neaizmirstot sludināt, ka tie ir mūsu iekšpolitikas kompetencē, kaut gan pie katras iespējas Briselē, Strasbūrā vai kādā citā galotņu tikšanās vietā atgādina par vājo integrācijas procesu un divkopienu sabiedrības veidošanās draudiem valstī. Tādējādi realitātē nacionālais jautājums nepārprotami no iekšpolitiska pārtop par ārpolitisku, proti, par ļoti nozīmīgu mūsu attiecībās ar starptautiskajām organizācijām.
Jau izsenis politiku dēvējam par kompromisu mākslu, varbūt tieši tāpēc mūsu nacionālās politikas kritizētājiem (starptautiskajām organizācijām un kaislīgajiem nacionālo grupu aizstāvjiem) beidzot būtu jāsaprot, ka Latvijas nacionālā situācija nav pielīdzināma tai 18. gadsimta Eiropā, kad veidojās Rietumeiropas valstu nācijas. Ar to vēlos uzsvērt, ka pēc 1998. gada pilsonības likuma grozījumiem kārta piekāpties ir tieši mūsu nacionālās politikas kritizētājiem, kas, slēpjoties aiz lielā demokrātijas karoga, nevēlas atzīt, ka pasaulē vēl joprojām dominē divas atšķirīgas pieejas nācijas būtības skaidrošanā. Katra no tām ir izplatītāka savā tiesiskās domāšanas lokā, kas savukārt ir atkarīgs no konkrētās valsts un nāciju veidošanās vēsturiskās gaitas.
Sīkāk paskaidrošu abas no šīm nācijas būtību atklājošajām pieejām. Proti, angliski runājošajā pasaules daļā par nāciju visbiežāk sauc attiecīgās valsts pilsoņu kopumu, kas var piederēt pie dažādām etniskajām kopām. Šāda nozīme vārdam nācija nostiprinājās nacionāli viendabīgās valstīs, kādas savulaik bija Anglija, Francija, Skandināvija u.c. Tieši, pamatojoties uz šo valstu etnisko viendabību, tajās tiek noliegta nācijas saistība ar etniskās izcelsmes kategorijām. Šī pieeja ignorē kopējo valodu un izcelsmi, kas Latvijas gadījumā nav pieņemami, ievērojot mūsu valsts iedzīvotāju nacionālo sastāvu. Valstis, kas veidojušās uz šāda nācijas skaidrojuma bāzes, sauc par valsts nācijām, jo tajās nācijas rodas jau uz pastāvoša politiska veidojuma pamata. Konkrētajā izpratnē nāciju varam definēt kā pilsoņu apvienību, kura integrējas ap valsts ideju un kurai ir kopīgi politiskie mērķi.
Ļoti būtiska ir arī šā pilsoņu kopuma politiskā pagātne un katra atsevišķā indivīda tiesības (liberālisms), bet mazsvarīga etniskā piederība, sociālā izcelsme, reliģiskā piederība un tā tālāk. Tā, piemēram, Francijā pilsoņi ar dažādām ādas krāsām sevi sauc par frančiem un jūtas piederīgi šai nācijai. Grūti iedomāties līdzīgu situāciju Latvijā, kur kāds krievu tautības pārstāvis rīkotos līdzīgi. Tas arī nemaz nav vajadzīgs, jo tieši mūsu valstī redzam šo radikāli atšķirīgo pieeju nācijas traktējumam, kas atšķiras Rietumeiropas un Austrumeiropas bloka valstīs. Tieši Austrumeiropas un Viduseiropas zemes pārsvarā jau vēsturiski veidojušās kā daudznacionālas valstis, kur par nāciju pieņemts saukt etnokulturālu kopību ar tai raksturīgajiem elementiem: kopēja etniskā teritorija (vēsturiskā dzimtene), pārsvarā viena literārā valoda, ciešas ekonomiskās un sociālās saites, nacionālā pašapziņa un parasti arī valstiskā organizācija vai arī tieksme pēc tās. Latvijas gadījumā nācijas ideja sakņojas pieņēmumos par tautas kulturālo mantojumu, kopējo izcelsmi un valodu. Šeit kolektīvajām tautas (nācijas) interesēm ir lielāka nozīme nekā atsevišķu indivīdu tiesībām.
Otrajam nācijas izpratnes modelim neapšaubāmi piedēvējama arī Latvijas jau tā liberāli realizētā politika.
Tagad jāakcentē būtiskākā atšķirība starp šiem abiem nācijas izpratnes modeļiem, proti, pirmajā gadījumā valsts pilsoņu un iedzīvotāju kopums ir gandrīz līdzvērtīgs skaitliskajā izteiksmē. Savukārt otrajā šis skaits būtiski atšķiras, jo blakus pilsoņiem ir vēl pietiekams skaits iedzīvotāju, kas nepieder pilsoņu lokam, līdz ar to – arī politiskajai nācijai (ar politisko nāciju apzīmē valsts pilsoņu kopumu neatkarīgi no to nacionālās piederības). Šāda situācija ir arī Latvijā, kur integrācijas būtība sevī ietver tieši politiskās nācijas paplašināšanu uz tai nepiederošo iedzīvotāju rēķina pilsonības likumā noteiktajā kārtībā.
Ar šo dažādo nāciju būtības traktējumu vēlējos izskaidrot, kāpēc vēl joprojām izskan regulāri pārmetumi par Latvijas realizēto nacionālo politiku. Tieši šīs dažādās tiesiskās domāšanas izpratnes apgrūtina iespēju starptautiskajām organizācijām iedziļināties Latvijas specifiskajā situācijā. Bet, pamatojoties uz Austrumeiropas tiesību izpratni nācijas jautājumā, varam justies droši, ka mūsu nacionālā politika atbilst visām galvenajām starptautisko tiesību normām. Tāpēc šoreiz jautājumos par nepilsoņu vēlmi piedalīties pašvaldību vēlēšanās un Valsts valodas likumu būsim nepiekāpīgi un gaidīsim kompromisu no nacionālo grupu pārstāvjiem un sapratni no starptautisko organizāciju puses.
Jānis Kovaļevskis, LLU Humanitārā institūta students
