Mums visiem gribas atrast vienu universālo risinājumu, bet ir vajadzīga individuāla pieeja. Kas der vienam, neder citam, un, kamēr mēs meklēsim universālo risinājumu, nekur tālu netiksim. Tas ir visas sabiedrības augšanas process – ir vajadzīgs laiks, un ar kampaņu vien nepietiks, secināts Labklājības ministrijas rīkotās kampaņas par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem “Cilvēks, nevis diagnoze” Zemgales reģiona informatīvajā pasākumā, kas šonedēļ norisinājās Jelgavā.
Tā mērķis bija informēt par Zemgales reģiona deinstitucionalizācijas (DI) plānu, nodrošināt ekspertu diskusiju par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), kā arī uzklausīt ierosinājumus šo cilvēku integrēšanai sabiedrībā. Pasākumu vadīja moderators Haralds Burkovskis.
Kas ir deinstitucionalizācija? DI paredz cilvēkus ar GRT iekļaut sabiedrībā un iesaistīt darba tirgū, tādējādi veicinot viņu neatkarību un patstāvību. Tostarp tiek radīts plašs pakalpojumu klāsts, lai arī bērni, kas dzīvo sociālās aprūpes centros, varētu augt ģimeniskā vidē un bērni ar funkcionāliem traucējumiem saņemt sociālo aprūpi un rehabilitāciju savā pašvaldībā.
“Mēs to saprotam kā sistēmu, kas sniedz atbalstu cilvēkiem, kuri paši nevar par sevi parūpēties, lai viņi varētu dzīvot mājās un nenokļūtu institūcijās,” skaidro Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane.
Lielākā daļa atrodas aprūpes iestādēs
Latvijā pašlaik lielākā daļa cilvēku ar GRT dzīvo aprūpes iestādēs jeb institūcijās. No ārpuses viss šķiet labi – ir jumts virs galvas, viņi ir siltumā, paēduši un apģērbti. Taču tā ir ierobežota, izolēta vide, kurā cilvēkiem ir ierobežotas iespējas sasniegt savus mērķus un būt laimīgiem. Tāpēc 2015. gada beigās sākās DI plānošana, lai 2023. gadā iegūtu pavisam citu rezultātu: pašlaik tikai 20 procenti cilvēku ar GRT aprūpes pakalpojumus saņem mājās (ja vispār saņem), 80 procenti – institūcijās, bet 2023. gadā plānots panākt attiecību 45:55. DI prasa arī attieksmes maiņu no speciālistu un sabiedrības puses, klāsta K.Lasmane.
Apzinātas cilvēku vajadzības
Zemgales reģiona DI plāna izstrādātājus diskusijā pārstāvēja projekta “Atver sirdi Zemgalē” vadītāja Dace Strautkalne, atzīstot, ka plānošanas un izvērtēšanas process bijis liels izaicinājums. Apzinātas 300 cilvēku ar GRT un 127 aprūpes centros dzīvojošo vajadzības. Noskaidrots, kas nepieciešams 356 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kuri dzīvo ģimenēs, un bērniem, kuri dzīvo sociālās aprūpes centros. Viņiem vajadzīgi grupu dzīvokļi, dienas centri, specializētās darbnīcas, kā arī individuālas konsultācijas. Kad šie cilvēki zaudē savu apgādnieku, bez iepriekš minētajiem pakalpojumiem viņiem ir tikai viena iespēja – nokļūt institūcijā, jo daudzās pašvaldībās šie pakalpojumi nav pieejami.
Dienas aprūpes centri vajadzīgi 193 personām, grupu dzīvokļi – 127, bet specializētās darbnīcas – 96. Vēl ir nepieciešams pašvaldību izvērtējums, diskusijas, piemērota infrastruktūra un darbinieki, kas ar šiem cilvēkiem strādās, skaidro D.Strautkalne, uzsverot, ka cilvēki ar GRT jāpieņem tādi, kādi tie ir, necenšoties viņus mainīt.
Pašlaik Zemgalē dažās pašvaldībās ir 14 dienas aprūpes centri līdz 196 cilvēkiem ar GRT, deviņi grupu dzīvokļi, kuros dzīvo 115 cilvēki, un sešas specializētās darbnīcas 78 cilvēkiem. Būtiski ir pašvaldībām turpināt iesākto darbu, lai no DI projekta resursiem to varētu finansēt.
Sabiedrība bieži vien nezina, ko nozīmē jēdziens “grupu dzīvokļi”, tāpēc speciālisti skaidro, ka tie ir dzīvokļi, kuros dzīvo cilvēki ar GRT un kuros viņiem ir iespējams saņemt palīdzību, ko sniedz aprūpētājs un sociālais darbinieks. Dažiem ir jāpalīdz saplānot budžetu, bet citi savukārt jāpasargā no “labvēļiem”, kas cenšas izmantot šo cilvēku lētticību. Tā nav ilgstošas aprūpes iestāde, un klientiem ir lielas pašnoteikšanās tiesības.
Dienas aprūpes centrā klienti uzturas dienā, piedaloties nodarbībās, attīstošos pasākumos, saturīgi pavadot laiku, attīstot prasmes. Dienas centri, cilvēkiem, kuri aprūpē personas ar GRT, dod iespēju strādāt. Turpretī specializētās darbnīcas jau ir solis tuvāk nodarbinātībai, starpsolis starp īstu darbavietu. Latvijā ir piemēri, kad cilvēki ar smagu garīgu atpalicību spēj šādās darbnīcās ražot kvalitatīvu preci. Ir arī sociālie uzņēmumi, kas nodarbojas ar uzkopšanas servisu, sadzīves tehnikas remontu – piemērotas darbavietas cilvēkiem ar GRT. Darbs veļas mazgātavā, gludināšanā, kārtošanā, ratiņu stumšanā un preču izkārtošanā lielveikalā – arī tas ir pa spēkam šādiem cilvēkiem.
Ārzemēs novērtē to, ka cilvēki ar GRT ir ļoti labi darbinieki, lieliski izpildītāji, motivēti nezaudēt savu darbavietu. Dānijā ir IT kompānija, kas cilvēkus ar autiskā spektra traucējumiem nodarbina programmu testēšanā, jo viņi spēj ilgstoši nodarboties ar vienu konkrētu lietu, atklāj H.Burkovskis.
Pašvaldībās jāsāk ar izpratni
Reģiona pašvaldības atbildīgās personas DI projekta ieviešanā pārstāvēja Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne. Viņasprāt, pašvaldībās DI darbs ir jāsāk ar izpratni – gan politiskā, gan sociālā dienesta darba izpratni.
Jelgavā DI sākās jau pirms 14 gadiem, kad no 2004. gada līdz 2007. gadam tika realizēts ERAF projekts par pansionātu klientu iesaisti darba tirgū un pie pansionāta “Pusceļa māja” izveidoti grupu dzīvokļi. Līdz DI projekta sākumam izveidoti divi, gandrīz jau trīs, dienas centri, kuros uzturas gan cilvēki ar psihiskām saslimšanām, gan ar GRT.
“Mēs Jelgavā esam pieraduši redzēt cilvēkus ar GRT, viņi ir sabiedrībā kopā ar mums, apmeklē kultūras un citus pasākumus,” teic Sociālo lietu pārvaldes vadītāja, piebilstot, ka līdz ar DI projektā Jelgavas pašvaldība iesaistījās labprātīgi un nebija ilgi uz to jāpierunā. Jelgavā projekta kopējo vadību uzņēmusies pašvaldība, kurai ir liela pieredze investīciju apgūšanā. Tajā iesaistīti sociālo aprūpes centru darbinieki, psihiatri, bāriņtiesu un sociālo dienestu darbinieki, nevis kā daudzviet, kur sociālie dienesti ar šo projektu ir atstāti vieni – lai kuļas, kā grib.
R.Stūrāne uzskata, ka šīs problēmas nav jaunas un bija zināmas jau pirms desmit gadiem. Problēma ir tā, ka klientu vēlmes, vajadzības un situācijas mainās, bet personu ar GRT un bērnu sociālo aprūpes centru darbu regulējošie normatīvie akti krietni atpaliek.
Grib prom, bet nav jumta virs galvas
Cilvēks grib ārā no pansionāta, viņam vajag jumtu virs galvas, bet pretī ir Ministru kabineta noteikumi, likums par pašvaldību dzīvokļu jautājumu risināšanu, pašvaldību saistošie noteikumi un bieži vien vairāki dzīvokļu reģistri. Turklāt DI paredz klientu brīvu pārvietošanos – viņi var izvēlēties, kurā pašvaldībā dzīvot, taču pašvaldību saistošie noteikumi to ierobežo, jo tajos noteikts dzīvošanas perioda ilgums, kas nav pareizi.
Tāpat valsts līmenī nav radīta dzīvokļu programma cilvēkiem ar GRT, kuri iznāk no institūcijām. Jelgavai ar tās 60 000 iedzīvotājiem viens grupu dzīvokļu projekts, kurā klientiem pieejama aprūpe, noteikti ir par maz un neatbilst reālajām vajadzībām, uzsver R.Stūrāne.
Ņemot vērā, ka GRT ir sešiem procentiem planētas iedzīvotāju, situācija ar katru gadu padziļinās, problēma tikai saasināsies. Turklāt sabiedrības attieksme bieži vien ir: viņi traucē pārējiem, dariet kaut ko, ievietojiet viņus aprūpes centros, piebilda H.Burkovskis.
Grupu dzīvoklis ir pakalpojums, nevis dzīvesvieta, konkretizē R.Stūrāne, piebilstot, ka arī tā ne vienmēr ir izeja, jo cilvēki ar GRT iemīlas, grib precēties, veidot ģimeni. “Mums grupu dzīvokļos dzīvo divi precēti pāri, bet diezin vai tas viņiem ir piemērotākais variants,” domā Sociālo lietu pārvaldes vadītāja.
Veicot saraksti ar citām pašvaldībām, kuru ilgstošās aprūpes iestādēs atrodas klienti, saņemta atbilde, ka nav dzīvokļu, kur viņus ievietot. Jāmaina sistēma, un ir jābūt valsts atbalstam dzīvokļu jautājumu risināšanā cilvēkiem ar GRT, secina R.Stūrāne.
D.Strautkalne novērojusi, ka lielajās pilsētās – Jelgavā un Jēkabpilī – pakalpojumi ir pieejamāki. Sliktāk ir novados, kur iedzīvotāju blīvums mazāks, bet teritorija lielāka – vairākos novados pieejami tikai sociālā dienesta pamatpakalpojumi, bet nav ne dienas centru, ne grupu dzīvokļu. Grupu dzīvokļi Zemgalē ir tikai Jelgavā un Dobeles novadā. “Tāpēc jau katrā reģionā ir DI plāni un tiks ieguldīts finansējums, lai pašvaldībās veidotu šos pakalpojumus,” uzsver D.Strautkalne.
Ievieto pansionātā, jo neko citu piedāvāt nevar
Bieži vien cilvēki ir spiesti pārcelties uz ilgstošas aprūpes iestādi, jo sabiedrība viņiem nevar nodrošināt neko citu, pauž valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) “Zemgale” Pakalpojumu nodrošināšanas nodaļas vadītāja Ineta Niedra, kas diskusijā pārstāvēja reģiona speciālistus, kuri ikdienā strādā ar DI mērķa grupām.
VSAC “Zemgale” patlaban uzturas 852 klienti, ir piecas filiāles – Jelgavā, Līvbērzē, Ziedkalnē un Iecavā, bet viena no tām atrodas Rīgas Plānošanas reģionā. Jelgavā uzturas 240 klientu, Līvbērzē – 150, Ziedkalnē – 72, Iecavā – 142. DI procesā iesaistīti vairāk nekā 90 klientu: Iecavā – 25 plus trīs izvērtēti atkārtoti, Jelgavā – 15, Ziedkalnē – 28, bet Līvbērzē – 24. Turklāt Ministru kabineta noteikumi paredz, ka klienti ir jāmāca, skaidro I.Niedra.
Katra cilvēka ar GRT, kurš nokļuvis pansionātā, stāsts ir skaudrs – strauji pasliktinājusies veselība, viņš vairs nespēj parūpēties par sevi, aprūpētājs saslimis un nomiris, radinieki aizbrauc dzīvot uz ārzemēm, bet cilvēku atstāj alkoholiķa “aprūpē” u.c.
“Dažkārt no pansionāta “Veģi” nākušie klienti neprot ne lasīt, ne rakstīt, un pie mums nāk latviešu valodas skolotāja un viņus kā mazus bērnus māca. Viņi tur kopa lopus, strādāja dārzā, bet par lasīt un rakstīt prasmju apguvi netika padomāts,” arī šādu attieksmi pret cilvēkiem ar GRT atklāj I.Niedra.
“Viena mēneša adaptācijas periodā mēs bieži vien secinām, ka šis cilvēks varētu iet atpakaļ un turpināt dzīvot pašvaldībā, bet nav dzīvokļa,” tā I.Niedra, uzsverot, ka iestāde var klientu sagatavot dzīvei ārpus institūcijas, bet viņam nav kur dzīvot. Kā pozitīvu piemēru viņa min sadarbību ar Jelgavas pašvaldību, kur klienti nonāk grupu dzīvokļos.
“Runājot ar klientiem, viņu lielākās bailes ir – kur es dzīvošu? Bet tas ir dzīvs cilvēks, ir jābūt noteiktībai, nevis cilvēkam jāsaka: es šo projektu negribu, man tas ir bieds. Arī par darbavietām jādomā. Kas tā par patstāvīgu dzīvi, ja nav darba?” teic I.Niedra. Rakstot uz pašvaldībām, divas atbildējušas, ka var klientam piešķirt vietu patversmē, daudzas, ka nevar nodrošināt neko, citas vispār neatbild.
Problēma ir arī tā, ka daudzi darba devēji nevēlas pieņemt darbā cilvēkus ar GRT, jo baidās. I.Niedra viņus saprot, jo stereotipi sabiedrībā iesakņojušies tik spēcīgi, ka arī sociālā aprūpes centra jaunie darbinieki sākumā mēdzot baidīties no klientiem. Tāpēc, viņasprāt, kampaņa “Cilvēks, nevis diagnoze” ir vērtīga. Turklāt pasaules pieredze rāda, ka cilvēku ar GRT aprūpē var iesaistīt brīvprātīgos, tādējādi veicinot lielāku labvēlību sabiedrībā.
Tomēr viņa atkal un atkal uzsver, ka tie ir dzīvi cilvēki, nevis skaitļi un ka nevar dzīvot tikai no projekta līdz projektam. Tāpat viņiem ir tiesības pateikt: “Nē, es neiešu!” “Sociālās aprūpes centri atrodas ķīlnieku lomā – klienti grib iet ārā, bet nav kur. Tajā pašā laikā tiesībsargs un nevalstiskās organizācijas saka, kāpēc klientus mēs nelaižam. Pie visa vainīgi esam mēs – tā mēs secinām,” situāciju raksturo I.Niedra.
Cilvēks ar GRT – dāvana sabiedrībai
Reģiona cilvēku ar GRT intereses pārstāvošās organizācijas, biedrības un NVO diskusijā pārstāvēja resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda” Zemgales un Kurzemes reģionālā koordinatore Aleksandra Pavlovska. Viņa atgādināja par sabiedrības neizpratni un aizdomām pret cilvēkiem ar GRT. Sabiedrībai institūcijas liekas ērtas, un tā uzskata, ka speciālas vietas, kur ar cilvēkiem ar GRT “tiktu galā”, ir vajadzīgas.
“Mēs kā NVO varam eksperimentēt, aprobēt jaunas metodes. GRT – tas ir cilvēks, personība ar saviem trūkumiem un arī resursiem, savu gara spēku. Tā ir lieliska dāvana sabiedrībai, izaicinājums, iespēja paskatīties uz sevi, kā mēs kā sabiedrība varam pozicionēt domu, ka katram ir sava vieta,” tā A.Pavlovska, piebilstot, ka tas būtībā ir filozofisks jautājums.
Viņa minēja piemēru no sava pirmā darba gada Latvijā, kad kāda māte stāstījusi, ka nevar tikt galā ar dēlu, kuram ir GRT. Tad Aleksandra jautājusi: kas ir labs jūsu dēlā? Māte padomājusi un atbildējusi, ka dēls mēdzot dāvināt visiem konfektes. Braucot sabiedriskajā transportā, cienā pasažierus ar konfektēm – dāvā viņiem dzīvesprieku.
Bet cik no jums būtu gatavi pieņemt konfekti no smaidoša svešinieka, auditorijai retoriski jautāja H.Burkovskis un pats atzinās, ka diezin vai pieņemtu. Visticamāk, šādu cilvēku uzlūkotu ar aizdomām un vēl censtos no viņa pasargāt savus bērnus. Tik noslēgta sabiedrība mēs esam.
“Zelda” pilotprojekta gaitā sniedz atbalsta personas pakalpojumu cilvēkiem ar GRT, palīdzot viņiem pieņemt svarīgus lēmumus, atrast darbu, dzīvesvietu. Nereti palīgu loks paplašinās – iesaistās ģimenes locekļi, baznīcu draudzes, pašvaldība, kaimiņi, tātad mēs palīdzam šiem cilvēkiem dzīvot ar mums kopā, skaidro A.Pavlovska.
Turpretī SIA “Rīgas psihoneiroloģisko slimnieku rehabilitācija” un biedrību “PINS” pārstāvošais Norberts Snarskis “Ziņas” informē, ka Bauskas pusē, Pilskalnē, būvē pansiju ar 26 vienistabas dzīvokļiem un plāno piedāvāt rehabilitācijas pakalpojumus ne tikai cilvēkiem ar GRT, bet jebkuram interesentam. Pansija darbosies pēc komūnas principa, iemītniekiem strādājot teritorijas sakopšanā un lauksaimniecības darbos, izaudzējot nepieciešamo pārtiku. Ar pašu resursiem – iegūtajiem līdzekļiem par sociālajiem pakalpojumiem un ziedojumiem – viss gan top lēni. NVO kā attīstītājs veido dzīvokļus, un valsts atbalsta – arī tas būtu viens no iespējamajiem risinājumiem.
Kas ir garīga rakstura traucējumi?
• Garīga rakstura traucējumi (GRT) ir psihiska saslimšana vai garīgās (intelektuālās) attīstības traucējumi, kas ierobežo cilvēka spējas strādāt un aprūpēt sevi, kā arī apgrūtina iekļaušanos sabiedrībā.
• Gan intelektuālās attīstības traucējumi, gan psihiskās saslimšanas tiek pieskaitīti GRT, tomēr atšķiras aprūpe un ārstēšanas iespējas.
• Personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem ir mācīšanās grūtības, un viņi attīstās lēnāk nekā pārējie cilvēki. Šis stāvoklis parasti tiek konstatēts piedzimstot vai agrā bērnībā. Reizēm tas radies smadzeņu bojājumu dēļ, pēc pārciestām slimībām vai traumām. Izšķir trīs intelektuālās attīstības traucējumu pakāpes – viegla, vidēja vai smaga intelektuālās attīstības atpalicība. Intelektuālās attīstības traucējumu gadījumā vairāk svarīga ir aprūpe, attieksme, atbalsts. Stāvoklis ir relatīvi stabils un nemainīgs.
• Psihisko slimību gadījumā, piemēram, šizofrēnijas, depresijas, bipolāri afektīvu traucējumu, anoreksijas un citu, lielāka loma ir medikamentu lietošanai un psihoterapijai. Stāvoklis var būt mainīgs. Slimības atšķiras arī pēc smaguma, tās var būt invaliditātes cēlonis vai tādas, ar kurām cilvēki sekmīgi sadzīvo, piemēram, viegla depresija.
• GRT ir ļoti atšķirīgi – psihiskas slimības atšķiras no garīgās attīstības traucējumiem, tāpat cilvēkiem ar vienu un to pašu diagnozi var būt dažādas traucējumu izpausmes. Uzskatāms piemērs ir plašais autisma spektrs – cilvēkam ar šādu diagnozi var būt augsti attīstīts intelekts un vērotājam no malas nemanāmi traucējumi, savukārt smagākos gadījumos cilvēks ar autismu dzīves laikā neiemācās pat runāt. Ļoti atšķirīgi var būt arī, piemēram, šizofrēnijas izraisīti psihiskās veselības traucējumi. Cilvēki ar GRT, ja tiem tiek nodrošināts nepieciešamais atbalsts, var mācīties, veiksmīgi iekļauties darba tirgū un dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi.
Avots: cilveksnevisdiagnoze.lv
