Paulu Koelju savā lieliskajā darbā «Alķīmiķis» raksta: «Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.» Šī ir cilvēka dzīvi un cilvēcību apliecinoša atziņa, no kuras staro spēkpilns pozitīvisms.
Paulu Koelju savā lieliskajā darbā «Alķīmiķis» raksta: «Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.»
Šī ir cilvēka dzīvi un cilvēcību apliecinoša atziņa, no kuras staro spēkpilns pozitīvisms. Taču pasaulē ir individuālas un kolektīvas vēlmes, un jāteic, ka bieži vien tieši kolektīvajām ir nepieciešama cilvēces (ja ne cilvēces, tad nācijas) sadošanās rokās, lai stātos pretim tām drausmīgajām nelaimēm, kuru cēlonis diemžēl ir paši cilvēki. Runa ir par narkomāniju.
Uzdrīkstos apgalvot, ka Latvijā šai sociālajai problēmai nebūtu pievērsta liela sabiedrības uzmanība, ja vien.., jā, ja vien šāds posts nepiemeklētu jauniešus.
Tomēr sabiedrība un valsts kopumā ir pārāk inerta. Tā aprobežojas ar uzmanības pievēršanu, sak, labi, ka mani tas neskar, un cik gan nožēlojami izskatās šie narkomāni. Inertums izraisījis adekvātas sekas, kas atspoguļojas 1999. gada statistikā: 83% no kopējo narkomānu skaita Latvijā veido cilvēki līdz 25 gadu vecumam. Cik gan banāli šajā kontekstā skan mūžīgi atkārtotā atziņa, ka jaunatnei pieder nākotne. Ar pļāpāšanu un uzmanības pievēršanu situāciju nevar uzlabot.
Tiesa, katru gadu aug sabiedrības pretestība pret narkotikām. Par to var spriest gan no dažādiem informatīvajiem bukletiem, kuru klāsts turpina paplašināties, gan arī no masu informācijas līdzekļiem, taču acīmredzami, ka pretestība ir pārāk vāja un tai nav pienācīgas organizētības. Narkotiku patēriņš jauniešu vidū gadu no gada Latvijā turpina palielināties, par ko liecina arī fakts, ka kopš 1995. gada jauniešu vidū, kas nav vecāki par astoņpadsmit gadiem, marihuānas patēriņš ir trīskāršojies, tas ir, palielinājies no pieciem līdz septiņpadsmit procentiem.
Cīņa pret pašu narkobiznesu lai paliek Iekšlietu ministrijas kompetencē. Sabiedrības uzmanība ir jākoncentrē uz problēmu, kā ietekmēt jauniešu apziņu, lai tajā nerastos vēlme izmēģināt kādu no narkotikām. Jāatzīst, ka pašreizējā aizlieguma politika nav nesusi cerētos rezultātus, drīzāk tā jauniešos ir pastiprinājusi tieksmi pēc šā aizliegtā augļa, jo, redz, viss aizliegtais ir interesants. Ir jāveic radikālāki pasākumi.
Nesen Rīgā, Kronvalda parkā bija izliktas apskatei naturālistiskas fotogrāfijas, kurās tika parādīta narkomānijas seku šķebinošā realitāte. Faktiski tajās bija attēloti dzīvi miroņi, cilvēki ar adatu sadurstītām miesām, kas mokās bezmaz vai agonijā jeb narkomānu leksikonā tā saucamajās «lomkās». Protams, tas ir tikai subjektīvs redzējums, taču šādi skati ikvienā var izraisīt riebumu pret narkomāniju un narkotikām. Un tieši tas ir nepieciešams – riebums.
Jauniešiem veselības mācības vai arī citās stundās ir jārāda tiešas un nesamākslotas sekas, nevis jārunā par to, kas būtu, ja būtu. Ir jāveic arī attiecīgas izmaiņas mācību metodikā skolās. Pašreizējā situācija vairāk atgādina formālu zināšanu iepotēšanu jaunietī.
Taču prakse liecina, ka šāda informācija nav bijusi gana efektīva, lai bremzētu narkotiku izplatību jauniešu vidū. Starptautiskā projekta ESPAD’99 iegūtie dati liecina, ka 16 gadu vecu Latvijas jauniešu pirmā lietotā narkotika 58% gadījumu ir marihuāna, kas praktiski ir uzskatāma kā tilts uz smagāku (heroīns) reibinošo vielu lietošanu. Tāpat nepamanīts nevar palikt fakts, ka jau 16 gadu vecumā jaunietim, kas dzīvo kādā no lielajām Latvijas pilsētām, brīvi ir pieejamas tādas narkotikas kā marihuāna, «ectasy», heroīns un citas.
Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātais 2000. gada izglītības programmas projekts paredz par 30% palielināt algas pedagogiem, kuru darba pienākumos ietilpst skaidrot narkotiku postošo ietekmi. Taču tādā veidā vien problēma netiks atrisināta. Nepalīdzēs arī dažādu fondu finansiālais atbalsts, jo tas nespēj būt visaptverošs. Ir jābūt vienotai koncepcijai valsts līmenī, kas paredz atbalstu ne tikai izglītībai, bet arī sportam un kultūrai, jo nav jau nekāds noslēpums, ka jaunieši bieži sāk lietot narkotikas aiz garlaicības un dīkdienības. Šķiet, ka Jelgavā var uz pirkstiem saskaitīt vietas, kur var kaut vai vienkārši padzenāt bumbu, bet Jelgava, tāpat kā Olaine, Daugavpils un Rīga, tiek neoficiāli uzskatīta par narkomānijas centru.
Narkomānija jaunatnes vidū nav tikai nākotnes drauds, tā ir tagadnes posts. Un, lai tas nebūtu jāpieredz, jābūt vienotai un konsekventai rīcībai, kas ietekmētu jauniešu apziņu – jāspēj radīt riebums pret narkotikām. Ir jāsadodas visiem rokās, lai glābtu, kas vēl glābjams.
Mārtiņš Kaprāns, LLU Humanitārā institūta students
