Pirms trim gadiem pārsēdies uz enduro motocikla, savulaik Eiropas un pasaules junioru čempions motokrosā un vairākus gadus arī MX1 pasaules kausa braucējs Ivo Šteinbergs šo sezonu noslēdzis ar Latvijas un Baltijas enduro čempiona tituliem, bet nupat izcīnījis trešo vietu prestižajās sešu dienu enduro sacensībās Čīlē. “Tas bija sapnis, uz ko tiecos jau pagājušajā gadā, kad sešdiennieks notika Francijā, taču valsts izlase “nesalikās”. Tagad to piepildīju kopā ar igauņiem Martinu Leoku un Elariju Talu viņu kluba komandā “Sõmerpalu MK”. Tas bija jūlijā, kad piezvanīja Martina tēvs un teica, ka ir vieta viņu kluba trijniekā. Nedēļas laikā bija jāizšķiras, un, protams, piekritu,” ar joprojām priecīgu satraukumu balsī Ivo, tikai iepriekšējā naktī pārradies no Čīles, gatavs padalīties iespaidiem arī ar “Zemgales Ziņām”.
– Jau iepriekš esi uzsvēris, ka igauņi motosportā mums ir krietni priekšā.
Tā ir. Vairākus gadus šajās sešu dienu sacensībās startējusi viņu valsts izlase, un Martinam tajās ir septiņu gadu līdzdalības pieredze. Četru vienlīdz spēcīgu sportistu izlasi saorganizēt gan nav viegli arī viņiem, tāpēc jau otro gadu “Sõmerpalu MK” piedalās klubu konkurencē, kur trases un grūtību pakāpe tā pati, bet komandā trīs dalībnieki. Pagājušajā gadā igauņi bija piektajā vietā, bet punktu ziņā no trijnieka patālu. Šogad klusībā jutu, ka vajadzētu tajā tikt, un tas piepildījās – 104 klubu komandu konkurencē finišējām otrajā vietā. Rezultāts labs, nu jau “grāmatās” ierakstīts, un kas zina, vai tuvākajā laikā to izdosies pārspēt.
– Komandas veikumu liek kopā katra sportista individuālie rezultāti. Latvieša palīdzība un tava individuāli trešā vieta C2 klasē acīmredzot igauņiem bija ļoti no svara?
Savā ziņā jā, taču spēcīgi braucēji ir arī Leoks un Talu. Martins C2 klasē pēdējā dienā motokrosā sasniedza otro vietu un sacīkšu summā finišēja sestais, bet Elarijam C3 klasē uzvara pēdējā posmā ļāva pakāpties uz kopvērtējuma ceturto. Kopējo veikumu nosaka individuālie rezultāti, bet tos šādos grūtos sešu dienu sacīkstes apstākļos jo lielākā mērā ietekmē komandas gars, kas mūsu vidū bija ļoti draudzīgs. Jutām cits citam līdzi, uztraucāmies, katrs centāmies komandas labā, cik spējām, ar apziņu, ka nedrīksti neko “sastrādāt”. Ļoti atbalstoši bija mūs apkalpojošie mehāniķi no Somijas.
– Pašam tieši sestās dienas motokrosā nepaveicās tik labi kā iepriekš enduro posmos?
Noslēgumā stress bija liels. Krosa trasē trīs reizes kritu un nobraucu sestais. Bet visi krita. Pēc piektās dienas, pirms motokrosa, biju ceturtajā vietā, bet nonācu trešajā. Turklāt līdz otrajai pietrūka tikai pussekunde. Izklausās neticami, kad pēc nobrauktiem 1600 kilometriem un 34 stundām uz motocikla pietrūkst piecu metru, lai tiktu vietu augstāk. Bet nu tik un tā – gods, ka latvietis bijis uz “six days” pjedestāla.
– Enduro noteikumi, šķiet, liek turēt motociklu slēgtā parkā, neļaujot to remontēt. Kādi tad ir mehāniķu pienākumi?
Mehāniķi var ieliet benzīnu, tosolu un nomainīt eļļu. Motocikla apkopei un riepu nomaiņai katra posma beigās ir dotas 15 minūtes, un tas jādara pašam sportistam. Mehāniķi šajā laikā drīkst asistēt – manā gadījumā, piemēram, viens seko, vai iekļaujos laikā, otrs padod atslēgas, trešais palīdz ar padomu. Vēl jau jāpaspēj arī tikt līdz slēgtajam parkam, kas prasa vismaz trīs minūtes.
– Šovasar brauci arī vienu no grūtākajiem “Hard Enduro” seriāla posmiem Rumānijā. Vai vari salīdzināt ar Čīli?
Katrās sacensībās grūtības savas. Jāatzīst, ka Rumānija palīdzēja sagatavoties sešdienniekam. Viena no atšķirībām, ka tur bija svarīgi ik dienu tikt līdz finišam, bet šeit “gonka” daudz ātrāka un viss izšķīrās laikā. Ik dienu braucām no pilsētas ārā un atgriezāmies pilsētā. Risks liels, jābrauc ātri un arī pēc noteikumiem. Pilsētā jāskatās, vai mašīna tev vai pats kādam neuzbrauksi. Kalnos savukārt zirgi, govis un ēzeļi. Ātrumā jo svarīgāk, vai atceries bīstamo kalnu un grāvi. Ja pabrauc garām kādam pagriezienam, vari attapties starp kaktusiem, kur ārā nevar tikt.
– Sacensību otrajā dienā no 300 ātrajiem biji pats ātrākais.
Otrajā dienā braucām tajā pašā aplī, kur pirmo dienu. Bija viens grūts ātrumposms, varbūt smilšaināks, bet jutos pārliecināts. Katru otro dienu pārcēlāmies uz citu trasi, līdz ar to pirmais, trešais un piektais posms sanāca tie grūtākie. Piektajā dienā biju arī jau morāli noguris. Posmu noslēdzu ceturtajā vietā, izturēju bez lieliem kritieniem, bet kļūdu risks bija vislielākais.
– Iepriekš varējāt trasi iepazīt?
Pirms tam nedēļu kājām visas izstaigājām. Gājām piecas dienas pa septiņām stundām, cenzdamies katru sarežģītāko vietu iegaumēt. Ar visu to pirmā diena vienmēr sanāk grūtākā. Mums, baltiešiem, grūtāk nekā dienvidniekiem arī adaptēties pie cietās zemes. Piedevām savu dara karstums un putekļi. Apdzen kādu – un neko neredzi. Svelme tāda, kā no pirts kāds pūstu virsū. Dienā sešus litrus ūdens izdzēru, bet, cik putekļu apēsts, – nezinu.
– Trīs gados līdz sešdiennieka pjedestālam – vai, pārsēzdamies uz enduro moča, par ko tādu domāji? Kas varētu būt nākamais mērķis?
Motosportā esmu jau 20 gadu, no tiem enduro karjera tiešām īsa. Bet iepatikās. Pirms trim gadiem neteiktu, ka braukšu starptautiskajā sešu dienu sacīkstē, bet klusībā mērķis bija. Tālāk izvēļu nav daudz un ļoti grūtas. Kaut kur gribas vēl startēt. Bet jau tagad skaidrs, ka savā klubā “CEC I.S. Racing” centīšos audzināt jaunos enduristus.
