Kopš brīža, kad 1968. gadā, kopā sanākot sešiem Jūrmalas skolēniem – brāļiem Sējāniem un Bartaševiciem ar domubiedriem –, tika sperti pirmie kopīgie soļi rokmūzikā un dibināta grupa “Menuets”, apritējis pusgadsimts, kļūstot par šobrīd Latvijā vecāko grupu. Šoruden “Menuets” svin savu piecdesmito jubileju. Grupā muzicē Inese Pabērza, Baiba Jagere, Juris Kulakovs, Juris Sējāns, Leons Sējāns, Raimonds Bartaševics, Ikars Ruņģis un Adrians Kukuvass, kuru aicinājām uz sarunu brīdi pirms grupas koncerta Jelgavas Kultūras namā rīt, 23. novembrī, pulksten 19.
Ģitāras taisa paši
“Viss notika likumsakarīgi. Visi mācījāmies gan Pumpuru skolā, gan arī Jūrmalas Bērnu mūzikas skolā. Mācījāmies katrs savu instrumentu – Andris Sējāns un es trompeti, abi brāļi Alberts un Raimonds Bartaševici vijoles klasē, Andris Kronbergs un Juris Sējāns – klarneti. Visi seši jau centāmies apgūt pirmo akadēmisko pakāpienu. Andris Kronbergs bija līderis. Viņš bija sasniedzis tādu līmeni, ka viņam pat piedāvāja pēc bērnu mūzikas skolas beigšanas iet uzreiz uz konservatoriju. Viņš arī izdomāja, ka vajadzētu veidot grupu,” stāsta A.Kukuvass.
Apkārtējie gan šādu ideju neņēmuši nopietni, jo nebija jau instrumentu. Tad puiši ģitāras taisījuši kopā ar darbmācības skolotāju, brāļu Alberta un Raimonda tētis bija galdnieks. Savukārt ģitāras skaņas noņēmējus “aizņēmušies” no telefona klausulēm, basģitāras stīgas – no klavierēm. “Nebija tā, ka varēja aiziet uz veikalu un, pat ja naudiņa ir, nopirkt sev ģitāru,” atceras A.Kukuvass.
Armija liek iepauzēt
Tad sākuši strādāt pie savas pirmās programmas. Par pavērsiena punktu izvērtās dalība konkursā “Ko tu proti?”, kur puišus ar A.Kukuvasa pirmo dziesmu “Krīt visbaltākie sniegi” nosūtīja skola. “Tādus pusgatavus” viņus tur ieraudzīja Jānis Blūms – vēlākais grupas vadītājs. “Jānis mums iemācīja, ka bez darba neko nevar sasniegt,” atminas A.Kukuvass. Sākās aktīvi mēģinājumi, gatavošanās festivāliem. Grupas popularitāti nostiprināja spēlētie deju vakari Lapmežciema Kultūras namā.
A.Kukuvasam bija uzticēti latviešu mūzikas hiti, kā “Krīt visbaltākie sniegi”, “Mežrozīte”, “Miglā asaro logs”, “Vijolnieks”, savukārt Alberts un Raimonds Bartaševici, Andris Kronbergs dziedāja “Bītlus”. Šinī laikā “Menuetu” pamanīja Imants Kalniņš, kura grupa “2xBBM” (“Bizbizmārītes un Bigbīta mācekļi”) nesen bija aizliegta. Viņa pirmā “Menuetam” sarakstītā dziesma bija “Dūdieviņš”, ko izpildīja Ilona Bāliņa.
Koncertēšanu pārtrauca iesaukumi padomju armijā. A.Kronbergs studēja arhitektos, tāpēc viņu armijā nepaņēma. A.Kukuvass dienēja Rīgas ansamblī “Zvaigznīte”, kur spēlēja trompeti. “Tas bija koncertējošs ansamblis, republikas mērogā ieņēmām pirmās vietas. Taču pamatnodarbošanās bija celtnieku bataljonā – bija jāiet uz rūpnīcām un jāstrādā. Vienam par metinātāju, citam par galdnieku vai elektriķi. Mēģinājumi notika vakaros, brīvdienās – koncerti. Pēc pusgada manās pēdās aizgāja Juris Sējāns, vēl pēc pusgada Raimonds; Alberts dienēja Maskavā. Trīs vai četrus gadus “Menueta” darbība “drusku nobuksēja”. Tanī pašā laikā Raimonds no dienesta brauca uz mēģinājumiem, lai mēs varētu izveidot brīnišķīgo izrādi “Kamēr saule vēl nenoriet”. Tas jau arī bija pamatīgs, cenzūras acij ne pārāk tīkams darbs, mudināja cilvēkus domāt. Tajā bija brīnišķīgas dziesmas, kā speciāli Inesei rakstītā “Raganas dziesmiņa pirms sprieduma pasludināšanas”.” Pēc armijas A.Kukuvass, tāpat kā J.Sējāns, vakaros studēja “mediņos”.
Godina Jāni Blūmu
A.Sējānu iesauca jūrniekos. “Ar to var izskaidrot, kāpēc viņš nav kļuvis par “Menueta” basistu – Andris trīs gadus bija prom un neko ar mūziku tajā laikā nedarīja. Tad izveidojās grupas pamatsastāvs. Pašreiz no dibinātājiem grupā ir Raimonds, Juris Sējāns un es. Diezgan ātri grupai pievienojās arī Inese un Baiba. Mūsu nosaukums (menuets ir lēna pāru deja ar reveransiem vai šīs dejas mūzika – red.) it kā pieļāva tādas klasiskas interpretācijas, un tas pat bija ļoti skaisti,” atminas A.Kukuvass.
Kad visi jau bija mājās no armijas, mūžībā aizgāja grupas vadītājs J.Blūms. Piemiņas brīdī starp klātesošajiem pamanīts Guntis Ulmanis, kurš tolaik bijis atbildīgā amatā, un A.Kukuvass viņam ieminējies, ka būtu labi vadītāju godināt ar piemiņas koncertiem un par savāktajiem līdzekļiem uzlikt piemiņas plāksni. Ideja guvusi atsaucību, un “Daugavas” sporta namā nospēlēti divi koncerti. “Ar to arī sākās grupas atdzimšana. Liepājā mēs pirmo reizi izdziedājām gan “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”, ko vēlāk tā izvēlējās sev par himnu, “Smilšu rausi”, “Zilo putniņu”, “Lilioma dziesmu” – dziesmas, kas ārkārtīgi iekustināja visu tautu. Tad jau maisam bija gals vaļā, mūs vienmēr ļoti mīlēja, spēlējām klubos koncertos, festivālos.”
No karaļa par pāžu
Pēc grupas desmitās jubilejas A.Kukuvass to atstāja. “Man jau bija ģimene, līdz ar to materiālās intereses, bija jādomā par dzīvojamo telpu. Biju mācījies mūziku, tā bija mana sirdslieta. Imants Paura mani uzaicināja uz filharmoniju, pametu “Menuetu” ar domu iet profesionālu ceļu. Tas bija ļoti grūts periods – “Menuetā” es biju karalis, bet tur – pāžiņš. Mums bija programmas kopā ar Ojāru Grīnbergu un Margaritu Vilcāni, no viņiem arī daudz ko varēja mācīties,” stāsta A.Kukuvass.
Jau “Menueta” desmit gadu jubilejas koncertos taustiņinstrumentus spēlēja Juris Kulakovs. Neilgi pēc tam, kad grupu atstāja A.Kukuvass, J.Kulakovs, uzaicinot dažus “Menueta” kolēģus, nodibināja “Pērkonu”. “Raimonds aizgāja prom no bungām un kļuva par solistu. Tā tas tandēms visu laiku arī pastāv. Kā teica Alberts, ir “Pērkons” un, pieliekot Albertu, Inesi, Baibu un mani, ir “Nepērkons”. “Menueta” stumbrs ir viss kolektīvs ar Imanta Kalniņa zelta dziesmām un zari – Juris Sējāns, Juris Kulakovs un es,” nosmaida mūziķis, stāstot par abu grupu sastāvu.
Pēc klusuma – ovācijas
Pēc diviem gadiem filharmonijas ansamblī A.Kukuvass tika uzaicināts vadīt grupu “Ādaži”. Pēc Ulda Stabulnieka A.Kukuvass bijis otrais, kurš sakomponēja ciklu ar Aleksandra Čaka dzeju “Debesu dāvana”. “Tas skanēja Latvijā pilnīgi neticamu reižu skaitu – nospēlējām 112 koncertu. Uzvedums bija iespaidīgs. Pēc poēmas par greizsirdīgo svečturi zālē desmit piecpadsmit sekundes bija klusums, un tikai pēc tam ovācijas. Tas ir augstākais, ko var panākt,” teic autors.
Pirmajos darbības gados “Menuets” koncertējis arī ārzemēs – Somijā, Portugālē, Polijā, Berlīnē. “Tas varbūt saistīts ar to, ka mums bija brīnišķīgais Jānis Blūms, kurš, kā Inese savā grāmatā rakstīja, kad sāka runāt, tevi ietina tādā biezā miglā. Šī prasme palīdzēja daudz ko panākt,” stāsta A.Kukuvass. J.Blūms arī sākotnēji organizējis Imantdienas. “Kad Imants Kalniņš bija aizliegts, mēs braucām vārdadienā pie viņa, iznesām ārā klavieres, turpat pļaviņā bija improvizēta skatuvīte, un tā tās Imantdienas sākās,” atceras A.Kukuvass.
Atrast dvēseli “bumbiņās”
A.Kukuvass ir gan pirmās latviešu rokoperas “Mazā nāriņa”, kas piedzīvoja 53 izrādes operetes teātrī, gan ģitārspēles grāmatas latviešu valodā “Ar ģitāru uz tu” autors. Viņš ir arī skolvadības maģistrs. 20 gadu nostrādājis bērnu un jauniešu centrā “Daugmale”, kur viena no viņa skolniecēm bija Māra Upmane-Holšteine. Jau septīto gadu viņš Mārupes Mūzikas un mākslas skolā pasniedz trompeti, ģitāru un vada divus ansambļus – trompetes trio un ģitāras kvartetu. “Var dziedāt pēc notīm, bet bērnam jāiemāca, ka visās “bumbiņās” ir apslēpta dvēselīte. Mūziku vajag izjust. Bērnam pēc iespējas ātrāk jāsaprot, ka mūzika ir brīnums. Ja viņš šos mācekļa gadus ir nolēmis veltīt tam, lai šo brīnumu apgūtu, tad tas jādara ļoti atbildīgi un jāsasniedz stāvoklis, kad var brīvi improvizēt. Tas ir augstākais. Man ir daži skolēni, kas spēlē pat labāk nekā es, un es kā pedagogs par to ļoti priecājos,” atklāj A.Kukuvass.
“Rietumos darba tirgū augstu tiek vērtēts, ja tu pārvaldi kādu mūzikas instrumentu. Tas nozīmē, ka cilvēkam uzreiz ir cita kvalitāte. Sīkā motorika attīsta domāšanu, svešvalodu apgūšanu. Tur ir ārkārtīgi daudz plusu. Protams, darbs taisni pamatskolā, kāda ir arī Mārupes Mūzikas skola, ir stipri grūtāks, jo vidusskolā pamats jau ir ielikts, tev tikai jārūpējas par tālāko izaugsmi. Daudz ir labu izpildītāju, stipri mazāk – labu pedagogu,” viņš secinājis.
Katru reizi skan citādi
“Daudziem Latvijas kultūras vēsturei svarīgiem notikumiem “Menuets” ir stāvējis pie šūpuļa. Tas ir neticami. Kad mums bija viens gads un Latvijai 50, neviens par to pat nedrīkstēja ieminēties. Mārupes Mūzikas skolā pagājušajā nedēļā bija pedagogu koncerts. Sarkanbaltsarkanais karogs, visur ziedi, spēlē, dzied, kājās ceļas. Pirms 50 gadiem tas būtu neiedomājami. Tīņi un divdesmitgadnieki šodien nemaz nesaprot, cik ārkārtīgi grūti tas ir nācis,” teic mūziķis.
“Menueta” jubilejas koncertā Jelgavā skanēs gan skaistākās un populārākās grupas dziesmas, kuru autors ir I.Kalniņš (“Viņi dejoja vienu vasaru”, “Alvas zaldātiņi”, “Dzeguzes balss”, “Balāde par Johanu”, “Dziesma, ar ko tu sācies”, “Četri balti krekli”, “Viņi dejoja vienu vasaru” un citas), gan agrīnās dziesmas, kuras sarakstījuši A.Kukuvass, J.Sējāns un J.Kulakovs. “Tās ir dziesmas, kas nu jau folklorizējušās. Esmu laimīgs, ka man ir iespēja dziedāt ārkārtīgi skaistās Imanta Kalniņa dziesmas, kuras faktiski nekad nevar nodziedāt vienādi, īpaši ja ieej stāstā. Kādreiz izpeld arī kāda jauna nianse, ietrīsas kaut kas cits. “Menuets” nenoveco – mūsu dziesmām līdzi dzied jau četras paaudzes. Grupas koncerti ir mazi svētki gan izpildītājiem, gan arī klausītājiem – katrs koncerts ir mazās Imantdienas,” tā A.Kukuvass.
